ĪSUMĀ:
- Polija izmanto Eiropas Savienības sniegtās privilēģijas, lai vērstos pret valdībai nevēlamām personām;
- Polijas tiesas atkārtoti iebilst Polijas Ārlietu ministrijas centieniem iejaukties Ludmilas Kozlovskas vadītās "Open Dialogue Foundation" neatkarībā;
- Lai diskreditētu Kozlovsku un viņas vadīto organizāciju, tiek meklēti veidi, kā to saistīt ar kara darbību Ukrainā, Krieviju un apšaubāmiem finansētājiem.
Rubrika "Status Quo".
Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Situācija, kas radusies starp Kozlovsku, Poliju, Ukrainu un citiem iesaistītajiem nebūt nav vienkārši izskaidrojama. Pavadot vien pāris minūtes informācijas meklētājā, līdzās Kozlovskas vārdam parādīsies gan tādi apzīmējumi kā "aktīviste", "cilvēktiesību pārstāve", "varone", gan arī "teroriste", "Krievijas aģente" un "Kremļa spiegs". Kaut arī šāda polarizācija pretrunīgos jautājumos nav nekas jauns, tik atšķirīgs uzskaitījums nav pašsaprotams, tādēļ skaidrības labad mēģināsim apskatīt abu pušu pausto viedokli. Bet pirms tam īss apskats par to, kas ir Ludmila Kozlovska.
Kas ir Ludmila Kozlovska?
Kopš 2010. gada Ukrainā dzimusī un augusī 33 gadus vecā Ludmila Kozlovska ir nodibinājuma "Open Dialogue Foundation" līdzdibinātāja un valdes priekšsēdētāja. Pilsoniskās sabiedrības jomā Kozlovskas aktivitātes saistāmas jau ar 2004.gadu un Ukrainas Oranžo revolūciju, Ukrainas sabiedrībai iestājoties par Rietumu vērtībām un pret korupciju valstiskā līmenī. Kozlovska ir precējusies ar Polijas pilsoni Bartošu Krameku. Šajā brīdī daļai lasītāju varētu šķist ļoti virspusēji un pat sekli, ka rakstā par Polijas vēršanos pret pilsonisko sabiedrību un cilvēktiesību organizācijas vadītāju tiek pieminēta informācija par šīs aktīvistes privāto dzīvi. Taču arī šī informācija ir būtiska, lai saprastu visu situāciju.
Šī raksta tapšanās brīdī Kozlovska (Ukrainas pilsone) ir Polijā nevēlama, pamatojoties uz Polijas drošības dienestu novērtējumu, kas norāda, ka Kozlovska darbojas pret Polijas interesēm un ka viņas darbību mērķis ir destabilizēt varu, iespējams, par labu Krievijas interesēm. Šie ierobežojumi tiek pamatoti ar "aizdomām par īstajiem organizācijas finansētājiem un to motīviem". Taču ar to tas nebeidzas. Ņemot vērā Šengenas valstu vienoto sistēmu un noteikumiem pret trešo valstu pilsoņiem, piemēram, Ukrainas, Kozlovskai ir liegta ieceļošana Šengenas valstīs. Un šajā brīdī mēs atgriežamies pie šī raksta virsraksta tēmas – Polija vēršas pret pilsonisko sabiedrību.
Iespējams, ka kādam lasītājam jau ir radies jautājums – kādēļ gan Polija nevarētu ierobežot valstij nedraudzīgu spēku ieceļošanu? Galu galā – tas ir katras valsts drošības jautājums! Un galu galā, ja jau Šengenas zonā nepastāv robežkontrole, šis ierobežojums ir visu Šengenas valstu interesēs, Polijai neielaižot savienības teritorijā indivīdus, kas rīkotos Krievijas interesēs. Taču viss nav tik vienkārši sekojošu iemeslu dēļ.
Polija pret Ludmilu Kozlovsku?
Pirmkārt, vēršanās pret Kozlovsku, pēc viņas pašas un citu, neatkarīgo ekspertu paustā viedokļa, ir saistāma ar viņas un viņas dzīvesbiedra vēršanos pret Polijā valdošās partijas "Likums un taisnīgums" darbībām. Atsaucoties uz Kozlovskas publiski pausto informāciju, Krameks savos sociālajos tīklos (bet ne organizācija) aicinājis pretoties Polijas valdībai, ņemot vērā to, ka nodibinājums "Open Dialogue Foundation", kurā Krameks ieņem valdes locekļa amatu, iestājas par likuma un cilvēktiesību ievērošanu. Polijas valdība un to pārstāvošie mediji savukārt norāda, ka Krameks aicinājis vērsties pret valsti, rīkot nekārtības un nemaksāt nodokļus.
Otrkārt, bažas par lēmuma pamatotību rada kopējā pēdējo gadu Polijas valdošās partijas nostāja, attieksme un veiktās darbības pret pilsonisko sabiedrību, opozīciju un tiesu varu. Ņemot vērā to, ka Kozlovska kā publiska un starptautiskā līmenī atpazīta persona ir publiski nosodījusi un aicinājusi pretoties situācijai Polijā, un to, ka kopējā situācijā Polijā pēdējos gados ir radījusi būtiskas bažas par varas spēku neatkarību un vadīšanos pēc likuma burta un jēgas.
Treškārt, kamēr Polijas drošības dienesti ir lieguši Kozlovskai iebraukt Šengenas zonas valstīs, tikmēr Varšavas administratīvā tiesa strīdā starp Polijas Ārlietu ministriju un Ludmilas Kozlovskas vadīto organizāciju jau otro reizi ir noraidījusi ministrijas prasību pret Kozlovsku. Situācijā, kur tiesu vara Polijā, kas aktīvi tiek pakļauta valdošās partijas spiedienam un novērojama aktīva lēmējvaras un izpildvaras iejaukšanās tiesu neatkarībā, lemj par labu Kozlovskai, rada jautājumus par šo Polijas drošības dienestu lēmumu.
Tātad – vai varam teikt, ka Polija vēršas pret pilsonisko sabiedrību? Bez šaubām! Vai varam teikt, ka vēršanās pret Kozlovsku ir Polijas vēršanās pret pilsonisko sabiedrību bez pietiekama pamatojuma? Visticamāk, ka jā.
Labi, to būsim noskaidrojuši. Bet kādēļ mums – Latvijā – ir svarīgi par to runāt? Demokrātijas noriets nav kas tāds, kas ietekmēs tikai Poliju vai Kozlovsku. Un veidi, kādos nedemokrātiskas valstis mēdz vērsties pret sev nevēlamām personām, mēdz būt ļoti neoriģināli, bieži vien atkārtojoties no valsts uz valsti. Mums kā iedzīvotājiem ir svarīgi spēt identificēt, kad mūsu valstī atkārtojas Kozlovskas scenārijs, lai to novērstu, vēl pirms tas ir piepildījies.
