Pāvels Širovs: Saniknotie Krievijas pilsoņi

Droši vien nav gluži pareizi saistīt protestus, kas turpinās Maskavā, ar opozīciju. Pirmām kārtām, tāpēc, ka nekāda strukturēta opozīcija pašreizējā Krievijā, pēc būtības, nepastāv.

Par (parlamenta) opozīciju atzītajām partijām ar 27. jūlija un 3. augusta protestiem nav nekāda sakara. To izvirzītie Maskavas domes deputāta amata kandidāti veiksmīgi tika reģistrēti, tie veiksmīgi sarīkos savu tikpat kā nemanāmo priekšvēlēšanu kampaņu un vēlēšanās 8. septembrī ieņems tiem paredzētās otrās vai trešās, vai arī ceturtās, vai piektās vietas, nodrošinot konkurences šķietamību, kuras dēļ, taisnību sakot, šīs partijas arī pastāv.

Pēc protesta akcijas nežēlīgās izklīdināšanas pirms pusotras nedēļas un kad tāpat notika vēlreiz pagājušajā sestdienā, šo partiju līderi ir gluži kā ūdeni mutē ieņēmuši, nav nākuši klajā ne ar vienu paziņojumu – nav svarīgi, vai akcijas dalībnieku vai arī to atbalstam, kuri protestētājus slānīja ar stekiem un grūda policijas autofurgonos. Nekādi vērtējumi no viņu puses neizskanēja. Runāja tikai prokremliskās “Vienotās Krievijas” pārstāvji. Pagājušajā nedēļā viens no šīs partijas Valsts domes deputātiem nāca klajā ar iniciatīvu palielināt naudassodu par dalību nesaskaņotos mītiņos un gājienos līdz vienam miljonam rubļu (aptuveni 13,5 tūkstoši eiro).

Neskatoties uz apkārt klīstošajām leģendām par augstajām Maskavas algām, šādu summu absolūtais vairākums maskaviešu nevarētu atļauties maksāt, tāpēc deputāta iniciatīvas nolūks ir pilnīgi skaidrs. Saniknotie pilsoņi Maskavā un tie, kas potenciāli varētu kļūt saniknoti visā Krievijā, tiek iebiedēti. Tieši tāpat kā nereģistrētos Maskavas domes deputāta amata kandidātus vēl pirms 27. jūlija akcijas iebiedēja ar nakts kratīšanām un pratināšanām. Tādējādi ietekmējot ne tik daudz viņus pašus kā viņu tuviniekus ar domu, ka viņi kādā brīdī sacīs kaut ko apmēram tādu: “Beidz taču ar to ņemties! Kas gan tajā labs? Ielaužas nakts vidū, apgriež visu kājām gaisā. Kaut izputētu tā politika!”

Netieši to apliecina viens no tiem, pie kura veikta kratīšana - tas ir Iļja Jašins, starp citu, viena no Maskavas municipālajiem rajoniem vadītājs. Savu stāstu viņš publicējis sociālajā tīklā. Viss tieši tā arī noticis – atnākuši vēlu vakarā, visu apgriezuši kājām gaisā, neko nav atraduši, nekādus lietiskos pierādījumus nav izņēmuši un aizgājuši. Vistīrākā iebiedēšanas akcija. No tās pašas sērijas ir nepilngadīgo aizturēšana, turklāt nav svarīgi, vai to, kuri stāvēja protesta akcijas dalībnieku rindās, vai arī to, kuri bija atnākuši paskatīties no malas, vienkārši ziņkārības dēļ. Jauniešiem liek saprast, kas un kā ar viņiem notiks, ja viņi arī turpmāk demonstrēs tik vien kā savu pilsonisko aktivitāti.

Kremlim nekādi pilsoņi šī vārda juridiskajā nozīmē nav vajadzīgi. Šim vārdam jāpaliek vienīgi likumsargu leksikā un jātiek lietotam vienīgi frāzē “pilsoni, dosimies uz policijas iecirkni”.

Kremlim vajadzīgi paklausīgi “pilsoņa pienākuma” izpildītāji (uzjautrinoša tautoloģija), kuri reizi vairākos gados ierodas vēlēšanu iecirkņos, aizpilda biļetenus, iemet tos urnā un var uzskatīt, ka ir brīvi līdz nākamajām vēlēšanām, lai gan nekādu izvēli nav izdarījuši ne šajā reizē, ne arī izdarīs nākamreiz.

Izvēle viņu vietā jau izdarīta. Viņu pašu labā, protams.

Tikmēr Krievijas galvaspilsētā notiekošais demonstrē Kremlim ļoti nepatīkamu tendenci. Tā ir pilsoņu pašorganizēšanās, kas nav saistīta ne ar kādām politiskām, ne arī politikai pietuvinātām struktūrām.

Maskavas protesti ļoti atgādina pavisam nesenās akcijas pret atkritumu izgāztuvēm Piemaskavas Volokolamskā vai Arhangeļskas apgabala Šijesā, stihiskās pulcēšanās Tālajos Austrumos un Sibīrijā pēc plūdiem un mežu ugunsgrēkiem, kuru gaitā cilvēki pilnīgi bez nekādas politisko partiju, kustību un atsevišķu aktīvistu dalības sāk izvirzīt varas iestādēm savas prasības.

Pagaidām, protams, nevar runāt par kaut ko vairāk kā tikai par tendenci, taču tai ir visas iespējas attīstīties par kaut ko vairāk. Priekšā vēl gana daudz vēlēšanu – 2021. gada parlamenta vēlēšanas, 2024. gada prezidenta vēlēšanas. Kaut kāda savas vara leģitimizācija Krievijā valdošajam grupējumam tomēr ir nepieciešama. Un nav pat tik svarīgi tas, vai viņi mēģinās dabūt cauri trešo, kas būs arī sestais, prezidenta amata termiņu Vladimiram Putinam (pēc darbaļaužu lūgumiem, ārkārtēju apstākļu dēļ vai apvienojoties ar brālīgo Baltkrieviju) vai arī izspēlēs kārtējo operāciju “Pēctecis”. Tomēr jau ir manāms, ka pilsoņiem mazpamazām šis grupējums jau sāk apnikt. Pagaidām ne visiem. Pagaidām pat ļoti nedaudziem. Taču process jebkurā brīdī var kļūt par lavīnu.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti