Ivars Zviedris
Vakar Rušā bija leļļu teātris. Ar izrādi “Kad mūsu nebija mājās” uz zaļo salu ir atbraukuši mākslinieki Kirmuškas. Mēs, meklēdami Īrijas tīņu stāstus un varoņus, ieradāmies uz teātri laicīgi. Kamēr Haralds filmēja, man bija laiks piepalīdzēt sakārtot zāli un pavērot apkārt notiekošo.
Pirmie apmeklētāji ieradās laikus. To skaitā mamma ar diviem puikām. Abi tika nosēdināti, lai gaidītu izrādes sākumu. Protams, ka ilga sēdēšana nesanāca. Abiem skatītājiem vajadzēja skriet un dauzīties.
Mamma ik pa brīdim atgādināja zēniem, lai nedarot viņai kaunu, bet kad mērs bija pilns, tad piedraudēja, ka aizsūtīs pie tēta, un viena pati skatīsies leļļu teātri.
Kāda cita mamma bērna mierināšanai pielietoja šādus pašus draudus mierīgai sēdēšanai kombinācijā ar popkornu no blakus veikala. Vēl citas mammas kārtoja zāli un iemēģināja skaņu tehniku. Tēvi vēl nebija ieradušies. Vienīgie vīrieši zālē bija aktieris Jānis, operators Haralds un es. Un vēl tie puikas, kas top par vīriešiem. Viņus par tādiem veido sievietes, kuras piedraud ar bargo tēti un, ja tas nelīdz, tad nomierina ar kārumu no spīdīgas paciņas. Valdot vispārīgai pirmsteātra rosībai, mammas centās savus bērnus piesēdināt pēc iespējas tuvāk Kirmušku uzbūvētajai skatuvei.
Īrijas dienasgrāmata
Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols - devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā viņi apceļo Īriju un latviešu tīņus, kā arī raksta dienasgrāmatu LSM.lv.
Droši vien, ka savā pirms teātra novērojumā neko jaunu neieraudzīju, tomēr nevarēju to nepateikt jums. Varbūt izklausās stulbi, bet man tomēr rūp jauno vīriešu liktenis, kurus iebaida ar tēti un kuru mutes aizbāž ar kārumu. Īrija ir valsts, kur matriarhātam tiek piepalīdzēts plaukt un zelt. Te “singl mommy”, kura velk bērnu vezumu viena, ir bieža parādība. Pabalsti ir dāsni. Nākamie un esošie vīrieši top sieviešu vadīti un dzīve turpinās. ESAM!
Haralds Ozols
Pēdējās pāris dienas „māju uz riteņiem” esam nobāzējuši Svordsā, kur mums kompāniju veido mamma Aldona un divas viņas meitas - Anne un Rute. Abu meiteņu tēvi nav latvieši, tādēļ viņām arī šādi vārdi, kas it kā ir latviski, bet tajā pašā laikā modificēti.
Trīspadsmitgadīgā Anne ir kautrīga un runāšanu atstāj savas astoņgadīgās māsas ziņā, kura to labprāt arī dara, paralēli sarunām lecot, skrienot, karājoties pie stieņa, metot ritentiņus un nodungojot pa kādai sev mīļai dziesmai. Rutes repertuārā ir arī „Aijā žūžū, lāča bērni”, ko pie meitas enerģijas apjomiem mamma Aldona noteikti ir dziedājusi neskaitāmas reizes.
Trīs meiteņu mājā bez mums viesojas arī Rutes labākā draudzene Izabella, kurai Rute liek teikt dažādus vārdus latviešu valodā. Daži vārdi Izabellai ir par grūtu, citi sanāk tīri labi, bet Rutei uzjautrinoši liekas visi. Laikam jau šī draudzīgā ņirgāšanās ir pelnīta, jo jaunā meitene latviski runā pārliecinoši.
Kā labs valodas treniņš noteikti kalpo ikgadējie braucieni uz Līgatni, kur agrāk dzīvoja Aldona, bet tagad tikai viņas audžumamma. Abām meitām tur ir izveidojušās draudzības, kas tiek uzturētas, atrodoties arī Īrijā.
Kad Rutei jautā, kas viņai patīk Latvijā, meitene atbild: „Biešu zupa, Gauja un Lote!”
Bietes Latvijā esot sarkanākas, sulīgākas un vispār daudz garšīgākas, jo Īrijā tādu zupu prasās reti vai tikai tad, kad mazliet gribas atcerēties „īsto mantu” no Līgatnes omītes.
Gauja un draudzene Lote arī ir pietiekami iemesli, lai nākamo Latvijas vizīti Rute gaidītu ar prieku, nevis pienākumu, taču tajā pašā laikā ar to nepietiek, ja meitenei pajautā, vai viņa gribētu dzīvot Latvijā. Tur ir forši, bet īstās mājās ir šeit, Īrijā. Es Ruti mazliet šajā ziņā apskaužu, arī es reizēm gribētu no Latvijas paķert tikai to, kas man patīk, un, tiklīdz vakari sāk palikt vēsāki, tos pārdzīvot kaut kur citur.
