Pāvels Širovs: Putins un vēstījums koronavīrusam jaunajā koordinātu sistēmā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

No Vladimira Putina uzstāšanās ar ikgadējo prezidenta vēstījumu Krievijas parlamenta abu palātu deputātiem acīmredzot tika gaidīts pārāk daudz, tāpēc trešdien norunātais teksts izraisīja pat ļoti dalītas jūtas.

Jo Kremlim tuvi avoti sākumā anonīmi, vēlāk pilnīgi oficiāli solīja, kā izteicās Federācijas padomes spīkere Valentīna Matvijenko, “jaunā laika vēstījumu, kas veidos jaunu koordinātu sistēmu”. Šādi solījumi nekavējoties izraisīja veselu gūzmu visdažādāko pieņēmumu, reizēm tie bija diametrāli pretēji.

Vispirms sākās runas, ka pirms septembrī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām tiek izstrādāta plaša sociālā atbalsta programma. Vienlaikus, skanot Ukrainas robežas virzienā braucošo militāro ešelonu riteņu dārdoņai, netika izslēgta situācijas nopietna saasināšanās šajā valstī, līdz pat tiešam iebrukumam. Visbeidzot – pēc Aleksandra Lukašenko paziņojuma, kurā viņš pirms dažām dienām anonsēja savu “pašu svarīgāko lēmumu”, sākās runas par Baltkrievijas pievienošanu vai vismaz Krievijas karaspēka ievešanu šajā zemē tādā vai citādā veidā.

Velti. Lai gan sava veida jaunu koordinātu sistēmu Putins patiešām iezīmēja, taču tikai uz runas beigām. Tās lielākā daļa, kā viņš pats brīdināja jau pirmajos vārdos, bija veltīta “iekšējiem jautājumiem”.

Maskavas izstāžu zālē (pazīstama kā Manēža) sapulcējušies parlamenta deputāti un īpaši uzaicinātās personas, bez šaubām, nopriecājās, dzirdot, ka Krievija tikusi galā ar epidēmiju labāk par citiem.

“Netika pārtraukta kultūras dzīve”, pilsoņi “parādīja izturību, ievērojot, bez aplinkiem sakot, nogurdinošos, taču vitāli nepieciešamos piesardzības pasākumus…” “Veselības aprūpe daudzās vadošajās valstīs (…) nespēja tik efektīvi, kā to izdarījām mēs Krievijā, atvairīt epidēmijas izaicinājumus,” atsevišķi norādīja Putins, starp citu, gandrīz uzreiz piebilstot, ka “koronavīruss pagaidām vēl nav galīgi uzvarēts”. Tāpēc “nedrīkst zaudēt modrību”, nepieciešams “atbildīgi ievērot visas ārstu rekomendācijas”. Valdībai katru dienu jānodarbojas ar vakcinācijas jautājumiem, lai līdz rudenim “izveidotu tā saukto kolektīvo imunitāti”.

Pēc tam runa bija par to, “kādu triecienu devusi pandēmija cilvēku labklājībai”, un par pasākumiem situācijas labošanai. Un te nu klausītāji ārpus Manēžas varēja izjust pirmo vilšanos.

Izrādījās, ka pārpilnības rags nav tik dziļš, kā varētu domāt.

Vienreizējie pabalsti par bērniem nepilnās ģimenēs 5650 rubļu apmērā (nedaudz vairāk par 60 eiro), ikmēneša izmaksas grūtniecēm, kuras “atrodas grūtā materiālā situācijā” (seši tūkstoši rubļu, apmēram 70 eiro), pat sapulcējušos vētrainus aplausus izraisījušās vienreizējās desmit tūkstošu rubļu (apmēram 110 eiro) izmaksas par katru skolēnu augusta vidū valsts kasei neradīs ļoti lielu slogu.

Tam visam vajadzēs kopumā 400 miljardus rubļu (4,3 miljardi eiro) divu gadu laikā, vēlāk sarēķināja finanšu ministrs. Nedaudz mazāk nekā Centrālā banka iztērējusi ārzemju valūtas iegādei kopš šā gada janvāra sākuma. Citiem vārdiem sakot, tas nemaz nelīdzinās “naudas mešanai no helikoptera”, vēl jo vairāk pirms parlamenta vēlēšanām, kuras Putins, šķiet, pat nepieminēja, lai gan viņam acīmredzami vajadzēja tās pieminēt. Prezidenta vēstījums ar to arī atšķiras, ka runa tajā pirmām kārtām ir par politiku. Ekonomikas komponente parasti parādās jau pēc tam valdības lēmumu veidā.  Likās, ka Putins ar nolūku apgāja politikas tēmu, pārvēršot uzstāšanos parlamenta deputātu priekšā par kaut ko līdzīgu “partijas un saimnieciskā aktīva sanāksmei” pagājušajos laikos.

Starp citu, desmit tūkstoši rubļu (speciāli konsultējos ar paziņu, kurai ir skolas vecuma meita) tik tikko pietiek sava veida skolēna minimālajam komplektam.

Tomēr Krievijā jebkādas naudas izmaksas jebkurā apmērā tiek uztvertas kā valsts tēvišķo rūpju izpausme, tāpēc “dārgos Krievijas iedzīvotājus”, bez šaubām, pārņems pateicība. Vēl jo vairāk, kad līdz viņu zemes gabaliem bez maksas izbūvēs gāzes maģistrāles, – arī to apsolīja prezidents. Kad tas notiks, palika nezināms, par gāzesvadu savā zemes gabalā un attiecīgo aprīkojumu būs jāsamaksā no savas kabatas, bet – ko lai dara. Kā mēdz teikt, paldies par to pašu.

Var pieļaut, ka paldies koronavīrusam. To, kāpēc līdz gazifikācijai rokas neaizsniedzās, divas līdzšinējās desmitgades vadot gāzes ieguves valsti, Putins noklusēja. Ja, protams, neizrādīsies, ka viņš par to uzzinājis tikai vēstījuma sagatavošanas procesā. Un atkal – tas viss drīzāk attiecas uz valdības, bet nekādi uz prezidenta kompetenci, tāpat kā ātrgaitas automaģistrāles Maskava–Kazaņa pagarināšana līdz Jekaterinburgai, ātrās medicīniskās palīdzības staciju apgādāšana ar automobiļiem un jau minētie pabalsti maznodrošinātajām grūtniecēm un pabalsti par bērniem.

Daļēji par revolucionāru varētu uzskatīt uzdevumu valdībai “mēneša laikā iesniegt papildu priekšlikumus mazās un vidējās uzņēmējdarbības atbalstam, tostarp par nodokļu stimulēšanas pasākumiem”. Bet tikai daļēji. Putins arī šajā jautājumā daudz ko piemirsa, arī nodokļu cilpu, kura aizvien stingrāk sažņaudzās ap tā paša mazā un vidējā biznesa kaklu visas iepriekšējās divas desmitgades, bet pēc nodokļu dienesta bijušā vadītāja Mihaila Mišustina stāšanās premjera amatā sažņaudzās jau pavisam cieši.

Lai kā arī nebūtu, visu šo iniciatīvu īstenošanai nebija nekādas vajadzības piektdien, 23. aprīlī, sasaukt Federācijas padomes un Valsts domes ārkārtas sēdes, par ko tika paziņots iepriekš. Visus no prezidenta vēstījuma teksta izrietošos likumprojektus pilnībā iespējams sagatavot un pieņemt parastā kārtībā. Tāpēc kaut kāda nenoteiktība paliek, neskatoties uz to, ka vēstījuma ārpolitikas sadaļa, kas aizņēma, lielākais, septiņas minūtes, izrādījās – vismaz pēc formas – visnotaļ miermīlīga.

Putins šķita patiesi pārsteigts par sankcijām, kuras noteiktas pret viņam uzticēto valsti, turklāt ņemot vērā, kā viņš sacīja, to, ka  “mēs izturamies savaldīgi, var teikt, pieticīgi”.

Kā jau bija gaidāms, brīdināja, ka “tie, kuri organizē akcijas pret mums, nožēlos izdarīto tā, kā nekad un neko nav nožēlojuši”. Tomēr pēc tam steidza mierināt, pauda cerību, ka “nevienam neienāks prātā attiecībā pret Krieviju pārkāpt tā dēvēto sarkano līniju”, taču tūlīt pat īpaši uzsvēra, ka to, “kur tā ies, mēs katrā konkrētā gadījumā noteiksim paši”.

Ukraina vispār tika pieminēta garāmejot, tikai “bēdīgi slavenā Maidana” un tolaik it kā gatavotā atentāta pret Viktoru Janukoviču kontekstā, par ko, tiesa, kopš tā laika pagājušajos septiņos gados neviens neko nebija dzirdējis, Putins atcerējās arī Aleksandru Lukašenko, pret kuru, pēc viņa vārdiem, arī gatavots atentāts, taču, tiesa, ar to arī aprobežojās, pārejot pie jauno ieroču sistēmu uzskaitījuma, ar kurām tuvākajos gados tiks apbruņota Krievijas armija, un tūlīt pat pieteica jaunu miera iniciatīvu, ierosinot “partneriem apspriest jautājumus, kas saistīti ar stratēģisko bruņojumu”, piebilstot, ka par mērķi “var kļūt bezkonfliktu līdzāspastāvēšanas vides izveidošana”.

Lūk, šo pēdējo pilnībā var uzskatīt par “jaunu koordinātu sistēmu”, lai gan tā ļoti atgādina vēl neaizmirsto veco. Līdzāspastāvēšana – vai tas nebija par sistēmām ar dažādām sociālajām iekārtām? Tagad drīzāk runa būtu par dažādu politisko sistēmu līdzāspastāvēšanu.

Demokrātisku, ar brīvām vēlēšanām, varas dalīšanu un visu pārējo, ko pieņemts saprast ar šādu terminu, un autoritāru, nemaināmu režīmu, kuru vidū kopš pagājušā gada Krievija ir gandrīz vai juridiski, un kuru neformālo apvienošanos tā turpmāk nolēmusi vadīt. Pēc kaut kā tāda pat liekas, ka Putins nebūt ne nejauši gandrīz pārteicās, nosaucot “Kolektīvās drošības līguma organizāciju” par “Varšavas līguma organizāciju”, tomēr pie vārda “Varšavas” laikus sevi izlaboja.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti