Pierobežā dabiski ir iet savu ceļu. Piezīmes no Baltkrievijas pierobežas

Ivars Zviedris

Mihaila senči jau vairākās paaudzēs ir kopuši zemi pie Latvijas un Baltkrievijas robežas. Tagad ir viņa kārta apsaimniekot dzimtas īpašumus. Jāpiebilst gan, ka pārējie Mihaila ģimenes locekļi negrib slaukt govis, ganīt kazas un dzīvot Semjošķinu sādžā. Taču, viņš par to nebēdādams, ir harmoniska pierobežas joslas sastāvdaļa.

Mišas kaimiņi ir Dana, Aleksandrs, viņu bērni un vecāki. Ienācēji, kuri nolēmuši pierobežas joslā būt. Vismaz kādu laiku noteikti. Kaimiņš viņus uzskata par dīvainiem, bet labiem cilvēkiem. Ar piesardzīgu neuzticības devu iedzimtais Miša vienmēr var pāriet pāri ceļam un lūgt palīdzību grūtā brīdi. Arī bijušie pilsētnieki kaimiņam nekautrējas prasīt malku sazāģēt un atvest ar traktoru mājās.

Pierobežas joslā cilvēku ir maz. Viņi visi ir saistīti ar neredzamām saitēm, kuras viņus draudzīgi tur kopā. Ja šodien nepalīdzēsi kaimiņam, tad rīt viņš tevi pametīs nelaimē.

Mūsu šīs vasaras pierobežas filmēšanas piedzīvojumus esam jums parādījuši un izstāstījuši. Iespējams, ka,  valsts simtgadi sagaidot, "Klausītāja" stāstos ieraudzījāt citādu Latviju. Mums tā ir visskaistākā, tik un tā.

Haralds Ozols

“Klausītājs” nobeidz savu īsfilmu ciklu ar sēriju, kuras nosaukums ir “Sava ceļa gājēji”. Lai arī sērijā tiešām ir spītīgi un piedzīvojumus meklējoši alternatīvas pierobežas dzīves lietpratēji, arī visi pārējie īsfilmu cikla varoņi ir uzņēmuši savu dzīves kursu, kas varbūt atšķiras no ikdienā ierastajiem. Galu galā tieši tādēļ arī “Klausītāji” tapa, lai mēs spētu skatītājiem šos ceļus un gājējus pienācīgi atrādīt.

Protams, šāds nosaukums ir ļoti virspusīgs un savā ziņā naivs – katrs tak esam uz sava ceļa un ar savām īpatnībām, gluži kā tas ir ar pierobežā dzīvojošajiem. Tomēr, manuprāt, atšķirība ir tajā, ka šie iepriekšminētie “ceļi” pierobežā krustojas daudz mazākā mērā.

Gan ģeogrāfiskā, gan informatīvās telpas, gan gluži vienkārši iedzīvotāju skaita ziņā pierobeža kļūst arvien noslēgtāka no pārējās Latvijas.

Tā pakāpeniski pārvēršas par neatkarīgu apdzīvotu zonu, kuras iedzīvotāji ar vienu kāju dzīvo Eiropā un ar otru kaimiņvalstī, kuras karogi reizēm plīvo tuvāk istabas logam nekā savējie. Te rodas savi noteikumi, savi biznesi, sava informatīvā telpa un dzimst savi jaunie pierobežas latvieši. Daži no viņiem uzaugs bez prezidenta un ''Laimas'' konfekšu vietā baudīs krievu saldumus, taču reizē arī nekad nenonāks līdz stadijai, kad jāsūdzas par to, cik pilsētā grūti svinēt simtgades svētkus, un ģībs par to, cik tas viss ir izmaksājis.

Kā viens no mūsu varoņiem šajā sērijā saka: “Te mans kuģis ir kaut kas. Rīgā viņš pazustu kaut kādu baltu laivu barā.”

Pierobežā ir vieglāk izvēlēties savu ejamo ceļu, tas pat notiek dabīgā veidā. Atsaucoties uz iepriekšējajām sērijām - ja tu gribi izdekorēt bijušo pagasta māju ar attēlu no suņu barības iepakojuma, tad tas tur varēs stāvēt, līdz izbalēs saules staros, un divi ziņkārīgie rīdzinieki pat atbrauks tevi ar to iemūžināt. Vietējiem iedzīvotājiem šeit ir daudz mazāka ietekme no apkārtējās vides, jo apkārt cirkulē mazāk viedokļu un nostādītas taisnības, līdz ar to var rasties jaunas idejas, lai arī kādas tās būtu.

Sava ceļa gājējiem pierobežā ir daudz ceļu, pa kuriem izvēlēties iet. Žēl tikai, ka tie visi paliek tukši.