LTV pozitīvo stāstu raidījumam “Cytaidi latviskais” ir savs skatītājs, kas astoņu sezonu laikā pieradis, ka rudenī ētera laiks būs atvēlēts arī Latgales godiem, tradīcijām, ļaudīm, noskaņām dabā, pieturas punktiem vēsturē, kādai romantiskai vai jautrai dziesmai vadītāja, mūziķa un vēsturnieka Arņa Slobožaņina izpildījumā. Viņš kopā ar LTV radošo grupu atkal dodas dažās divdienu ekspedīcijās – šoreiz uz Latgales pierobežu.
Ceļš uz Piedruju, apmetot loku Daugavpilij, kur Kraujā komandai pievienojas Arnis, ir gandrīz četras stundas ilgs. Tie ir 292 kilometri. Otrpus Daugavai ir Druja, Baltkrievijas ciemats, kas krietni lielāks par mūsējo Piedruju. Piedrujā iebraucam pirms divpadsmitiem, ir šīs vasaras karstais dienvidus un centrālā vieta ciematā – pie vienīgā veikala – ir ļoti klusa, uz soliņa ēnā sēž divi jauni cilvēki, blakus kāds vientuļš auto, kurš, spriežot pēc marķējuma, pieder Latvijas robežsardzei, turpat dārzniece aprūpē nelielā skvēra puķu dobes. Pirmā tikšanās norunāta ar Svetlanu Kozlovsku, Piedrujas pagasta pārvaldes vadītāju, viņas ģimenes mājā.
Svetlana un Pjotrs ir vietējie. Mācījušies vienā skolā, vienā klasē, saskatījušies un pēc skolas izveidojuši ģimeni. Svetlana izrāda dārzu, kur aug viss, ko ģimene var izmantot saimniecībā:
“Mēs uz tirgu pēc salātiem, sīpoliem, kartupeļiem un burkāniem nebraucam, tādas preces arī mūsu veikalā nekad nav. Te visi gādā, lai dārzs nodrošina augļu un dārzeņu ražu visam gadam."
Ir skaidrs, ka arī ziedu veikals Piedrujā nav nepieciešams, jo mājas slīgst liliju kupenās, krūmrozes izmanto vasaras dāsno sauli un, saimnieču aprūpētas, izdaiļo privātmājas.
“Tagad jau visu var nopirkt internetveikalā, tāpēc mūs neuztrauc tas, ka Piedrujā tikai viens veikals. Ja vajag ko īpašu, braucam uz Krāslavu – tikai 25 kilometri, labs ceļš, esam tur pēc 20 minūtēm. Pēc jūsu Rīgas attālumiem, tas būs ātrāk nekā no centra līdz Juglai,” skaidro Svetlana.
“Šeit es zinu par katru koku un krūmu, kā tas audzis un mainījies,” sarunai pievienojas Pjotrs, “to, ja gribat, sauciet par lokālpatriotismu. Kas jums tur Rīgā, jauna celtne parādījusies? Nu un, bet es esmu saistīts ar šo koku, ar vidi, ar Daugavu, man dēls aug un to redz, mani senči paaudzēs šeit dzīvojuši un strādājuši, tāpēc es nekad nedzīvotu pilsētā.
Kur vēl ir tādi kaimiņi, kā mums pāri upei? Mūsu līgo svētkos viņi upes krastā iekur ugunskurus un, solidarizējoties ar latviešiem, dzied līgo dziesmas latviešu valodā.”
Svetlanas ģimene dzīvo Pjotra vecāku celtā mājā, šobrīd kopā ir trīs paaudzes. Viņi sevi uzskata par vietējiem, bet abu dzimtu izcelsme ir dažāda. Svetlana ir baltkrieviete – brīvi runā arī latviski. Pjotra pasē rakstīts – polis, jo viņa senči nākuši no teritorijas, kas Baltkrievijas pusē reiz bijušas Polijas zemes, viņš ir zemnieks ar 100 hektāriem zemes, audzē graudaugus.
“Baltkrievijas opozīcijas laikraksta korespondenti nesen bija Piedrujā un salīdzināja dzīvi Drujā un Piedrujā. Protams, ka rezultāts bija mūsu pusei glaimojošs.
Mēs esam šeit un nekad nebrauksim projām, kaut mani radi ir visur pasaulē – daudzi Baltkrievijā un daudzi aizbraukuši darba meklējumos uz Eiropu, pat ASV.
Arī mūsu dēls noteikti paliks Piedrujā, viņš jau tagad, mazs zēns būdams, palīdz tēvam,” atklāj Svetlana.
Arnis izmanto iespēju pārprasīt pašam Pjotra un Svetlanas dēlam par mātes teikto un saņem stingru atbildi, ka paliks Piedrujā, strādās tēva zemnieku saimniecībā un, kad pasē vajadzēs rakstīt tautību, būšot polis.
Meklējot Piedrujas muzeja ēku, klīstam pa klusajām ieliņām. Operatori Uvis un Raivo steidz filmēt zemnieku māju logu apdares, tās ir tik atšķirīgas, dekoratīvas, reizēm pat smalkiem mežģīņu rakstiem, tās liecina gan par meistaru prasmēm, gan pierāda te dzīvojošo un tuvējo Baltkrievijas iedzīvotāju materiālās kultūras un dzīvesveida mijiedarbību. Tās ir vērtības, kuras izzūd, ienākot jauniem materiāliem un tehnoloģijām, bet tik svarīgi būtu šīs logu apdares saglabāt un tradīciju turpināt. Cilvēkus ciematā neredz, arī vietējā muzejā esam vienīgie apmeklētāji. 2009. gadā tika likvidēta Piedrujas vienīgā skola un skolotāja Ludmila Paņko palika bez darba, bet kaut kas bija jādara.
“Izdomājām, ka mums ir tik skaista un ar vērienīgiem vēstures faktiem bagāta vieta, ka varam izveidot muzeju,” stāsta Ludmila, “no sākuma pārcēlām te skolas muzeja eksponātus, tad pamazām sāku vaicāt vietējiem pēc lietām, fotogrāfijām, kartēm, ar ko padarīt muzeju interesantu. Sākumā cilvēki teica – mums nekā nav, bet drīz vien no rīta, nākot uz muzeju, atradu saiņus ar seniem darba rīkiem, sadzīves priekšmetiem, interesantām fotogrāfijām. Drīz četras muzeja telpas tika piepildītas, un kopš 2013. gada mums ir muzejs.”
Ja vēlas iedziļināties vietas vēsturē, tad noder gan Ludmilas stāsts par Janu Sapjehu, kurš 1618. gadā dibināja Piedrujas apmetni, gan vēsturiskās kartes un seno dokumentu kopijas.
Piedrujas lielākā vērtība ir Daugava, kas bija nopietns tirdzniecības ceļš, taču nozīmīgs bijis arī sauszemes ceļš, kas ved caur ciemu.
Latgale nonāca Krievijas sastāvā 1772. gadā, un līdz 19. gadsimta vidum taisnākais satiksmes ceļš no Pēterburgas uz Varšavu, tālāk Berlīni vai Vīni bija gar Latgales pierobežu, tieši caur Piedruju. Te brauca augstmaņi, diplomāti, tirgotāji, cars Nikolajs I, Katrīna II, kura 1780. gadā brauca no Sanktpēterburgas uz Grodņu, lai tiktos ar Austroungārijas imperatoru. Ir publicēta Katrīnas II dienasgrāmata, kurā viņa apraksta šo ceļa posmu un skaidro, ka vēlējusies apskatīt jauniegūtos valdījumus. Protams, ka šo īpašo ceļa posmu gar Daugavu, ko ieskauj vecu liepu aleja, ko vietējie sauc par Katrīnas traktu, un senās godības, bruģa fragmentus Piedrujas centrā, mēs filmējam un redzam dzīvē, bet muzejā gribam vēl noskaidrot Piedrujas nacionālo sastāvu, jo latviešu valodu te nedzird.
1906. gadā Piedrujā bijuši 1017, bet jau 1935. gadā tikai 329 iedzīvotāji – 22% latviešu, 27% krievu, 6% poļu, 44% ebreju. Šobrīd te mīt ap 100 iedzīvotāju – baltkrievi, krievi, poļi un pavisam nedaudz latviešu, tikai kādas trīs vai četras ģimenes.
Katru svētdienu Piedrujas katoļu baznīcā notiek dievkalpojums, to vada Eduards Voroņeckis, Krāslavas Svētā Ludvika un Piedrujas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas draudzes prāvests. Un brīdi pirms dievkalpojuma Piedruja atdzīvojas, cilvēki saposušies nāk un brauc, dievkalpojums kalpo gan kā lūgšanu un grēku nožēlas, gan kā satikšanas vieta. Nekad neesam bijuši dievkalpojumā, kurš notiek trīs valodās – poļu, krievu un latviešu – liturģijā neiedziļināmies, ticīgajiem netraucējam, esam klusi vērotāji.
Baznīcas mūros joprojām atrodas pieci krievu artilērijas lādiņi. Kad vācieši 1944. gadā atkāpušies, krievi no Drujas puses uzbrukuši, bet šie konkrētie lādiņi nav sprāguši.
“Dievs sargā!” stāsta un rāda mums vietējie. Pret baznīcas mūriem atbalsī saplūst divas skaņas – Bībeles teksti Piedrujā un baltkrievu bērnu čalas Drujā. Piedrujas baznīca atrodas augstā Daugavas krastā, bet otrpus ir Drujas peldvieta. Pēc dievkalpojuma ļaudis uzkavējas un ļaujas sarunām ar mums.
“Mums pietrūkst “saskares ar Lukašenko”! Nepārprotiet, bet saprotiet mūs,” saka piedrujietis Jāzeps Blaževičs, “mums otrpus Daugavai ir ģimenes, mēs visus padomju laikus bijām ciešā kontaktā ar Druju. Pusdienlaikā cēlāmies ar prāmi uz Drujas ēdnīcu, mūsu sievas brauca uz frizētavu, bet bērni skolas starpbrīžos paspēja ar prāmi aizpeldēt pēc baltkrievu ledenēm. Tas pat nav galvenais, mums mūsu valdība neļauj apmeklēt kapus un tikt uz tuvinieku bērēm. Es nezinu, vai tas Covid dēļ vai starpvalstu attiecību dēļ, man vienalga, bet ir jāsaprot arī mūs.”
Jāzeps rāda avīzes publikāciju, kur stāsts par viņa ģimeni un foto ar krustu sētas vidū, ko pats uzcēlis, arī viņš ir lokālpatriots un centies izprast vēsturi.
“Jūs nedomājiet, mēs te neesam komunisti. Komunisti ir briesmīgi ļaudis, bet
mēs esam tālu no Rīgas, un tā teikt, politiskās problēmas, no centra nākušas, kamēr tiek līdz robežai, izplēn.
Tāpat kā mēs, tā arī drujieši īsti nesaprot, par ko cīnās abu valstu valdības, bet mēs pa vidu,” turpina Jāzeps, “sakiet mums – mēs esam Eiropas Savienības sākums vai gals? Cara laikā te noteikti bija centrs. Četru guberņu krustpunkts Vitebskas, Kurzemes, Kauņas un Viļņas tiešā tuvumā,
te Nikolajs I izkāpa no karietes, viņu sagaidīja priesteris, un viņš te noskūpstīja zemi, bet mūsu valdība, prezidents neatbrauc apskatīties, kā dzīvojam.
Mēs dzīvojam labi, tikai ļaujiet satikt tuviniekus vai vismaz bērēs atvadīties.”
Ekspedīcijas otro dienu ar mums kopā ir Edīte Lukša, Krāslavas Tūrisma informācijas centra speciāliste, kura paaudžu paaudzēs ir piedrujiete, latviete. Savā bērnībā ar laivu cēlusies uz Druju, atceras kultūras pasākumus uz salas, kas šobrīd pieder Baltkrievijai, un stāsta par tūrisma braucienu uz Baltkrieviju, kad jau brīvvalsts laikā no Drujas skatījusies uz Piedruju.
“Druja un Piedruja mazliet veido spoguļattēlu, abām ir gan katoļu, gan pareizticīgo baznīcu torņi, abas dzīvo tādu robežciemu dzīvi, kad skats gribot negribot paveras uz otru pusi, un gribas salīdzināt,” saka Edīte, “esmu šeit dzirdējusi, kā makšķernieki pāri upei rāda savus lomus, izrunā sadzīviskas lietas.
Šī ir īpatnēja vieta, jo mēs šeit nedalāmies tautībās, tā vēsturiski ir iegājies, ka pamatā runājam krieviski, arī manā ģimenē visi runā krieviski, lai gan esam latvieši, – tā vieglāk.”
Vaicājam Edītei – vai tiešām te Latgalē vispār nedzird latgaliešu dialektu? Saņemam atbildi, ka ir trīs latgaliešu ģimenes, kas publiski runā krieviski, un braucam kādu meklēt.
Valentīnu Blusi sastopam krāšņā dārzā pie siltumnīcas, bet Valentīna, iepriekš nebrīdināta, nevēlas ļauties sarunai, bet pierunājam tikties pēc stundas. Šī ir veldzes stunda Piedrujai, lietus nav bijis trīs nedēļas, bet pēkšņi un bagātīgi tas nolīst pār Daugavas abiem krastiem. Pēc norunātās stundas Valentīnu satiekam saposušos puķainā kleitā, laipnu un smaidīgu.
“Jā, esmu īsta latgaliete. Laulībā nodzīvojusi jau 50 gadus, dēli ir Krāslavā, mazbērni ārzemēs, mēs te pa savu piemājas dārzu ar vīru saimniekojam.
Latgaliski nerunājam, tāpat kā krieviski nerunājām pirms tiem daudzajiem gadiem, kad te ieradāmies.
Es vispār valodu nezināju,” atklāj Valentīna, “kaut kā saprasties ar vietējiem vajadzēja, nu esmu pārkrievojusies.”
Arnis uzslavē Valentīnas latgaliešu valodu, bet dzirdams, ka dažās frāzēs tomēr ieplūst krievu valoda. Kundze stāsta, ka piedrujieši ir ļoti vienkārši un draudzīgi, dalās ar dārzos izaudzēto, cenšas atbalstīt cits citu. Sarunas noslēgumā Valentīna aicina mūs uz dārzu, norauj pirmo sārto tomātu, kā pagales krauj Arnim rokās pirmo gurķu ražu, vēl bēdājas, ka nav zinājusi iepriekš, citādi torti būtu uzcepusi.
Pavisam lieks ir Arņa jautājums, kā Valentīna sirdī jūtas – kā krieviete vai latgaliete? Protams, latgaliete,
var valodu piemirst, bet nav iespējams mainīt latgalieša dabu – viesmīlība, dāsnums, cilvēkmīlestība ir asinsritē, skaidro Valentīna.
Visbeidzot ejam uz septiņu krēslu vietu, kur, pateicoties arī Edītes Lukšas iniciatīvai, tapusi skaista atpūtas vieta ar septiņiem milzu krēsliem, kur sēdēt un vērot Daugavas loku, domāt par teikām vai leģendām, no kurām viena vēsta, ka šeit Napoleons pazaudējis savu zelta karieti, iespējams, tā nogrimusi Daugavas dzelmē vai kādā Latgales ezerā un siltos vasaras vakaros veido zeltainu saules atspulgus ezera ūdeņos.
Kas jāzina, dodoties uz Piedruju:
- Jānokārto pierobežas speciālā atļauja.
- Jāseko līdzi sava mobilā tālruņa pieslēgumam, jo tas nereti pieslēdzas Baltkrievijas operatoram.
- Jābūt gatavam, ka robežsardzes patruļa jebkurā brīdī jūs var apturēt un pārbaudīt jūsu identitāti.
- Daugavā Piedrujas un pierobežas teritorijā nepeldas, atpūtai labāk izvēlēties Koloda ezeru ar labiekārtotu peldvietu.
- Iespējams apmeklēt labiekārtotas atpūtas vietas Daugavas krastā “Daugavas akmens” un “7 krēsli”.
- Velobraucējiem izveidots maršruts Latvijas-Baltkrievijas pierobeža.
Raidījums “Cytaidi latviskais” LTV1 ēterā būs skatāms septembrī.
