Izvēlējos partiju – „Alternative”.
Kaut kas alternatīvs aģitācijas stāstiņā tiešām ir - mistiskā pagātnes formā būvētais pieteikums – es piedzimu un visu mūžu nodzīvoju Latvijā. Tas apliecina, ka runātāja a) vairs nav no šīs pasaules, b) lietas labi pārzina tiešā nozīmē – no šūpuļa līdz kapam.
Arī uzrunas kopējais tonis un lielākā daļa satura darītu godu vidēji turīgai bēru organizēšanas firmai. Mārketinga instrumenti – lielākoties šņukstoši epiteti un paradīzes solījumi pensionāriem. Uzzinām, ka „alternatīvajiem” ir plāns. Kā noprotams – slepens un pašiem nezināms.
Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Plašāk pazīstama ar nosaukumu - Jānis Dinevičs.
Rodas iespaids, ka lasāmais teksts nokopēts no populārzinātniskas lekcijas – „Latvijas pašreizējais stāvoklis un kā ar to cīnīties”. Pavirši klausoties, gudrie vārdi prasmīgi virknēti, tomēr ienirstot, izvelkam tādas pērles kā „jāpalielina kopīgais Eirosavienības budžets virs 1%, kā tas ir šobrīd” un līdzīgi.
Darbs būs enerģisks. Pasākumu vien katrā teikumā pa divi - „Kādi ir veicamie pasākumi, papildus esošajiem pasākumiem” u.tml.
Ā, un neuzņemt 15 gadus jaunas valstis, bet līdzekļus, kuri būtu iztērēti, ja uzņemtu, izdalīt esošajām valstīm. Fantastisks „sviests”.
Kristīgi demokrātiskās partijas „sviestu” no lapiņas boksterē Mareks Raups. Var noprast, ka viņš tajā KDS ir diezgan liels „čiekurs”. Un nekas nebūtu pretī kļūt par vēl lielāku čiekuru, tā teikt, Eiropas kontekstā.
Galvenais stāsts ir par tradicionālo ģimeni. Nebūtu iebilstams, ja vien kristīgais čiekurs kaut ar zilbi konservatīvam vēlētājam pateiktu, kā to ģimeni aizstāvēs. Nevis siekalotos ap jautājumu – kā rodas bērni viendzimumu pāriem.
No ekonomiskās programmas prātā paliek tikai – mēs paši protam kūpināt zivis un taisīt cukuru. Papildināsim – mēs paši domājam, ka protam kult sviestu, bet sanāk tik sviesta izstrādājums.
