Olga Proskurova: «Segodņa», kuras vairs nav

Nekas, izņemot šausmīgas skumjas, man nav palicis, beidzot darbu pie šī projekta – pie stāsta par starpkaru Rīgas avīzi “Segodņa” (“Сегодня”, “Šodien” 1919-1940). Lielisks laikraksts, kas kļuva par ļoti spilgtu parādību krievu preses vēsturē, savas pastāvēšanas pēdējos gados tika nožņaugts un iznīcināts.

ĪSUMĀ  

Par ko pavēstīju

Par ko paspēju pastāstīt nelielajā publikāciju sērijā par “Segodņa” (1919-1940)?

  • Par to, kā laikraksts pirms simt gadiem tika izveidots.
  • Kā tas kļuva par pievilkšanas centru labākajiem krievu emigrācijas spalvas meistariem.
  • Kā tas (ne)mēģināja saglabāt neatkarību apstākļos, kādi bija 30. gadu vidū un beigās.
  • Par to, ka tas vēl līdz šim pētniekiem ir neizsmeļams avots, no kura gūt informāciju par starpkaru Latvijas un krievu emigrācijas politisko, kultūras un ikdienas dzīvi.

Taču daudz kas svarīgs palika nepavēstīts līdz galam vai nepastāstīts vispār.

Par latvijiešiem

Vienā no “Segodņa” 1929. gada septembra numuriem, kas bija veltīts laikraksta desmitgadei, bija publicēts latviešu dzejnieka Raiņa raksts ar acīs krītošo virsrakstu “Latvijieši”.

Nelielajai publikācijai pievienots paskaidrojums, ka tas ir “Raiņa pēdējais raksts, kas pabeigts stundu pirms dzejnieka nāves” 1929. gada 12. septembrī. Raksta autentiskums nav pierādīts, taču “Segodņa” šis Raiņa programmatiskais raksts ir īpaši svarīgs. Tajā dzejnieks sūrojas, ka, izņemot ebrejus, Latvijas mazākumtautības netiecas interesēties par latviešu kultūru. Rainis pats mēģina atrast izskaidrojumu šim fenomenam:

”Mums latviešu valodā pat nav īpaša vārda, kas apzīmētu latvijieti, tāda, kā vārds “krievzemietis” (россиянин) krievu valodā. Esmu iestājies par nepieciešamību ieviest lietošanā vārdu, ar kuru varētu apzīmēt visas Latvijā dzīvojošās tautas. Es piedāvāju vārdu “latvijietis”, krieviski – “латвиец”. Taču mans priekšlikums neguva atbalstītājus. Latvijas krievs, vācietis vai ebrejs, atrodoties ārpus Latvijas, noteikti teiks, ka viņš ir krievs no Latvijas, vācietis no Latvijas vai ebrejs no Latvijas. Ārzemnieki to nesaprot. Kad biju Palestīnā, man bieži jautāja, kāda Latvijā ir valsts valoda un kādā valodā runā mazākumtautības. Es atbildēju, ka mūsu mazākumtautības nav asimilējušās ar vairākumu, un ka tās visas runā savā dzimtajā valodā. Taču maniem iztaujātājiem nebija miera:

  • Kāpēc tomēr visi Latvijas pilsoņi neuzskata sevi par latvijiešiem, bet par krieviem, vāciešiem un ebrejiem?

Citāts

"...lai saistītu pie latviešu lietas arī cittautiešus, līdziemītniekus. Mums vēl nau vispār lietojama vārda šiem līdziemītniekiem, kuri, kaut gan nau latvieši, bet ir Latvijas pilsoņi — latvijieši."

Raiņa priekšvārdi savu darbu izdevumiem.

Pēdējais jautājums Raiņa rakstā paliek bez atbildes, un šim jautājumam ir jau 90 gadu.

Vārds “латвиец” krievu valodā ātri kļuva par normu – jau 1935. gadā tas tika iekļauts “staļiniskajā” Dmitrija Ušakova skaidrojošajā vārdnīcā ar nozīmi “Latvijas pavalstnieks”. Latviešu valodā ekvivalenta tam tā arī nav, mūsdienu “publiskajā diskursā” Raiņa “latvijieši” bieži vien tiek dēvēti par padomju viltojumu, lai gan dzejnieks šo vārdu ir lietojis arī citos tekstos.

Daudzu kultūru laikraksts

Laikrakstu “Segodņa” Rainis slavē – redakcija cenšas vēstīt par notikumiem Latvijas kultūras dzīvē, par to, kas notiek latviešu teātros, latviešu literatūrā. Publicē latviešu dzejnieku un rakstnieku darbu atdzejojumus un tulkojumus.

Tā, piemēram, tajā pašā “Segodņa” jubilejas numurā ir īpaša lappuse ar kopīgu virsrakstu “Mākslas vienojošā loma”. Par latviešu un krievu kultūru saskarsmi pārdomās dalās Eduards Smiļģis, Vilhelms Purvītis, Jāzeps Vītols.

Arī pati “latvijiešu” tēma laikrakstam “Segodņa” nav jauna. Savā pirmajā jubilejā 1920. gadā redakcija pasludina: “Vadoties no pārliecības, ka valsts spēks balstās vienīgi stingrā mierā pašu mājās un visu valstī dzīvojošo tautību draudzīgā darbā, mēs vienmēr esam pauduši vēstījumu, ka atbildību par nekārtībām nedrīkst uzvelt atsevišķām tautībām un meklēt tajās grēkāžus. Uzskatot, ka Latvija nav latviešiem, bet latvijiešiem, esam bijuši spiesti iesaistīties karstā cīņā ar dažiem latviešu preses izdevumiem, kas masās izplatīja šovinistiskus lozungus, kas ir bīstami Latvijas starptautiskajai autoritātei un gatavoja augsni nacionālistiskai vajāšanai ielās un atbrīvotu rupju instinktu sprādzienam. 

Ebreju jautājums

Ne reizi vien konkurentu uzbrukumos pausta doma – “Segodņa” izdevēji ir ebreji, tāpēc laikraksts “apkalpo” Rīgas ebreju intereses. Lai gan - ko nu tikai Rīgas! Skatieties plašāk – “Segodņa” ir gandrīz vai daļa no pasaules sazvērestības.

Uz to atbildot, “Segodņa” redakcija vienmēr deklarē – mēs esam mazākumtautību laikraksts krievu valodā, taču, jā, ir bijuši gadījumi, “kad dažu notikumu vērtējumā mēs esam palikuši pie “īpaša viedokļa”, bijuši opozīcijā vairākumam, īpaši jautājumā par mazākumtautību, konkrēti, ebreju, tiesību aizstāvību.”

Vēlāk, kad “Segodņa” un tās vakara izdevums “Segodņa večerom” (“Сегодня вечером”, “Šovakar”) piedzīvoja uzplaukumu, Bramsa un Poļaka uzņēmums sāk izdot arī Rīgas laikrakstu jidišā (tas tika slēgts 1934. gadā). Viņu tipogrāfijā tika iespiests arī laikraksts latviešu valodā “Pēdējā Brīdī”.

“Segodņa” un Latgale

Atsevišķu uzmanību redakcija velta Latgalē notiekošajam. No 20. gadu vidus “Segodņa” ir īpašs nedēļas pielikums “Segodņa v Latgaļii”   (“Сегодня в Латгалии”, “Šodien Latgalē”). Regulāras kļūst rubrikas “Šodien Dvinskā” ar Daugavpils ziņām un “Šodien Režicā” ar Rēzeknes ziņām.

No Rīgas redaktoru sarakstes ar Latgales autoriem var spriest, cik rūpīgi redakcija izvēlas vietējos korespondentus, cenšoties saprast, vai reportieris pārzina reģiona specifiku, vai zina tā vēsturi, vai reģiona ilggadējie iemītnieki viņam uzticas.

Konkurences cīņa

Bezprincipu konkurence – tā bija situācija, kādā darbojās Rīgas laikraksti krievu valodā starpkaru periodā Latvijā. Izlikt netīro veļu (turklāt svešu) vispārējai apskatei bija ierasta lieta. Apliet citam citu ar netīrumiem?

Lūdzu! Kāda tā laika Rīgas izdevuma nosaukums vien ir ko vērts – “Rozga” (“Розга”, “Rīkste”)! Cits konkurents drukā piedauzīgu romānu ar turpinājumiem, kas it kā balstīts a/s “Segodņa” notiekošajā. Antisemītiskajam izdevumam “Zavtra” (“Завтра”, “Rītdien”) laikraksts “Segodņa” ir galvenais uzbrukumu objekts. Par latviešu izdevuma “Rīts” attieksmi pret krievu laikrakstu 30. gadu beigās es jau stāstīju.

Pats skumjākais

Taču mans vislielākais emocionālais pārdzīvojums diemžēl nav saistīts ar “Segodņa” panākumiem krievu emigrācijas aprindās, ar tās neapmierināmo vēlmi strādāt ar labākajiem un būt labākajai. Tas ir saistīts ar avīzes izjukšanu.

Cik trausls kā kristāls režīma nesaudzīgā spiediena priekšā var izrādīties viss – vārda brīvība, žurnālistiskie centieni, politiskās uzvaras, literārie atklājumi, uzņēmējdarbības vēriens, lasītāju cieņa –visstingrākās cenzūras un ne mazāk stingras pašcenzūras apstākļos. “15.maija mirdzumā” – tā bija nosaukta viena no laikraksta redakcijas odām, kuru lasot, gribas pasludināt klusuma brīdi, veltītu “Segodņa”, kura bija un kuras vairs nav.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti