Atbildēju “ek, ko nu…” vai kaut ko līdzīgu, jo jāaiziet tikai līdz mašīnai. “Vajag, vajag. Maz kas var gadīties,” teica kaimiņš, kurš uzvilka masku, tiklīdz bija iznācis no dzīvokļa. Un kopā ar mani liftā lejā nebrauca, palaida pa priekšu. Tā, starp citu, jau sen kļuvusi par parastu parādību. Uzvilkt masku uzreiz, atstājot dzīvokli vai vismaz kāpņu telpu – šajā ziņā mans kaimiņš ir unikāls. Tādu kā viņš Maskavā nav daudz. Nav tā, ka uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, bet tālu no tā nav. Vairākums bēdīgi slaveno “masku un cimdu režīmu” ievēro tikai veikalos un sabiedriskajā transportā, kur periodiski var būt pārbaudes vai arī var neapkalpot kasē.
Bet arī tur, kā ne reizi vien esmu pamanījis, līdz pilnīgai obstrukcijai lieta nenonāks. Kasiere laipni palūgs uzvilkt masku, bet, ja bezrūpīgajam pircējam tādas nebūs, izvilks to no kastītes līdzās kasei. Masku un cimdu tur ir daudz, ne tā, kā pavasara stingro ierobežojumu pirmajos mēnešos. Lai gan ne uzreiz, tomēr ražotāji ir noorientējušies, un, sākoties otrajam vilnim, aizsarglīdzekļu deficīts, vismaz Maskavā, netika novērots. Protams, klīst neatlaidīgas baumas, ka šis “masku un cimdu režīms” netiek atcelts tikai tāpēc, ka pilsētas varasvīri no ražotājiem iekasē savu daļu vai arī pat ka viņiem pieder uzņēmumi, kas ražo maskas un cimdus.
Attiecībā uz Maskavu varētu arī noticēt – atceroties par rūpnīcām, kas ražo ietvju plāksnītes un apmales, ko pilsētas ielās vēl nesen mainīja vai ik gadu. Visa šī maskaviešiem krietni apnikusī “labiekārtošana” radīja tikpat neatlaidīgas baumas par pilsētas mēra personīgajām merkantilajām interesēm. Lai gan patiesībā inficēto skaita rādītāji, kas svētku dienās nedaudz samazinājušies, taču joprojām ir augsti, paši par sevi liecina, ka šajā gadījumā runa nepavisam nav par mantkārību. Vēl jo vairāk, ja pēc pieraduma šos rādītājus pareizina vismaz ar divi. Oficiālajai statistikai Krievijā tic ne pārāk daudzi. Bet arī šajā ziņā ir savas īpatnības.
Tie, kuri izvēlas ticēt baumām, statistikai parasti neseko, bet tie, kuri seko, tās datus vēl pareizina ar divi, bet pret baumām izturas kritiski.
Tomēr šķiet – ja nebūtu administratīvās stingrības, disciplinētu masku valkātāju varētu būt vēl mazāk. Jauno gadu Maskava nosvinēja gandrīz kā parasti, ar petaržu troksni un jautrām pasēdēšanām pie klātiem galdiem, ja nu vienīgi lielākoties mājās – kā senos laikos, kad ne par kādām korporatīvajām jaungada ballītēm neviens nebija dzirdējis. No tiem, kuri pieraduši jaungada brīvdienās doties ceļojumos, pēc visa spriežot, nebija daudz tādu, kas liedza sev šo prieku. Sociālajos tīklos pēdējās dienās gadījās redzēt ne mazumu aprakstu par pārpildītām lidmašīnām, kuras izlidoja no Maskavas uz tradicionālajām atpūtas vietām. Pasažieri ar maskām sevi neapgrūtināja, bet apkalpe ne īpaši sekoja, kā tiek ievēroti piesardzības pasākumi. Vai arī nesekoja vispār.
Tātad iemeslu uzskatīt, ka pēc svētkiem jau minētie rādītāji sāks no jauna pieaugt, ir vairāk nekā pietiekami.
Cerība, ka sākusies “masu vakcinācijas” kampaņa kaut ko kardināli mainīs, joprojām ir visai vāja. Pirmām kārtām – runāt par masveidīgumu nez vai būtu pareizi.
Ažiotāža – vismaz Maskavas vakcinēšanas punktos, kas oficiāli sāka strādāt decembra sākumā, – nav vērojama.
Un ne tikai tāpēc, ka pirmajā posmā vakcinācija pieejama tikai paaugstināta riska grupām – medicīnas, izglītības un sociālās jomas darbiniekiem. Vladimirs Putins, nedaudz vairāk kā pirms mēneša paziņojot par kampaņas sākumu, teica, ka krājumos ir vairāk nekā divi miljoni devu pašmāju ražojuma pasaulē pirmās vakcīnas “Sputņik V”. Bet pagāja trīs nedēļas, un Aleksandrs Gincburgs, Maskavas Gamalejas institūta, kur šī vakcīna tika radīta, direktors, nosauca pavisam citu skaitli. Izrādās bija saražots tikai 440 tūkstoši devu.
Nākamajā dienā virusologa teikto laboja federālais veselības ministrs Mihails Muraško, kurš iepriecināja ar ziņām, ka saražots pusotrs miljons devu. Visbeidzot, jau pēc jaunā gada akadēmiķis Gincburgs paziņoja, ka veiksmīgi vakcinēti “vairāk nekā miljons Krievijas iedzīvotāju”. Kuram no šiem skaitļiem ticēt, ir retorisks jautājums.
Ja decembra sākumā bija divi miljoni devu, kāpēc līdz janvāra sākumam bija izlietots tikai miljons? Savukārt, ja decembra beigās bija mazāk nekā pusmiljons, no kurienes svētku dienās radās vēl tikpat daudz?
Tikmēr atbilstoši Federālā veselības aizsardzības jomas uzraudzības dienesta “Roszdravnadzor” datiem vakcīnas ražošanas tempi līdz decembra beigām tā arī nebija sasnieguši plānotos rādītājus. Un šos datus ne pats “Roszdravnadzor”, ne Veselības ministrija nesteidza atsaukt.
Ierēdņu, īpaši Krievijas, kaislība uz satriecošiem skaitļiem ir vispārzināms fakts. Turklāt pārsteigt ar tiem viņi parasti cenšas nevis pilsoņus, bet tiešo priekšniecību.
Prezidents lika noorganizēt masveida ražošanu – tad nu viņam ziņoja par diviem miljoniem.
Cik bija īstenībā, tobrīd nevienu nesatrauca, un arī tagad nesatrauc. Birokrātiskā sistēmā citādi acīmredzot nemēdz būt. Ar reālu cilvēku reālo dzīvi visai šai žonglēšanai ar skaitļiem nav nekādas saistības.
Tāpēc par ienīstām kļuvušās maskas ar mums būs vēl ilgi.
