Sociālo tīklu lietotāji jau atcerējušies “valūtas” veikalus ar idillisko nosaukumu “Berjozka” (“Bērziņš”), kas pastāvēja padomju laikā. Šīs tirdzniecības vietas pirmām kārtām bija domātas ārzemniekiem. Vienkāršais padomju cilvēks tajās pat nevarēja ieiet. Atšķirībā no ne pavisam vienkāršajiem. Diplomātiem, tirdzniecības un citu pārstāvniecību darbiniekiem, kas ienākumus guva ārzemēs, bija iespēja nopelnītos dolārus, markas, frankus un citu valūtu pēc atgriešanās dzimtenē iztērēt šajos veikalos. Kaut kas atlēca arī rakstniekiem, kuru grāmatas tika izdotas ārvalstīs, un zinātniekiem, kuri saņēma honorārus par publikācijām zinātniskajos žurnālos. Valūtu viņiem neizsniedza, viņi saņēma tā dēvētos “Vņešposiltorg” čekus, ar kuriem arī varēja norēķināties “valūtas” veikalos.
Kā sauks jaunveidojamās tirdzniecības vietas, nav zināms. Tāpat kā pagaidām nav skaidrs, vai tās varēs izmantot arī citu kategoriju ierēdņi. Taču arī ja veikalos ielaidīs tikai tos, kam ir diplomātiskās pases, klientu netrūks. Drīzāk var pat rasties to pārpilnība. Diplomātiskās pases Krievijā ir ne tikai Ārlietu ministrijas darbiniekiem, bet arī citu valdības iestāžu ierēdņiem un abu parlamenta palātu deputātiem. Vārdu sakot, gandrīz visiem, kurus padomju laikā bija pieņemts pieskaitīt nomenklatūrai, kurai bija savas “nomenklatūras privilēģijas”.
Likteņa ironijas dēļ nosaukums “Berjozka” bija arī vilcienam, kas kursēja maršrutā Maskava-Rjazaņa. No Rjazaņas vilciens izbrauca agri no rīta. Atšķirībā no parastajiem elektrovilcieniem tas neapstājās pieturās un pienāca galvaspilsētā tieši darba dienas sākumā, bet atpakaļceļā devās vēlu vakarā. Tāpēc tas bija populārs ne tikai to vidū, kuri devās komandējumā, bet arī starp vienkāršajiem rjazaņiešiem – viņi varēja visu dienu pavadīt Maskavas veikalos, kur atšķirībā no Rjazaņas veikaliem vispārējā deficīta laikmetā sortiments bija manāmi bagātāks.
Valūtas “Berjozkas” un citas slēgta tipa deficīto preču sadales vietas pildīja līdzīgu uzdevumu. Ārzemniekiem nebija iemesla tīksmināties par “uzvarējušā sociālisma” nabadzību. Un arī augsta ranga ierēdņi nevarēja stundām ilgi stāvēt rindās pēc tualetes papīra, kā man vēl skolas gados gadījās stāvēt kancelejas preču veikalā Ļeņina prospektā. Un vēl vajadzēja noskārst, ka tualetes papīru pievedīs tieši šim veikalam, nevis kādam citam. Gribot negribot prātā ienāk doma, ka padomju nomenklatūras tagadējie mantinieki zina nedaudz vairāk nekā viņiem pakļautie pilsoņi un jau laikus gatavojas pārmaiņām, kad šiem pilsoņiem atkal nāksies stāties rindās… Toties “kāds saldējums tolaik bija”…
Starp citu, šis pats saldējums pieminēts koncerta “PSRS hitparāde” afišā. Koncerts 16.septembrī notiks… Maskavas Kristus Glābēja katedrāles telpā. Tā ir Krievu pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta katedrāle. Acīmredzot padomju estrādes koncerts, kā tas nosaukts afišā, neaizskars ticīgo jūtas atšķirībā no daudziem atmiņā palikušās grupas “Pussy Riot” akcijas,
kuras dalībniecēm pēc tam tika piespriests dažāda ilguma ieslodzījums.
Tikmēr tiesa Penzā piespriedusi kādas vietējās skolas 45 gadus vecajai skolotājai nosacītu piecu gadu cietumsodu lietā par apzināti melīgas informācijas izplatīšanu par Krievijas armiju. Vēl martā, astotās klases skolēniem skaidrojot, kāpēc viņi nevarēs braukt uz sacensībām Čehijā, skolotāja pieminēja Mariupoles bombardēšanu un nosauca Ukrainu par suverēnu valsti ar suverēnu valdību.
Pēc tīmekļa izdevuma “Mediazona” ziņotā, skolotāju nostučīja pašas skolēni.
