Šī gada pavasarī Turcijas parlamentā dūru mētāšanu izraisīja balsojumi par antiterorisma likumu paplašināšanu un deputātu imunitātes atcelšanu par izdošanu kriminālvajāšanā. Paplašinātie antiterorisma likumi paredz, ka, pēc Erdoganam lojālās tiesu sistēmas interpretācijas, terorismā var apsūdzēt arī tā atbalstītājus vai simpatizētājus. Bet likums par imunitātes atcelšanu deputātiem nozīmē, ka opozīcijas partiju politiķi var tikt apsūdzēti gan terorisma simpatizēšanā (kas ir tēmēts uz kurdu minoritātes Tautas demokrātiskā partiju (HDP), ko Erdogans apsūdz sadarbībā ar kurdu teroristu grupējumiem), gan prezidenta aizvainošanā (kas vērstas gan pret Republikāņu tautas partiju (CHP) un Nacionālistu kustības partiju (MHP)). Partijas deputātu notiesāšana uz vairāk nekā gadu ieslodzījumā nozīmētu liegumu darboties Turcijas politikā uz visiem laikiem.
Oponentu neitralizēšana ir īpaši būtiska laikā, kad prezidents cenšas panākt izmaiņas konstitūcijā, lai mainītu Turcijas valsts iekārtu no parlamentāras uz prezidentālu.
Šādam lēmumam ir nepieciešams absolūtā vairākuma atbalsts parlamentā, bet ar vienkāršo vairākumu pietiek, lai sasauktu referendumu. Šie ir tikai visnesenākie Erdogana politikas piemēri, kas līdztekus paredzētajai armijas restrukturizācijai augustā, visticamāk, ir bijuši iemesli militāra apvērsuma mēģinājumam.
Turcijas politiskā vēsture kopš modernās republikas dibināšanas 1923. gadā ir bijusi cīņa starp sekulāras valsts nosargāšanu un pieaugošu islamizāciju. Visas islāmistu partijas līdz šim cīņā ir zaudējušas, nespējot pietiekami konsolidēt savu varu, lai islamizācijas ietekmē armija to nepārņemtu. Tikai viena no visām, šķiet, mācījusies no vēsturiskās pieredzes – Taisnīguma un attīstības partija (AKP) ar Erdoganu priekšgalā. Jau tās pirmsākumos 2001. gadā, dibinot partiju, kas sastāvēja no bijušo islāmistu partijas elementiem, Erdogans atteicās tai piedēvēt reliģisku ideoloģiju, nosaucot par “konservatīvo demokrātu” partiju. Viņš apņēmās virzīt Turcijas dalību Eiropas Savienībā, veicot dažādas reformas, kas veicināja valsts ekonomisko labklājību un paplašināja cilvēktiesības. Reformas tolaik atbalstīja arī armija, un partijas atbalstītāju skaits strauji auga. Ar katrām vēlēšanām AKP ieguva arvien vairāk vietu parlamentā.
Mēģinājumā novērst vēstures atkārtošanos AKP ar reformu palīdzību tiecās mazināt armijas ietekmi. Armijas pārstāvji tika atcelti no Augstākās izglītības padomes un Radio un televīzijas augstās padomes valdēm un tika palielināts civiliedzīvotāju skaits Nacionālās drošības padomē. Tas satrauca armiju, un 2008. gadā notika mēģinājums AKP slēgt, taču tiesa nobalsoja pret, lai arī tikai ar vienas balss pārsvaru. 2011. gadā vairāki armijas vadītāji atkāpās vai aizgāja pensijā, bet puse no visiem admirāļiem bija apsūdzēti apvērsuma mēģinājumā. Vēlāk Erdogans izaicināja tiesu sistēmas neatkarību, konsekventi pildot valsts institūciju krēslus ar sev lojāliem cilvēkiem un noniecinot varas dalīšanas principu.
Pateicoties neoliberālai ekonomiskai politikai, pēckrīzes ekonomika signalizēja stabilitāti, tika attīstīta infrastruktūra un sabiedriskie pakalpojumi. AKP pierādīja savas pārvaldības kapacitāti, tai pašā laikā piedāvājot šķietami plurālistiskāku islāma politikas versiju, ko iepriekšējās islāmistu partijas nebija spējīgas piedāvāt. Tas noveda pie AKP slavināšanas ne tikai mājās, bet arī uz globālās skatuves – rietumvalstu līderi to nosauca par musulmaņu demokrātijas paraugu, bet citas islāmistu partijas centās iet AKP pēdās. Tuvo Austrumu kaimiņvalstīs bija izveidojusies “erdoganistu” kustība, kas liecināja par partijas aizvien augošo popularitāti.
Tas gan drīz daudziem lika kost pirkstos, vērojot izslavētās musulmaņu demokrātijas norietu. Līdzko Erdogans , pateicoties demokrātijai, bija sasniedzis varas virsotni, viņš pievērsās autoritāriem līdzekļiem, lai varu noturētu. 2012. gadā Turcija izcēlās ar visvairāk ieslodzītiem žurnālistiem. Tikmēr neatkarīgus medijus pārpirka Erdoganam lojāli uzņēmēji. Jauns likums noteica, ka valdībai ir tiesības bloķēt pieeju internetam. Erdogana kritiķi pamazām un ar varu tika apklusināti. „Human Rights Watch” norādīja, ka AKP demonstrē augošu netoleranci pret politisko opozīciju, sabiedrības protestiem un kritiskiem medijiem un Erdogana pārvaldības stilu raksturoja kā “augoši autokrātisku”. Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECHR) norādīja, ka Turcija seko Krievijas pēdās ar visvairāk ECHR pārkāpumiem 2011. gadā.
Turcijas nākotne šobrīd izskatās pēc viena cilvēka vadītas distopijas un simbolizē bijušās paraugvalsts zaudētās cerības. Apvērsuma izgāšanās un uzsāktās raganu medības neatgriezeniski grauj gan armijas reputāciju, gan pierāda, ka civilā opozīcija ir par vāju un par iebiedētu, lai stātos Erdoganam pretim.
Tas atvieglo Erdogana varas konsolidāciju, tāpēc drīz sagaidāms, ka atsāksies sarunas par prezidentālu valsts iekārtu (kāda tā jau de facto pastāv Erdogana valdībā). Turcijas iekšpolitikā turpināsies opozīcijas apspiešana un cilvēktiesību neievērošana. Kas attiecas uz mums interesējošo ārpolitiku, kopš premjerministra Ahmeta Davutolu nomaiņas ir skaidrs, ka Turcija novēršas no Rietumiem. Runas par Turcijas iespējamo kandidatūru iestājai Eiropas Savienībā (ES) pēdējā laikā ir izskatījušās nereālistiskas, bet nu kļuvušas neiespējamas. Jau pirms apvērsuma mēģinājuma bija skaidrs, ka Erdogans neatkāpsies no savām pozīcijām, kas ES nav pieņemamas, bet šībrīža ārkārtas stāvoklis paver iespējas nāvessoda atjaunošanai, kas ir ES sarkanā līnija.
Erdoganu var apsūdzēt par daudz ko, bet ne tālredzības trūkumā. Lai arī viņš pats ir islāma ideoloģijas un konservatīvo vērtību piekritējs, valsts islamizācija ir tikai otrajā plānā. Viņš ir spējis konsolidēt savu atbalstu musulmaņu valstī, kas tai pašā laikā tiecas būt sekulāra, apelējot pie islāmiskām vērtībām un vienlaikus vājinot oponentu, tostarp armijas, varu. Ideoloģija - vai nu augoši liberāla, kā tas bija līdz 2008. gadam, vai augoši islāmistiska, kā tas bija pēc tā - viņam ir svarīga tikai tiktāl, cik tā dod atbalstu viņa politikai. Viss pārējais ir spēles par varu. Tāpēc
Erdogana politiku vispirms raksturo dominance un varaskāre, tikai tad islāmiskas, konservatīvas vai antisekulāras vērtības. Un tas ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kādēļ 16. jūlijā Turcija nepamodās militārā diktatūrā, bet gan atgriezās pie Erdogana politikas turpinājuma.
