Nedzirdīgajiem

Kultūras ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: «Padomju dziesmu un deju svētki - lauzti, bet nesalauzti»

Padomju Dziesmu svētki. Lauzti, bet nesalauzti

Dziesmu svētki Padomju Latvijā –  tradīcija, kas cēlusies uz latviešu tautas pašnoteikšanās spārniem, okupācijas laikā bija spiesta izdzīvot zem brutālas varas, kas šos spārnus salauza. Tomēr dziesmu salauzt nejaudāja. 

Tieši Dziesmu svētkiem bija lemts kļūt par sāpīgu simbolu Latvijas neatkarības zaudēšanai. Latgales Dziesmu svētki 1940. gada 15. un 16. jūnijā Daugavpilī bija pēdējais tautas pasākums savā – brīvā – valstī. Svētku otrās dienas pusdienlaikā PSRS Latvijai iesniedza ultimātu par karaspēka ievešanu un valdības nomaiņu. 

Vienīgais, ko no okupantiem izdevās izlūgties – lai ļauj svētku dalībniekiem tikt mājās un tankus ievest nevis naktī, bet 17. jūnijā no rīta.

Svētku izskaņā, saulei rietot, koristi un skatītāji trīs reizes dziedāja "Dievs, svētī Latviju!"

Brīvvalsts pēdējie Vispārējie dziesmu svētki, pēc kārtas devītie, bija notikuši 1938. gadā zīmīgā vietā – Rīgā, Uzvaras laukumā. Jā, arī toreiz to sauca par Uzvaras laukumu - par godu Bermonta sakaušanai. Tautas vadonis Kārlis Ulmanis te plānoja celt diktatūras vēzienam atbilstošu 60 metrus augstu monumentu, stadionu un arī pirmo pastāvīgo Dziesmu svētku estrādi. Nepaguva. Padomju diktatūra, nogalinājusi Latviju un arī pašu Ulmani, te uzslēja monumentu jau citai uzvarai. Vēl par 20 metriem augstāku.

Varas ideoloģija visos laikos centusies kāpt Dziesmu svētkiem uz galvas.

1938. gada svētku plakāti vēsta, ka tie notiek “Valsts prezidenta doktora Kārļa Ulmaņa protektorātā”. 1940. gada Latgales svētkus sauca par “15. maija apstarotiem”. Bet tie visi bija nevainīgi šļupsti, salīdzinot ar cita vadoņa – padomju tautu tēva Staļina – ideologu atvēzienu. Okupanti labi saprata – lielāks labums būs, ja latviešiem dārgos svētkus nevis aizliegs, bet pārtaisīs par kārtīgiem padomju svētkiem. Jau drīz pēc kara tika sarīkoti divi Dziesmu svētki – 1948. un 1950. gadā (tie notika tagadējā Esplanādē), bet uz 1955. gada svētkiem uzcēla pirmo pastāvīgo Dziesmu svētku estrādi Mežaparkā. Nu super, paldies.

Okupanti labi saprata – lielāks labums būs, ja latviešiem dārgos svētkus nevis aizliegs, bet pārtaisīs par kārtīgiem padomju svētkiem. Jau drīz pēc kara tika sarīkoti divi Dziesmu svētki – 1948. un 1950. gadā.

Staļina kruzuļu stilā celto estrādi vainagoja divas skulptūras, kas perfekti ilustrē tā laika Dziesmu svētku ideoloģisko iepakojumu – latviešu tautumeitu uz svētkiem ved dižās Krievzemes meita, bet latviešu tautudēlu – senkrievu kareivis.

Atgādina Staļina laika teiksmu, ka mūsu Brīvības piemineklī attēlota Māte Krievija, ar trim no buržuāzijas jūga atbrīvotajām Baltijas republikām rokās.

Kas veda padomju latvieti uz Dziesmusvētkiem? Māte Krievija, protams. Šī skulptūra (un otra tāda pati, sieviešu versija) savulaik rotāja Staļina laikā celto Mežaparka estrādi. Tai pašā estrādē šogad svinēsim savas valsts simtgadi, tomēr skulptūras novāktas jau sen un kā baisi rēgi slejas kapakmeņu noliktavā iepretī krematorijai.

“Buržuāziskās Latvijas laikā dziesmu svētki galīgi zaudēja sabiedrisko nozīmi. Svētkus organizēja tādēļ, lai iepotētu tautā nacionālu šovinismu, naidu pret citām tautām. Protams, latviešu darbaļaudis šādus svētkus neatbalstīja un, ja tur piedalījās, tad tikai savu saimnieku spiesti,” sludināja LPSR valdība pirms 1948. gada svētkiem. “Šinī vasarā uz Rīgu dosies tūkstošiem dziedātāju, lai demonstrētu Padomju Latvijas darbaļaužu kultūras sasniegumus, savu morāli politisko vienību, savu mīlu pret sociālistisko dzimteni, padomju valdību un visu uzvaru iedvesmotāju Ļeņina-Staļina partiju.”

1950. gada svētku goda virsdiriģenti Alfrēds Kalniņš un Emīlis Melngailis savu mīlu pret Ļeņina-Staļina partiju demonstrēja, svētkus ignorējot. Kalniņa dēls no Ļeņina-Staļina partijas bija aizbēdzis uz Rietumiem, bet Melngaiļa meitu Ļeņina-Staļina partija bija izsūtījusi uz Sibīriju. Kalniņa un Melngaiļa dziesmas repertuārā tika samestas kopā ar citu brālīgo republiku izstrādājumiem.

Latviešu skaņdarbu bija vairs tikai nedaudz vairāk par pusi, un arī tajos – papilnam padomju slavas dziesmu.

Piemēram, 1980. gada svētkos – Imanta Kalniņa "Ļeņinam", Arvīda Žilinska "Padomju Latvija dzied", Raimonda Paula "Pieci olimpiskie apļi", Oļģerta Grāvīša "Strēlnieka dzīvība sarkanā". Un pa virsu vēl Hadžijeva "Mana zeme", Babadžanjana "Dziesma par konstitūciju" un Tuhmanova "Uzvaras diena".                                                                                                                    

Dziesmu svētki notika ne vairs pirms Jāņiem, kā agrāk, bet jūlija otrā pusē, lai viens no datumiem būtu 21. jūlijs – Padomju Latvijas proklamēšanas diena.

Iemetās sērga katrus Dziesmu svētkus veltīt kādai padomju gadadienai – Oktobra revolūcijas, Lielā Tēvijas kara uzvaras vai Ļeņina jubilejai...

Komunisti gan nebija oriģināli, līdzīgi notika arī cara batjuškas laikos – 1895. gada Dziesmu svētkus veltīja 100 gadiem kopš Kurzemes pievienošanas Krievijai. Vistrakāk izgāja 1973. gadā – svētki bija veltīti gan Dziesmu svētku simtgadei, gan PSRS nodibināšanas 50. gadadienai. Estrādi vienmēr rotāja kāds spārnots lozungs: “Slava lielajam Staļinam!”, “Padomju dzimtenei dziesma lai skan!”, “Padomju Latvija mūžos lai dzīvo!”

Paradoksāli, bet šis padomju ideoloģiskais murgs Dziesmu svētkus, lai arī no vienas puses izķēmoja, no otras – tomēr spēcināja.

Sensenā latviešu koru karu tradīcija perfekti atbilda padomju tā sauktās sociālistiskās sacensības modei. Tolaik darba ražībā jāsacenšas bija visiem – gan ogļračiem, gan slaucējām, gan pašdarbības kolektīviem. Koru, deju ansambļu un orķestru dibināšana kļuva par teju obligātu sociālistiskā plāna sastāvdaļu, obligātas bija arī ikgadējās kolektīvu skates. Konservatorijā pēc kara nodibināja kordiriģēšanas nodaļu. Tas viss cēla tautas mākslas un Dziesmu svētku kvalitāti.

Padomju varai jāpateicas arī par Deju svētku tradīciju – pirmie notika 1948. gadā, kā arī par atsevišķiem bērnu dziesmu un deju svētkiem – tie sākās 1960. gadā.

Padomju varai jāpateicas par Deju svētku tradīciju (pirmie notika 1948. gadā), kā arī par atsevišķiem bērnu dziesmu un deju svētkiem – tie sākās 1960. gadā.

Galu galā, padomju laikos tapa ne vien Dziesmu svētku estrāde, bet arī svētku simtgades ansamblis Viesturdārzā. Amizanti, ka ansamblī iegravēto Ļeņina citātu “Māksla pieder tautai” 90. gados nomainīja uz Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!”

Padomju laikos tapa ne vien Dziesmu svētku estrāde, bet arī svētku simtgades ansamblis Viesturdārzā. Amizanti, ka ansamblī iegravēto Ļeņina citātu “Māksla pieder tautai” 90. gados nomainīja uz Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!”

Vārdi “Dievs” un “Latvija” okupantiem bija tabu, tāpēc uz laiku aizliedza pat Jāzepa Vītola "Gaismas pili" un Emīla Dārziņa "Mūžam zili". Bet tieši ar "Mūžam zilajiem" cenzori pirmo reizi dabūja pa pirkstiem no tautas – rokas nost! Tas notika Dziesmu svētku simtagdes svētkos 1973. gadā – dziesma no programmas bija svītrota, bet koristi to izsauca un virsdiriģents Haralds Mednis lepni nodiriģēja.

Mednis padomju varai bija kā dadzis acī.

1950. gados izmests no Konservatorijas pasniedzējiem, jo “neatbilst padomju studentu audzinātāja darbam”. Taisnība. Mednis bija tautā godāts jau brīvvalsts laikā, 1938. gada Ulmaņa Dziesmu svētku koru karos viņa vadītais Lazdonas draudzes koris ieguva pirmo vietu lauku koru grupā. Diriģējis arī aizsargu un skautu korus, studējis pie Vītola, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi un Atzinības krustu, kara laikā Kurzemes katlā uzvedis Lūcijas Garūtas "Dievs, tava zeme deg". Neuzticams elements...

Padomju okupanti Medni bija pazemojuši arī ar milzu personisku traģēdiju. 1944. gada rudenī viņa sieva Zenta ar gadu veco dēliņu Ivaru devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tur pēc mēneša piedzima arī meitiņa Ingrīda. Haralds steidza pie savējiem pašās kara beigās, 1945. gada 8. maijā, ar kuģi caur Zviedriju. Stundas attālumā no Gotlandes ceļu aizšķērsoja Sarkanās armijas patruļa, bēgļus aplaupīja un deportēja atpakaļ. Haralds Mednis savu ģimeni nekad dzīvē vairs nesatika. Nekad. Savu meitu viņš nav redzējis vispār. Nemaz. Tais pašos 1973. gada svētkos viņš vienīgo, vēl pēdējo reizi satika tikai savu māsu Ritu – kā tūristi no ASV.

Otra aizkustinoša saskare ar brīvās pasaules elpu Mednim (un visai smacētajai Latvijas tautai) bija 1980. gada Dziesmu svētkos. Uz noslēguma koncertu kā goda viešņa no Ņujorkas bija ieradusies Jāzepa Vītola atraitne Annija Vītols. Vēl iepriekšējos, Ļeņina revolūcijas Dziesmu svētkos pirms trim gadiem, Vītola "Gaismas pils" bija aizliegta. Šoreiz vara to neuzdrošinājās darīt. Koris, sveicot stalto kundzi ar nerimstošām ovācijām, "Gaismas pili" dziedāja trīs reizes. Diriģēja Haralds Mednis.

Nešaubos, ka tajā mirklī sirmais Haralds atcerējās 1940. gadu Daugavpilī, kur pats trīs reizes bija dziedājis "Dievs, svētī Latviju!" Varētu šķist – nu, kur vēl skaistāku kulmināciju, kur vēl lielāku gandarījumu par visiem mūža pazemojumiem. Taču izrādījās – tas nav augstākais punkts. Ne pazemojumiem, ne taisnības triumfam.

Padomju varu neplānotais ekscess ar Medņa "Gaismas pili" bija tā aizkaitinājis, ka nākamajos svētkos, 1985. gadā, dziesmu atkal izmeta no repertuāra.

Trīsas katram latvietim – ir pašsaprotami to teikt par Dziesmusvētkiem. Tādām pat ir jābūt Dziesmusvētku būvēm. Estrādes jaunais skatītāju lauks man uzrāva zosādu kā pacilājoša dziesma. Ja tik arhitektoniski izcilas var būt tīri utilitāras skatītāju tribīnes, var paredzēt, ka kopkora tribīnes kļūs par satricinājumu Latvijas arhitektūrā. Bravo. Arhitekts Austris Mailītis + Jura Pogas birojs.

Vēl ļaunāk – Medni izmeta no virsdiriģentiem. Uz noslēguma koncertu 21. jūlijā (Padomju Latvijas dzimšanas dienā!) viņš ieradās kā parasts skatītājs. Kopkoris, nodziedājis Dārziņa "Jāņuvakaru", sāka saukt Medni un uzrāva viņu tribīnē diriģēt atkārtojumu. Tautas nepakļaušanās dzirkts bija uzšvirkstējusi un ar pamatīgu blīkšķi eksplodēja koncerta beigās. Par kulmināciju kļuva nevis padomju kultūras ministra glupā noslēguma runa un karoga nolaišana, bet koristu pieprasītā "Gaismas pils". Protams, ar Medni.

Savus pēdējos Dziesmu svētkus un pēdējo "Gaismas pili" Mednis nodiriģēja jau brīvā Latvijā, 1998. gadā 92 gadu vecumā.

Pēc diviem gadiem viņš mira. Kaut zem padomju varas bija pagājusi lielākā daļa viņa mūža, Mednis to netika daudz pieminējis. Vien noteicis: “Tas bija laiks, kas jāpārdzīvo.”

Haralda Medņa dzīves saliektā mugura un pārcilvēciskiem spēkiem atgūtais staltums diriģējot mums pasaka visu par Dziesmu svētkiem. Liekti, bet nesaliekti. Lauzti, bet nesalauzti. Baisu laiku pārdzīvojuši. Neaizmirsīsim to šodienas ķildās par biļetēm un rindās pie bufetēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti