„Savā dzīves ceļā vienmēr izvirziet visaugstākos mērķus un apsteidziet tos.” (No Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas uzrunājuma Zinību dienai par godu.)
Pietuka Krustiņš, šis rakstu un runas vārda lielmeistars, aukstos sviedros mirklī pieleca zārkā stāvus. Tas, kas šķita zemestrīce, izrādījās Saeimas priekšsēdētājas Āboltiņas kundzes uzruna 1.septembrī, kas nolikta, tā teikt, ar lielsirdīgu sevis aizliegšanos uz cilvēcības labklāšanas altāra ragiem, vai vienkāršāk - publicēta portālā „Diena”.
Runas virtuozs juta, ka te viņa drošajam postamentam var celties bīstams konkurents. Zinību dienas teksts bija tik universāls, ka to varētu iestellēt gan 19., gan 20., gan 21.gadsimtā. Runa derētu tiklab skolas bērnu kā sportistu, sēņotāju vai pat Nacionālās bibliotēkas urrāšanai. Kā rozīnes baltmaizē ņirbēja - jauni ceļi, jaunas durvis, jaunas idejas, paaudzes, iespējas un izaicinājumi. Tikšot atvērti apvāršņi, izlidots bezgalībā, kur ar atvērtu prātu viesīs pārmaiņas un taisīs ino-ino-ino-inovatīvus risinājumus.
Pietuka Krustiņš ar skaudību un aizelšanos raudzīja to skaisto runas plūdumu, kur nebija pateikts pilnīgi nekas jauns, rūpīgi nosegta jebkura konkrētība, neizvirzīta neviena problēma, neaizskarta nekāda politiķu atbildība. Lieliskākais nāca beigu galā, ka tie, kuri šodien mācās, vēlāk būs lieli un, kad būs lieli, tad viesīs pārmaiņas. Meistara trenētā oža tieši šeit sajuta maskēto ziņojumu, ka nekādas pārgrozības ātrākā laikā nav ne iespējamas, ne vajadzīgas. Ir labi, kā ir, par ko jāpateicas - paši zināt kam…
Vienīgais, ko Krustiņš ar prieku atrada - nebija līdz galam nostrādāta plaukšķināšana un bravo saukšana, bet citādi gandrīz ideāls, pilnīgs sviests.
