Uz to “brīnišķīgo pagātni”, kuras patieso tēlu vāca kopā un parādīja visā skaistumā vēsturnieki, cilvēktiesību aizstāvji un vienkāršie pilsoņi, kuri nebija vienaldzīgi, un nepavisam ne katrā ziņā bija represēto pēcteči. Viņi rūpīgi krāja liecības par padomju varas, komunistiskās varas noziegumiem, lai šie noziegumi nekad vairs neatkārtotos. Vara, kas sen vairs nav ne padomju, ne komunistiska, atbildēja viennozīmīgi: “Varam atkārtot.”
Īstenībā atbildēja krietni agrāk. Tajā brīdī, kad sāka ar spēku izklīdināt protesta akcijas, pasludināt par “ārvalstu aģentu” katru, kurš uzdrošinājās ne tikai atklāti izrādīt, bet reizēm arī izteikt skaļi savu nepiekrišanu šīs varas rīcībai.
No tā brīža arī “Memoriāla” liktenis bija iepriekš izlemts. Brīnīties var tikai par to, ka tas nenotika agrāk.
Vai nu rokas neaizsniedzās, vai arī neatrada ieganstu. Vai arī neradās izdevība. Bet, kad radās, “piesējās” divām kļūdām un reiz izlaistai ārvalstu aģenta birkai, kurai obligāti jāpavada cilvēka vai organizācijas, kuru šī pati vara par aģentu nosaukusi, jebkura publiska uzstāšanās.
Neapšaubāmi, ka “Memoriāls” tikai ar savu pastāvēšanu vien kaitināja Putinu. Atkal un atkal atgādinot par lomu, kāda valsts vēsturē bija kantorim, kurā viņš bija izveidojies, no kurienes bija sācis kāpienu uz varas virsotni. Starp citu, ne pateicoties kantorim. Pašreizējais Krievijas prezidents, kurš nožēlo “dižās valsts” sabrukumu, pavisam aizmirsis, ka tāda karjeras lidojuma iespējamība tajā valstī viņam ne tikai nebūtu bijusi tuvu, bet būtu līdzinājusies nullei. Būdams tikai prorektora palīgs lai arī otrajā nozīmīgākajā universitātē valstī, lai arī palicis VDK štata līdzstrādnieks, visai iespējams, no šī amata arī būtu devies pensijā audzēt gurķus mazdārziņā. Varbūt – vecums to ļāva – būtu pakāpies vēl par pāris pakāpieniem, bet ne augstāk. Un pensija viņam būtu bijusi visparastākā, kāda paredzēta atvaļinātam apakšpulkvedim. Nepavisam ne personālā, pat ne republikas nozīmes.
Starp citu, šajā gadījumā runa nav par Putinu. Jebkurš bijušais čekists, lai gan viņi nemēdz būt bijušie, viņa vietā būtu rīkojies tieši tāpat. Ja nu vienīgi pamatojums “Memoriāla” iznīcināšanai arī izraisa pārdomas. “Kāpēc lepnuma vietā par valsti, kura atbrīvojusi pasauli no fašisma, mums piedāvā nožēlot savu, kā izrādījies, tumšo pagātni?” tiesā patētiski jautāja prokuratūras pārstāvis, un pats arī atbildēja: “Tāpēc, ka par to kāds maksā.” Maksā, protams, no ārzemēm.
Jo mūsu, padomju, – ak, nē – Krievijas cilvēks vienkārši tāpat neko nedara.
Neiziet uz ielas protestēt pret vēlēšanu falsifikāciju, kaut vai viņam zem logiem būtu atkritumu izgāztuve. Pat sociālajā tīklā raksta tikai par brīvi konvertējamo valūtu.
Vēl viena vaļsirdīga atzīšanās. Sāc domāt – Krievijas tā dēvētie tiesībsargājošo struktūru darbinieki liedz cilvēkiem tiesības patstāvīgi domāt tādēļ, ka paši mīl un aizstāv dzimteni nevis patriotisku, bet tikai merkantilu apsvērumu dēļ. Viņu priekšteči padomju laiku disidentu pratināšanās jautāja – “kurš jūs ietekmēja?”, bet viņi jautā – “kurš jums maksā?”, un pilnīgi atsakās ticēt, kad viņiem atbild: neviens. Un varbūt Putins neizliekas, spriežot par kolektīvo Rietumu vadošo un virzošo lomu tā dēvētajās krāsainajās revolūcijās pēcpadomju telpā. Iedomāties, ka pilsoņi pēc savas iniciatīvas, nevis pakļaujoties ietekmei no ārpuses, sadumpojušies pret varu, viņam ir fiziski neiespējami. Viņš pats tā nekad nerīkotos.
Tas viss nenozīmē, ka Krieviju gaida jauns un spēcīgāks represiju vilnis. Lai gan, bez šaubām, kurss uz to, lai padarītu režīmu vēl stingrāku, visai iespējams, pēc scenārija, kas izmēģināts Baltkrievijā, tiks turpināts. Tajās pašās dienās, kad Maskavā tika lemts “Memoriāla” liktenis, provincē atkal tvarstīja Alekseja Navaļnija atbalstītājus. Tiek ziņots, ka aizturēti vismaz trīs Fonda cīņai pret korupciju bijušie štābu koordinatori un aktīvisti. Starp viņiem arī Tomskas pilsētas domes deputāts. Pirms dažām dienām Maskavas pilsētas tiesa pagarināja apcietinājuma termiņu žurnālistam Ivanam Safronovam, kurš tiek apsūdzēts valsts nodevībā. Tikmēr tiesa Petrozavodskā, Karēlijā, no 13 līdz 15 gadiem pagarināja ieslodzījuma termiņu bijušajam “Memoriāla” vietējās nodaļas vadītājam, vēsturniekam Jurijam Dmitrijevam.
Un lūk, kas vēl ir interesanti. Jo, ja tā paskatās, vara mierīgi varēja arī nenervozēt. Cilvēktiesību aizstāvības biedrības likvidācija, jauni pagriezieni Safronova un Dmitrijeva lietās, Navaļnija atbalstītāju aizturēšanas izraisīja vētru sociālajos tīklos, negatīvu reakciju ārzemēs, taču to pilnīgi nepamanīja vairākums “dārgo Krievijas iedzīvotāju”, kuri bija aizņemti ar gatavošanos Jaunā gada sagaidīšanai.
Daudziem no viņiem par tā paša “Memoriāla” pastāvēšanu nebija ne mazākās jausmas un viņi arī par to neko negribēja zināt.
Sabiedriskās domas aptaujas, kuras veica gan varu atbalstošie, gan neatkarīgie sociologi, neliecina ne par kādu protesta noskaņojuma pieaugumu. Gluži pretēji, 65 procenti atbalsta prezidenta rīcību, 54 procenti – valdības rīcību. Un 48 procentus pilnībā apmierina stāvoklis valstī.
Varbūt pašreizējie Krievijas valdnieki dvēseles dziļumos tomēr apzinās, ka viņu tik mīlētā “dižā valsts” īstenībā turējās vienīgi uz bailēm, bet, kad šīs bailes izzuda, sabruka pati no sevis? Tāpēc arī baidās, kaut tikai paši neatkārtotu priekšgājēju likteni.
