Notiekošās kaislības ļoti spilgti parāda, kā strādā cilvēka prāts stresa situācijā. Šīs stresa reakcijas tad arī centīšos aprakstīt un izskaidrot.
Kas rada stresu?
Jebkādas izmaiņas rada stresu. Tiks ievēlēta jauna Saeima. Izveidosies jauna valdība. Iespējams, ka notiks labumu pārdale. Katrs grib iegūt kaut ko vairāk. Katrs baidās pazaudēt esošo. Partijas vēlas realizēt savas idejas, iegūt varu, iekārtot dzīvi tā, kā paši gribētu. Arī iedzīvotāji vēlas dzīvot labāk. Katrai partijai un katram vēlētājam redzējums par labāku dzīvi Latvijā atšķiras. Notiek priekšvēlēšanu diskusijas un cīņas. Jo ir vairāk neapmierinātības ar esošo dzīvi, jo lielākas kaislības rodas priekšvēlēšanu laikā. Neapmierinātība rada alkas pēc kaut kā labāka, dusmas pret kādiem "sliktajiem”, kuru dēļ ir diskomforts.
Rodas nereālistiskas ideālistiskas idejas, ka nākotne varētu būt stipri, stipri labāka, ja vien nāks pie varas pareizie, labie cilvēki.
Arī bailes eskalējas līdz katastrofiskiem mērogiem: "Mēs pazaudēsim savu valsti. Latvieši iet bojā.....”
Ideālistiskie sapņi par laimīgo dzīvi - Leiputriju
Valsts attīstīšanu varētu salīdzināt ar meža audzēšanu. Mežs izaug vidēji 70-80 gados. Nav iespējams dažos gados pēkšņi izaudzēt mežu vai ļoti kardināli ietekmēt meža augšanu. Šobrīd valsts attīstās. Notiek koksnes pieaugums. Ir iespējama lēna pakāpeniska valsts attīstības palielināšana. Laimīgās dzīves solījumi un ticība šiem solījumiem ir īstermiņa pārspīlētas emocijas, kuras maldina cilvēkus. Nenāks tāda valdība, kura pēkšņi mūs izglābs. Tā dzīvē nenotiek.
Reālajā dzīvē var pavērot, kā katrs no kandidātiem ir ilgtermiņā saimniekojis savā mežā. Ja iepriekšējos 20 gados kandidāts ir labi kopis mežu, iestādījis daudz jaunu koku, tad, visdrīzāk, tāpat viņš turpinās darboties arī ievēlēts Saeimā. Ja kandidāts 20 gadu laikā ir slikti rūpējies par savu mežu, visdrīzāk, viņš tāpat arī turpinās tālāk. Skaistie solījumi vispār neko nenozīmē. Taču kā var nesolīt, ja visi solījumus gaida un pārējie tik sola vairāk un vairāk. Šī solīšana eskalējas aizvien nereālistiskāka. Tā ir cilvēka dabas izpausme. Gribas vairāk un vairāk. Jo vairāk cilvēkam ir grūtību, jo vairāk gribas ticēt kaut kam "superlabam". Pēc iepriekšējo vēlēšanu pieredzes mēs zinām, ka solījumi parasti netiek pildīti. Solījumi ir tikai putas, emocijas. Tie nav jāņem vērā.
Tikai iepriekšējā dzīve un paveiktie darbi ilgākā laika posmā raksturo kandidātu un partiju.
Sašķelšanās labajos un sliktajos
Šķelšana ir ļoti arhaisks un spēcīgs fenomens stresa apstākļos. Jo lielāks stress, jo dramatiskāka šķelšanās notiek.
"Mūsu partija ir par labklājību. Mēs domājam par cilvēkiem un izaugsmi. Citas partijas grauj valsti.”
Stresa apstākļos ir ļoti grūti domāt savādāk. Grūti pieņemt kaimiņa atšķirīgos uzskatus. Emocijas eskalējas līdz naidam. Ja ienaidnieks ir atrasts, kļūst vieglāk. Ir saprotams, kādēļ tik daudz grūtību un problēmu. Ja ienaidnieku sakausim, kļūs labāk.
Realitātē viss ir otrādi.
Ja vienas partijas biedrs sit citas partijas biedram, Latvija kopumā kļūst vājāka. Te nav iespējams uzvarēt. Viens Latvijas iedzīvotājs sit otram. Vai no tā Latvija var kļūt stiprāka?
Ja partijas sadarbojas, turpina audzēt citas partijas iestādīto mežu, ir iespējama izaugsme. Ja iepriekšējo paaudžu stādītais tiek noniecināts un izrauts, mežs nekad neizaugs.
Manā skatījumā, jo vairāk partijas var sadarboties savā starpā, jo vairāk viņas spēs radīt un nosargāt.
Pretinieku noniecināšana un pazemošana
Pretinieku noniecināšana un pazemošana ir naida izpausme. Mūsdienu sabiedrībā ir ļoti grūti atbrīvoties no naida. Ikdienas dzīvē rodas daudz neapmierinātības, dusmu, sāpju, naida. Agrāk vīri varēja piedzerties un iet kauties ar cita ciema iedzīvotājiem. Varēja iet karā. Tagad naids ir milzīga problēma. Tas izpaužas kā naidpilni interneta komentāri. Sabiedrība sašķeļas naidpilnās nometnēs par un pret visdažādākajiem jautājumiem.
Priekšvēlēšanu kampaņa ir laba iespēja naidu ventilēt. Varbūt tas ir labāk nekā uzbrukt tuviniekiem vai ienīst sevi, novedot depresijā. Protams, eksistē arī citi veselīgāki mehānismi, kā atbrīvoties no naida varas.
Piedalīšanās kautiņos, pretinieku noniecināšana un pazemošana ir tikai emociju izlāde. Tai nav nekāda sakara ar valsts attīstīšanu. Diez vai cilvēkiem, kas visu laiku piedalās cīņās, var pietikt laika pacietīgiem, plānveidīgiem ikdienas darbiem.
Viņi un mēs - valdība un tauta
Ļoti spēcīgi, it īpaši pirmsvēlēšanu apstākļos, notiek sašķelšanās starp valdību un tautu. Viņi - valdība - nodrošinās labāku nākotni. Vai "viņi" nogremdēs valsti. Mēs - iedzīvotāji - it kā neko nevaram ietekmēt. Stresa apstākļos notiek neapzināta varas, atbildības, spēka atdošana valdībai, pie varas esošajiem. Iedzīvotāji sajūtas bezpalīdzīgi ietekmēt savā valstī notiekošo. Viena cilvēku grupa iegūst varenību, otra bezpalīdzību un pazemību. Šāda tipa psiholoģiska šķelšana parasti notiek cilvēku grupās, it īpaši stresa apstākļos.
Rodas milzīga plaisa starp mums un viņiem. It kā Saeimā ievēlētie nebūtu nākuši no tautas, un it kā tauta nebūtu pati šos cilvēkus ievēlējusi.
Šo plaisu starp varu un tautu var samazināt iedzīvotāju pilsoniskās aktivitātes un pašapziņas pieaugums. Ja valdošajiem neapzināti tiks dota milzīga vara, viņiem liksies, ka paši var visu izlemt, nerēķinoties ar iedzīvotājiem.
Pirmsvēlēšanu kampaņa, vēlēšanas, Saeima, valdība un tauta - tie visi esam mēs paši. Mēs paši šo valsti veidojam. Nav nekādi viņi, citi, kas nokrīt no kosmosa un maina mūsu dzīvi. Paši ievēlam Saeimu, paši strīdamies, paši gaidām kaut ko nereālistiski labu, paši krītam izmisumā, ja nesanāk, kā gribas.
Nevajadzētu pašiem sevi noniecināt un nozākāt. Tā mēs bojājam savu dzīvi.
Mums ir gana laba valsts.
Mēs esam gana labi.
