Paradokss ir tajā, ka visi vai gandrīz visi tam nepieciešamie apstākļi bija 1999.gada decembra pēdējā dienā, kad Boriss Jeļcins negaidīti paziņoja par savu demisiju un nodeva prezidenta pilnvaras Putinam, kurš tolaik ieņēma valdības vadītāja amatu. Neskatoties uz gadu iepriekš pārdzīvoto finanšu krīzi un jau liesmojošo karu Čečenijā (pagaidām iznesīsim ārpus iekavām šī kara cēloņus), Krievijas ekonomikā bija visnotaļ stabila augšupeja, lai arī tikai šīs augšupejas sākums.
Gandrīz trīskārtēja rubļa devalvācija 1998.gada rudenī prasīja rūpniecības pārkārtošanu. Importa aizstāšana radās it kā pati no sevis kā atbilde uz patērētāju vajadzībām. Preces, pirmām kārtām pārtikas preces, agrāk tika ievestas no ārzemēm, jo rublis bija dārgs, taču, rublim kļūstot lētam, to ražošana strauji attīstījās pašā Krievijā. Jau iezīmējies valsts galveno eksporta produktu - naftas un līdz ar to arī gāzes - cenu pieaugums ļāva visīsākajā laikā piepildīt valsts kasi, kas tikko bija iztukšota. Straujā dzīves līmeņa krituma satrauktie iedzīvotāji nomierinājās, tiklīdz sāka izmaksāt gadu iepriekš aizturētās algas. Radās gandrīz unikāls iespēju logs, lai īstenotu dažādu iemeslu dēļ visnotaļ iekavējušās un pabeigtu jau sāktās, taču iesaldētās ekonomikas reformas.
Un Putins, jāatzīst, šo "iespēju logu" izmantoja. Pēc televīzijas kompānijas NTV "sagraušanas" un privāto mediju pakāpeniskas nodošanas valsts kontrolē kaut kā gandrīz aizmirsās revolūcija, kas notika 2001.gada pašā sākumā, kad Valsts dome visbeidzot pieņēma Zemes kodeksu.
Pirmo reizi Krievijā bija likumā paredzēts privātīpašums uz zemi, tostarp lauksaimniecības zemi.
Neskatoties uz tolaik daudzskaitlīgās komunistu frakcijas pretošanos, Putinam izdevās tas, kas nebija izdevies trim Krievijas cariem. Zeme kļuva par preci, kuru iespējams pārdot, nodot mantojumā, ieķīlāt.
Krievu zemnieks pirmo reizi vēsturē varēja darīt savu darbu, būdams pārliecināts, ka viņa darba augļi nezudīs.
Ne mazāk svarīgs solis bija nodokļu reforma. To arī daudz kritizēja, īpaši par aplikšanas ar nodokļiem plakano skalu fiziskajām personām, kas joprojām maksā viszemākos nodokļus Eiropā. Taču vienlaikus tika jūtami samazināts peļņas nodoklis, vēlāk atcelts pārdošanas nodoklis, un tas kļuva par mazā un vidējā biznesa jaudīgu attīstības stimulu.
Turklāt bankas viendienītes, kas maz atšķīrās no MMM tipa finanšu piramīdām, pakāpeniski nomainīja visīstākās, visnotaļ solīdas bankas, tostarp ar ārvalstu kapitāla līdzdalību. Pakāpeniski sāka darboties kredītu tirgus, kuru varēja izmantot ne tikai lielās korporācijas un dažāda veida uzņēmēji, bet arī privātpersonas.
Jaunais Dzīvokļu kodekss padarīja likumīgu hipotēku, dodot iespēju risināt otru "nolādēto" krievu jautājumu - dzīvokļu jautājumu. Būvnozare saņēma vēl vienu jaudīgu stimulu. Atvieglojumu monetarizācija, lai arī nepabeigta, pielīdzināja tiesības, kādas bija atvieglojumu saņēmējiem pilsētās un laukos, kuri iepriekš nevarēja izmantot, piemēram atvieglojumus samaksai par sabiedrisko transportu, jo tāda nebija. Un arī pats sabiedriskais transports, saņēmis kaut nelielu, bet dzīvu naudu, sāka pakāpeniski atdzīvoties, it īpaši provincē, kur iepriekš bija gandrīz izmiris.
Ne mazāk veiksmīgi lietas virzījās arī ārpolitikas jomā.
Putina - ne Jeļcina - laikā Krievija no papildvietas pārsēdās vadošo pasaules lielvalstu grupas pilntiesīgas dalībnieces krēslā.
"Lielais septiņnieks" veiksmīgi pārvērtās "lielajā astoņniekā" ne tikai Krievijas laikrakstu lappusēs. G8 samits Pēterburgā 2006.gada vasarā bija patiesa zvaigžņu stunda Putinam, kurš tagad jau apsprieda vissāpīgākās problēmas vienlīdzīgā līmenī ar pasaules ekonomikas līderu prezidentiem un premjeriem.
Pat karu Čečenijā, kuru sākumā asi nosodīja Rietumi, izdevās attēlot par tādu pašu fronti cīņai pret starptautisko terorismu, kādu Savienotās Valstis īstenoja Irākā un Afganistānā.
Atsevišķām pretrunām starp Krieviju un ASV tajā pašā Irākas jautājumā īpašas lomas nebija. Tādas pašas pretrunas veiksmīgi pastāvēja, piemēram, starp ASV un Franciju, taču tas netraucēja Vašingtonai un Parīzei oficiāli būt sabiedrotajām.
Tagad tas var šķist neticami, taču Putins - neviens cits - tā aizbāza muti Maskavas "vanagiem", ka otro NATO paplašināšanās vilni, kad alianses austrumu robeža pietuvojās Maskavai par pavisam nieka 600 kilometriem, neviens tā arī it kā nemaz nepamanīja.
Bet taču bija tik daudz trokšņa, kad NATO iestājās Polija, Čehija un Ungārija. Taču, lūk, Latvija ar Lietuvu un Igauniju pievienojās Ziemeļatlantija blokam, un nekas nenotika. Neviens nemetās steidzami rakt tranšejas Veļikajas upes krastos un būvēt ugunspunktus gar šoseju Sanktpēterburga-Minska.
Ja Putins, nodevis varu Dmitrijam Medvedevam 2008.gada pavasarī, būtu aizgājis no aktīvās politikas, tagad viņš droši vien varētu pretendēt uz daudz lielākām lomām pasaules politikā nekā bijušie ASV prezidenti. Droši vien tagad braukātu pa visu pasauli, lasot lekcijas, protams, ne bez maksas. Un, uzstājoties Vācijā vācu valodā, ne reizi vien izpelnītos vētrainus auditorijas aplausus, kas pāraugtu ovācijās.
Un tad jau samierinātu kādu ar kādu citu - vai azerbaidžāņus ar armēņiem, vai turkus ar grieķiem, un, lūk, - Nobela Miera prēmija, kas būtu daudz vairāk pelnīta nekā Barakam Obamam.
Kā saka - ko gan vēl vajag cilvēkam, lai mierīgi sagaidītu vecumdienas...
Putins izvēlējās citu ceļu. Kas gan tam kļuva par galveno iemeslu? Bijušās impērijas radītās fantomsāpes? Apvainošanās uz Rietumu partneriem, kuri kritizē par cilvēktiesību pārkāpumiem un uzbrukumiem vārda brīvībai? "Lielā brāļa" sindroms? Tā ir tēmai citai, pat pamatīgākai sarunai.
2014.gada martā Putins izdarīja savu galīgo izvēli. Un par šīs izvēles sekām viņam vēl būs jāatbild.
Gan no veiksmes līdz neveiksmei, gan arī no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Īpaši Krievijā, kur aizgājušos līderus pieņemts iemīt dubļos neatkarīgi no viņu sasniegumiem.
