“Lielā brigāde” ar režisoru Arvīdu Babri priekšgalā ieraksta koncertu, bet mēs, “mazā brigāde” – operators, žurnāliste un moderatore gādājam īsas intervijas gan ar bērniem un jauniešiem, gan lielajām skatuves zvaigznēm, ko vēlāk iemontēt starp koncerta priekšnesumiem.
Pagājušajā gadā ieraksts notika Torņakalna baznīcā, savukārt intervijas pārsvarā rakstījām draudzes mājā, kas atrodas zemāk kalna pakājē. No vienas ēkas uz otru ved stāvas kāpnes bez uzbrauktuves, līdz ar to brīvprātīgajiem palīgiem “ratiņniekus” nācās nest, jo viņi pa trepēm paši augšā netika.
Draudzes mājā bijām nointervējuši duetu – Latvijas Nacionālās operas solisti Marlēnu Keini un Diānu Ponaskovu, meiteni ratiņkrēslā. Saruna notika pie svētku egles, abas dziedātājas skaistā grimā, greznos tērpos, un arī pati saruna tādā “svētku ietērpā” – cik tas viss lieliski, skaisti un abām nozīmīgi. Laika nebija daudz, mūsu filmēšanas grupai bija jāpagūst pēc nākamā numura baznīcā jau uz citu interviju, laukā lija, bija tumšs un pie stāvajām kāpnēm mēs uzdūrāmies Diānas ratiņiem – viņa tur sēdēja savā skaistajā vakarkleitā un netika augšā.. Ar milzīgu pašcieņu un situācijas pieņemšanu no mūsu palīdzības atteicās un palika gaidīt brīvprātīgos palīgus. Bet man tā bija, kā mēdz teikt, “apskaidrība no debesīm” par to, ka īstais stāsts sākas tieši šeit, no Diānas ratiņiem! Un ka svētku sarunās mēs atklājam vien aisberga redzamo daļu, bet būtiskākais paliek nepateikts –
kā tas ir – būt tajā krēslā, netikt uz priekšu vai neredzēt, kur spert soli bez citu palīdzības, un tomēr nokļūt uz skatuves un uzmirdzēt tik spoži, pārliecinoši un no visas sirds.
Pēc tam viss raiti saslēdzās – LTV atbalstīja projektu, piekrita lieliskie kolēģi režisore Zita Kaminska un operators Uvis Burjāns, un es zināju, ka stāsts būs drošās rokās!
Neredzīgās Līvas pasaulē
Viena no filmas varonēm – neredzīgā Līva Paleja, kuru talantīguma dēļ pamanīju laureātu Ziemassvētku koncertos jau gadu no gada, sākumā pārstāvēja Strazdumuižas skolu, vēlāk mācījās Babītes vidusskolā. Līva ir apdāvināta saksofoniste un skaisti dzied. Jā, ar ģimenes un jo īpaši mammas Baibas atbalstu viņa, būdama neredzīga kopš dzimšanas, spēja pabeigt parasto vispārizglītojošo skolu, un šobrīd meitene mācās Kultūras akadēmijā. Līva apgūst arī saksofona spēli mūzikas skolā.
Ģimenē bez Līvas ir vēl trīs māsas, bet mamma Baiba stāsta, ka galvenais, ko gribot Līvai iemācīt vecāki, ir prasme dzīvot redzīgo pasaulē arī tad, ja viņu atbalsta pēkšņi nebūtu. “Tev ir labs saksofons, ej un spēlē pie veikala par naudu, ja tas pēkšņi būtu vajadzīgs,” tā saka Baiba, vienlaikus sniedzot labāko atbalstu Līvai ik dienu.
Tā kā satikāmies vēlāk, filmā neiekļuva Līvas stāsts par to, kā vasaras sākumā viņa kopā ar mammu un māsām bija piedalījusies Jūrmalas Krāsu skrējienā un noskrējusi 5 kilometrus, pārvarot bailes un paplašinot vēl vienu savu robežu redzīgo pasaulē. Abas ar mammu viņas arī cītīgi vingrojot, un to, ka bez redzes iespējas to darīt ir krietni grūtāk, var pamēģināt katrs, vingrojot aizvērtām acīm.
Kā ir dzīvot Līvas pasaulē, pagājušā gadā izmēģinājuši arī viņas kursabiedri augstskolā. Mākslas vēstures pasniedzēja aizvedusi grupu uz Mākslas akadēmijas tēlniecības darbnīcu, lai redzīgie studenti apjaustu, kā Līva ar tausti “redz” mākslas darbus un cik daudz iztēles darba viņai ir jāpieliek, apgūstot mācību vielu.
Kora mammas un kopienas gars
Jauktajam korim “Nāc līdzās!” rit astotais gads, un sākumā tajā esot dziedājuši tikai jaunieši, festivāla laureāti, bet mammas sēdējušas maliņā. Piemēram, Kristiāna Bērziņa ratiņkrēslā uz kora mēģinājumu svētdienās (protams, ne pandēmijas laikā) brauc no Aizputes ar autobusu, un mamma viņu vienmēr pavada. Tā nu Sarmai Freibergai, fonda vadītājai, ienākusi prātā doma iesaistīt arī mammas, un nu jau vairākus gadus korī ar prieku dzied gan Kristiānas, gan Līvas, gan Maijas, gan Antona un citu dalībnieku mammas. Arī Līvas māsas – Lauma un Lote.
Antona mamma ir krieviete, slikti runā latviski, taču viņa runā mīlestības valodā, ko saprot visi – cep gardas tortes un kūkas uz kora saietiem. Tēvi pagaidām neiesaistās dziedāšanā, taču kopienas dzīvē arī viņu loma ir neatsverama – nokārtot praktiskas lietas, aizvest vai atvest tos dalībniekus, kuru vecākiem vai nu nav iespējas iesaistīties, vai arī viņu attieksme ir vienaldzīga.
Kad filmējām "Nāc līdzās!" vasaras nometni, nevarēja nepamanīt to īpašo savstarpējo pieskatīšanu, kas valdīja kopienas iekšienē – savstarpējas rūpes, palīdzēšanu cits citam tajā, kas kuram ir problēma, vai tā būtu uzkāpšana pa kāpnēm vai zupas ieliešana pusdienās, vienlaikus maksimāli respektējot vēlmi katram būt pēc iespējas patstāvīgākam. Mans pieņēmums, ka droši vien to laika gaitā “ieprogrammējusi” fonda “mamma”, kā viņu dēvē dalībnieki – Sarma Freiberga.
Kā var tā ballēties?
Viena no filmēšanas epizodēm pēc DJ Vento lekcijas par to, kas ir dīdžejošana un skrečošana, bija nometnes atklāšanas vakara diskotēka. Mēs neko daudz, atklāti sakot, negaidījām, jo lielā zāle pārāk omulīga nebija un galu galā – aiz loga vēl gaišs… zinām taču, cik grūti iekustināt publiku uz dejošanu, īpaši, ja vēl kāds filmē!
Tādēļ liels bija mūsu pārsteigums, kad ar pirmajām mūzikas taktīm sākās maksimāli karsta ballīte, kad dejo visi – tie, kuri redz, un tie, kuri neredz, tie, kuri ratiņos, un tie, kuri viņus stūrē!... Sen nebija tā gribējies iesaistīties, tomēr mēs ar režisori bijām spiestas palikt malā, lai neievirpuļotu kadrā, bet smaidījām gan līdz ausīm!.. Kad elpu atvilkt piebiedrojās Līvas mamma Baiba, mēs viņai tā arī noprasījām – kā uzreiz uz līdzenas vietas var tā ballēties?...
“Nu”, viņa teica, “šeit visi zina, kā ir tad, kad ir pa īstam slikti, tāpēc prieku garām nelaiž!”
Tā bija viena no mūsu daudzajām atklāsmēm – ka nometnes dalībnieki šeit ar pilnu jaudu izdzīvoja gan kopā būšanu, gan kora mēģinājumus, gan iešanu uz jūru naktī… un tā ir iekļuvusi mūsu filmā!
Sarmas faktors
Sarma Freiberga vada labdarības fondu "Nāc līdzās!" jau vairāk nekā divdesmit gadus un ir redzējusi, kā daudzi festivāla laureāti no bērniem pieaug par jauniešiem un uzsāk patstāvīgas dzīves gaitas. Var apbrīnot viņas drosmi vairot un iedvesmot šos jauniešus ne vien pierādīt sevi uz skatuves, bet arī uzdrošināties lietot pasauli pašiem, cik vien var – saviem spēkiem.
Vērojot ballēšanos, Sarma īpaši priecājās par Igoru, neredzīgu puisi, kurš dejoja kopā ar citiem, bet savulaik, atnākot uz kori, bijis depresīvs un sevī ierāvies, jo skolā bija daudzkārt saņēmis noniecinošu un negatīvu attieksmi un tādu sevī arī nesa. Pamazām, jūtot labvēlību un atbalstu, atplaucis, kļuvis sabiedriskāks, drošāks un sācis pat apmeklēt kopīgās vingrošanas nodarbības.
Sarma iedrošinājusi “Nāc līdzās!” kori ne vien piedalīties 2018. gada Dziesmu svētkos, bet tā paša gada rudenī visi aizlidojuši arī uz Londonu, lai valsts svētkos uzstātos “Daugavas vanagu” mītnē un satiktu Latvijas vēstnieci Anglijā. Daudziem tas bijis pirmais lidojums mūžā.
Protams, arī ikgadējā talantu festivāla organizēšana, kas šogad noritēja tik sarežģītos apstākļos – sākumā Kurzemē un Vidzemē klātienē, bet Latgalē attālināti, kā arī "Nāc līdzās Ziemassvētkos!" lielkoncerta īstenošana ir apbrīnas vērta, taču tas ir Sarmas sirds darbs. Kā saka viņa pati – tūlīt pēc Ziemassvētku koncerta sākas gatavošanās nākamajam, un visi tur īkšķus, lai tas nākamgad notiktu klātienē un ar visiem skatītājiem.
