Uzstādījums vairāk attiecas uz motivāciju, KĀPĒC aiziet uz vēlēšanām, lai nu kāds būtu tas pieejamais transporta līdzeklis. Gudri un ne tik gudri prātvēderi par šo lauzījuši galvu, jo raugi, vēlēšanas pirmkārt ir demokrātiskā sabiedrībā integrētas tiesības, nevis pienākums. Līdz ar to gaidīt totalitāro vēlēšanu 99,98% nevar. Jo īpaši vēlētāju apātijas vai vienaldzības līdzbiedri ir tādi viedokļi kā “tāpat neko nevaram ietekmēt” vai arī “viss ir puslīdz normāli, ko tur vēl cepties”.
Visneveiksmīgākais paņēmiens ir elektorāta lamāšana un apsaukāšana, jo tas skaidri saņem adekvātu pretreakciju. Demagoģiska stāstīšana, cik tas ir valstiski svarīgi, arī neko pārāk daudz nedod, kamēr svārstīgais vēlētājs pats nav izjutis akūtu nepieciešamību un dzelžainus argumentus izpildīt šo pilsoņa pienākumu.
Mazliet lielāku pienesumu, bet tikai mazliet, dod kādu plašā sabiedrībā cienītu vecmeistaru uzstāšanās ar aicinājumu iet un realizēt savas pilsoņa tiesības. Tomēr pēdējā laikā maz pielietots paņēmiens. Sabiedrība fragmentējusies, lielākā daļa atpazīstamo seju vienā ļaužu daļā izraisīs “Uh!”, bet citā savukārt “Fui!”. Iespējams, cilvēki nemaz arī tik bieži nevēlas uzņemties tādu iekšā saucēja lomu.
Savulaik gan ne likumdošanas, bet ekspertu līmenī ir ticis tiešām apspriests vienkāršākais motivācijas paņēmiens.
Kā būtu, ja par piedalīšanos vēlēšanās oficiāli maksātu?
Tas gan vairāk attiecies uz Saeimas vēlēšanām, un šo rindu autors pats bijis klāt kā novērotājs un feļetona rakstītājs. Īsti ne pie kāda kopsaucēja nenonāca un skaidri netika uzstādīts lielais jautājums "CIK?". Jo netika pāri citam "kādēļ īsti?". Galu galā - vēlēšanas nav pienākums, bet tiesības, un maksāt par tiesībām būtu kaut kā degradējoši pret demokrātiskas izvēles institūtu kopumā. Tā arī palika, un maksāšana turpina būt tikai tāds “aiz stūra” paņēmiens, ar kuru gan nesmādē aizrauties ne tikai pieveikala kontingents, bet arī smalki kungi ancukos. Vai nu tā būs, ka šajā reizē izspruksim? Domājams – nē.
Vēl viens uzstādījums – lai kāds cits to izdarītu manā vietā. Kaut kas līdzīgs pilnvarotiem elektoriem. Kā Amerikā prezidenta vēlēšanās. Tomēr vietvaru vēlēšanās tas rada milzumu jautājumu. Kā tad viņš mani pārstāvēs? Nāks mājās aprunāties? Un kā es zināšu, ka viņš tieši manu izvēli respektēs? Vai katram sarakstam būs savi pilnvarotie, kas staigās apkārt aģitēdami? Kas to visu galu galā apmaksās? Gan šo, gan citu iemeslu dēļ šāds paņēmiens reāli nav skatīts pat diskusiju līmenī. Tikai tādas fantāzijas...
Tā nu šobrīd esam uz vēlēšanu aktivitātes lejupejošās līknes. 2013.gada pašvaldību vēlēšanās savas tiesības balsot izmantoja nepilni 46%, bet vēl pirms četriem gadiem – 53,80%, tiesa, pirms tam – 2005.gadā bija mazliet mazāk. Kā tad motivēt?
Ir vienas vēlēšanas, precīzāk – tautas nobalsošana, kur aktivitāte, iepretim šiem skaitļiem, bija apskaužama - 71,13%. Tā bija 2012. gada tautas nobalsošana pret krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Lūk, skaidrs motivējums – reālas bailes par valsts un pašu svarīgāko vērtību pastāvēšanu vispār. Netieša atblāzma no šī bija vēlēšanu aktivitāte Rīgā nākamajās pašvaldību vēlēšanās pēc gada – 55,5%, iepretim Latvijā vidējam - jau minētam 46% līmenim.
Pagaidām vienīgais skaidrais iemesls ir iekšēja, intuitīva vajadzība nobalsot pret kaut ko. Nevis – lai būtu labāk, bet nepaliktu vēl sliktāk.
Citiem vārdiem – bažas par PILNĪGA SVIESTA iestāšanos. Pārējie argumenti darbojas vienīgi diskusiju krēslos sasēdušu ekspertu viedokļos.
Prognoze – šoreiz vēlēšanās aktivitāte iespējama mazliet augstāka. Iemesls – pasaulē kopumā ir diezgan nedroši, saduras vērtības, saduras lielvaru politikas. Pašvaldībām ar to cieša sakara nav, tomēr rezonasi, iespējams, jutīsim. Protams, tikai prognoze...
