Partija „Saskaņa” kā kandidātu Latvijas Valsts prezidentam izvirzījusi Sergeju Dolgopolovu. Viņš pats sevi iezīmējis kā paslinku, bet labsirdīgu onku, kam vairāk tīk praktiska bedrīšu aizlāpīšana pagalmā nevis kaut kāda pētīšana, kam pieder Krima vai ēst un dzert neprasošais „Saskaņas” līgums ar Krievijas varas partiju. Kungs esot par slinku, lai komentētu visas baumas, kas par viņu virmojot medijos, bet savulaik esot bijis par slinku, lai iemācītos PSRS himnu. Sanāk arī disidents. Paslinks disidents.
Savukārt pati „Saskaņas” partija, turpinot cīņu ar PSRS smago mantojumu, nupat ziņojusi, ka iestājas par tūlītēju visu čekas maisu publiskošanu. Var sagaidīt, ka „tekošā momenta” jeb prezidenta vēlēšanu iespaidā tiktu paziņots arī par vēlmi nekavējoši apcietināt visus zagļus, bagātajiem uzlikt skarbos nodokļus, bet nabagajiem nekādus, valsts aparātu uz pusi samazināt un nelaist Latvijā nevienu bēgli. Ne iekšā ne ārā. Neviens jau neticēs, bet ja nu tomēr.
Tomēr būtu jābrīnās, ja „Saskaņas” polittehnolgi un stūres turētāji patiesi domātu, ka Dolgopolova kungs būs Latvijas prezidents. To jau partijas runas vīri un pats uzupurējies kandidāts amizierīgi paziņojuši lietojot miglaino formulējumu „nu, tad jau manīs”. Respektīvi manīs to, kam tad lielākā Saeimas frakcija varētu atdot savas 24 balsis. Vai mazāk. Vai neko. Bet resurss 100 balsu mērogā iespaidīgs.
Sanāk tā, ka šamie nu kļūst par vērtīgu prezidenta vēlēšanu maiņas nominālu, ko mēra noteiktās mērvienībās. Un tādas maiņas mērvienības loģiski varētu nosaukt, lai cienījamais „zickandidāts” man piedod, par dolgiem (latviski – parādi). Nu, teiksim, Valsts Prezidents tiek ievēlēts ar 20 dolgiem un uzreiz vēl nenolasot zvērestu, jau paliek parādā.
Interesantākais ir tas, ka mēs jau tā īsti arī neuzzināsim, ar cik dolgiem vai bez tiem Valsts Pirmā persona būs ievēlēta. Tas nomināla vērtību vēl vairāk palielina.
Katrā ziņā Dolgopolovs būs pirmais kandidāts, kura vārdā tiks nosaukta valsts dzīvē neatliekama un svarīga mērvienība. Ārpus tā gan – pilnīgs sviests.
