Pāvels Širovs: Vai krievi grib karu?

Reiz - tas notika Gruzijā - ar diviem kolēģiem sākām runāt par 1940.gada notikumiem un sekojušo karu. Viens no viņiem atstāstīja gadījumu, kuru bija dzirdējis no kādas sievietes cienījamos gados Vidzemē: kara laikā (viņa tad bija maza meitene) viņas vecāku mājā vienlaikus bijuši krievu un vācu karavīri. Sīkumus tagad vairs neatceros, taču atceros, kā - droši vien gruzīnu vīna ietekmē - vienkārši pieķēros šim stāstam, kas šķita lielisks sižets filmai, un pat pieteicos uzrakstīt scenāriju.

Pēc tam, sarunas gaitā, eiforija pārgāja, radās šaubas - gan par spējām uzrakstīt scenāriju, gan par iespējām to īstenot. Kurš producents gan uz to uzķersies? Masu skatītājam vairāk nekā 70 gadu seni notikumi pašlaik nav īpaši interesanti. Tad cits kolēģis ierosināja: pārcelt darbību uz mūsu dienām, iztēloties, kā tas varētu būt tagad. Nav pat svarīgi, kas ir ienaidnieks, no kurienes ieradies, kaut vai no kosmosa, galvenais ir šim pašam skatītājam ļaut sajust, ka tā var notikt ar viņu pašu. Pēkšņi viņa pagalmā parādās bruņoti cilvēki, no debesīm birst bumbas, iet bojā draugi un kaimiņi, nekāda interneta un mobilo sakaru, pat nav skaidrs, kas vispār notiek, un tādā garā...

Šī saruna notika pagājušā gada janvārī. Droši vien jau uzminējāt - nekāds scenārijs uzrakstīts netika, un tagad arī vairs netiks, jo pēc pavisam nedaudz mēnešiem kaut kas līdzīgs notika īstenībā. Pagaidām diezgan tālu, taču redzēt, kas tas ir, un, ja ir iztēle, padomāt, kā tas ietekmētu viņu,

skatītājs tagad var nevis kinoteātrī par astoņiem eiro, bet pie sevis mājās, televizora ekrānā, pilnīgi bez maksas.

Un par to jau domā. Nebiju paspējis atgriezties Rīgā, kad paziņas un paziņu paziņas apbēra ar jautājumiem: Ko tālāk? Ko tas Putins ir sadomājis? Vai viņš, tas ir, Krievijas armija, nāks šurp, uz Latviju? Un, ja nāks, ko darīt, kā un uz kurieni izvest bērnus? Un pat nezini, ko atbildēt. Ļoti gribas pateikt: nē, tas nav iespējams, taču tūlīt pat saproti, ka vēl pirms gada iebrukums Ukrainā (sauksim lietas īstajos vārdos) arī šķita neiespējams.

Starp citu, ir arī citi. Puisis, kurš tramvajā pa visu vagonu auro, ka Krievija drīz šeit atnāks, un tad "jums visiem" par maz neliksies. Ir skaidrs, ka puisis vienkārši par daudz "uzņēmis uz krūts" par godu kārtējai "Graņonkas dienai", vienīgi nez vai viņš pats ir gatavs tam, par ko it kā sapņo. Nez vai saprot, ka, ja viņa sapnis piepildīsies, arī viņam par maz neliksies. Vladimira Putina paziņojums par "NATO leģionu" Ukrainā ir pietiekami daiļrunīgs.

Putinam karš nenotiek "par darba tautas laimi", par krievu tiesībām un krievu valodu. Jāskatās augstāk - karš notiek ar pašu Ameriku.

Šajā pretstāvē - nav svarīgi, reālā vai iedomātā, ir  kara cēlonis. Maskavā pazīstams militārais eksperts, agrāk žurnālists, Pāvels Felgenhauers saka: "Mūsu politika tiek būvēta, pieņemot, ka iedarbosies maltusisma lamatas. Būs briesmīga pasaules krīze, resursu trūkums, un tāpēc Krievijas loma pieaugs, taču līdz ar to pieaugs arī riski. Visa pasaule var mums uzbrukt, lai atņemtu dabas resursus mūsu lielajā teritorijā un Arktikā. Bet mēs kaut kā mēģināsim atsist šo uzbrukumu no visām pusēm. Galvenais pretinieks, protams, ir ASV. Mazākā mērā - Ķīna. Ir jāuzbūvē aizsardzības perimetrs, kurā ir iekļauta Ukraina. Zaudēt Ukrainu nozīmē zaudēt perimetru, mēs kļūstam pilnīgi neapbruņoti nāves draudu priekšā. Tāpēc Ukraina ir jānotur jebkuriem spēkiem..."

Var pasludināt Felgenhauera kungu par paranoiķi un nomierināties, bet var aizdomāties. Jo šo "aizsardzības perimetru", ieskaitot Ukrainu, visai iespējams (tas ir drīzāk jau) Baltiju, bet varbūt arī Poliju, Čehiju un Ungāriju, Maskavas stratēģi saskata tikai kā kaujas lauku. Visi, kas dzīvo šī lauka teritorijā neatkarīgi no nacionalitātes, reliģijas un dzimtās valodas, šiem stratēģiem vienkārši nepastāv.

Nepastāv kaut vai tāpēc, ka bumba nešķiro, kam uzkrist uz galvas. Šāviņam nav starpības - ielidot krieva vai ukraiņa logā. Gan vieni, gan otri to ir pieredzējuši uz savas ādas Doņeckā, Debaļcevā vai Mariupolē.

Kad uguns pārņem kaimiņa māju, tā var pārsviesties arī uz tavējo, pie reizes nosvilinot jauno džipu, kas ir rotāts ar Sv.Jura lentīti.

Ugunij taču ir vienalga. Un ir muļķīgi cerēt, ka ar tevi nekas tāds nenotiks, bet pēc tam... Ja notiks, nekāda "pēc tam" jau vairs nebūs.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti