Paiet dažas stundas un kungs publiski atvainojas. Bez ironijas. Neesot gribējis aizskart, lai nu piedodot Beņa Antimaidans un visi citi, vairāk tā nekad, nekad nedarīšot.
Lai uzturētu sviestu, vēl pēc dažām stundām vajadzēja nākt ar paziņojumu, ka ministrs nekādu atvainošanos nav izteicis un arī netaisās, vēl vairāk – Beņa jāsūta uz Tobago tūliņ, bet pirms sūtīšanas vajadzētu novilkt bikses un riktīgi uzdot ar siksnu – to ar to piecstaraino zvaigzni. O, te būtu reitingi, atpazīstamība, televīzijas intervijas un daudzkrāsaini tiesu darbi.
Bet mūsu iekšlietu ministrs nav tā būvēts. Viņš parasti nerunā nemaz vai ļoti pelēcīgi un iepriekš paredzami. Kas notika, ka vajadzēja taisīt ironiju?
Kāds konsultants vienkārši ieteicis, ministra kungs – viss Jūsu intervijās ir ļoti labi un smuki, tikai vajadzētu…nu tā drusciņ uh, saprotiet…?
Citādi vēlēšanas nāk, bet Reformu partija iet, vai ne...kaut kur jāpieāķējas, lai neizkrīt no ratiem. Bet tā bez uh…Jūs vienkārši aizmirsīs un nepamanīs. Tā kā mēģiniet to UH…nu tādu mazu sviestu, kādu joku, piemēram.
Nu un ministrs mēģināja taisīt kādu joku. Kā mēdz teikt: rezultāti – tabulā.
Ar jokiem ir tāpat kā ar hokeja ripu. Dažiem klausa, citiem nē.
Citādi pieticīgajam Kozlovska kungam mazs bezmaksas padoms - nedarīt to par ko nav sajēgas. Un neuztraukties, ka klusus, neizteiksmīgus cilvēciņus lielās politikas ratos neaicina. Ko Jūs, gluži otrādi! Eiropas pelēcības standarts Žans Klods Junkers ir tam vispelēkākais apliecinājums.
Tikai Dieva dēļ – turpmāk nevajag nevienu nekur publiski sūtīt. Citādi sanāks, kā mēs te tagad mēdzam teikt – "pilnīgs sviests".