...To dēvē vienkārši par "sīpola teoriju": katru ziņu, kas tiek publicēta masu medijos, var "izģērbt" - nolobīt kā sīpolu, slāni pēc slāņa, mēģinot tikt pie pašas būtības: kā tas ir sanācis, ka konkrēts raksts, video sižets, ieraksts sociālajos medijos ir tāds, kāds tas ir.
Ar "sīpola" ideju nāca klajā divi komunikāciju teorētiķi - Pamela Šumeikera un Stīvens Rīzs. Saskaņā ar zinātnieku pētījumiem katrs teksts tā veidošanas laikā ir pakļauts vairākiem līmeņiem vai tiek apskauts ar vairākiem ietekmes "gredzeniem".
Sākotnējo, nepastarpināto iespaidu uz tekstu atstāj pats autors, viņa profesionālās iemaņas, pat noskaņojums laikā, kad tiek veidots teksts.
Žurnālists, kas ir sastrīdējies ar sievu, un žurnālists, kas ir salabis ar sievu, ir viens un tas pats autors diviem gala rezultātā dažādiem materiāliem.
Nākamā ietekme ir t.s. masu mediju rutīna (proti, neizbēgamie tehnoloģiskie procesi). Piemēram, lai uzrakstītu avīžrakstu, pa telefonu jāsavāc notikuma dalībnieku viedokļi. Raksta autoram mūsdienās nav pienākums izbraukt uz notikuma vietu. Vēl vairāk: copy-and-paste pieeja drukātā žurnālistikā jau sen sevi ir attaisnojusi. Savukārt no televīzijas skatītāji pieprasa bildi - notikuma vietā vajag būt video kamerai. Operatora un korespondenta uzdevums ir fiksēt notiekošo, esot tiešā tuvumā vietai, kur, visticamāk, notikusi traģēdija. Tas, kā saka, is a must. Ierastais teksta radīšanas veids dažādu veidu medijiem nāk kopā ar dažādām tehnoloģijām un informācijas ievākšanas metodēm.
Arvien biežāk TV ziņās piedāvā tiešo translāciju no notikuma vietas. Tas ietaupa laiku, tomēr iespaido informācijas kvalitāti. Iespējas to pārbaudīt, esot tiešajā ēterā, bieži vien nav - "ko redzu, to dziedu".
KONTEKSTS
"Sīpola lobīšanas" metodi var izmantot arī attiecībā uz to, kā tekstu uztver lasītājs. Arī viņam ir savi "ietekmes gredzeni"- viņa personība, noskaņojums, satiksmes korķi, alga, ienīstais priekšnieks. Un arī tā pati ideoloģija. Tie visi ietekmē teksta uztveri, un nepavisam nav tā, ka tie neitralizētu "gredzenus", kas piedalās tā veidošanā. Tieši otrādāk - tie sarežģī tekstu, dažreiz pievienojot sākotnēji iztrūkstošas nozīmes.
Nākamais "gredzens" ir ārējā ietekme. Tas var būt īpašnieks un viņa intereses, kuras nedrīkst aizskart. Tas var būt izdevējs un viņa intereses, kuras arī nekādīgi nedrīkst aizskart. Tā var būt pašvaldība un tās vadītājs, kura intereses arī nekādi nedrīkst aizskart. Beigu galā tas var būt arī īpašnieka, izdevēja vai pašvaldības vadītāja draugs. Vai arī svarīgs reklāmdevējs, no kura atkarīga avīzes, žurnāla, portāla, TV kanāla labklājība. Latvijas sabiedrisko mediju gadījumā tie ir cilvēki, kuru rokās ir budžets: politiķi, ministri, nozares uzraugs.
Ideālā gadījumā redakcijai nevajadzētu izjust ārējās ietekmes "gredzenu". Vadībai un galvenajam redaktoram par to vajadzētu parūpēties. Praksē šis "gredzens" bieži mēģina saspiesties ciešāk par visiem pārējiem.
Un visbeidzot - saskaņā ar Šūmeikeri un Rizu - ir pēdējais gredzens, proti, ideoloģija. Jebkāda - autoritāra, anarhiska, demokrātiska. Šis "ietekmes gredzens" ir noteicošais tekstam kā galaproduktam - būt tam vai nebūt. Ja sabiedrības fundamentālā ideoloģija ir demokrātija, tieši šim līmenim vajadzētu nodrošināt visus pārējos tekstveides līmeņus.
Uzrodoties jebkādam mēģinājumam atstāt ietekmi, jānostrādā demokrātiskam mehānismam, kas šim mēģinājumam, ja tas ir destruktīvs, darbojas pretim.
Tā, piemēram, žurnālisti noliek nostāk savus personīgos uzskatus un veido ziņas, profesionāli ievācot informāciju no vairākiem avotiem, un labāk ir, ja tie cits citam nepiekrīt. Tāpēc, ka tas ir demokrātiski. Un to, tā šķiet, neviens nav atcēlis - vismaz es neatceros.
Taču nevajag būt Šumeikerei vai Rīzam, lai saprastu, ka ar pēdējo "gredzenu" Latvijā kaut kas nav kārtībā.
Arvien biežāk liekas, ka pēdējos divus trīs gadus mēs vērojam mūsu acu priekšā notiekošu viltošanu. Demokrātija ar mūsu aktīvu līdzdalību tiek nomainīta ar hibrīdkara ideoloģiju. Ar katru komentāru sociālajos medijos (un tie ir mūsu un jūsu teksti par lidmašīnām, bojā gājušajiem, Krieviju, Sīriju) arvien skaidrāk var apzināties, ka lasi vienu garu, šaušalīgu tekstu par mums, par Latviju un par nākotni. Tie, kas pēc paraduma cenšas tikt skaidrībā, lobot no šī "sīpola" vienu slāni pēc otra, dara to pašu, ko visi pārējie, kas tīra parastu ēdamo sīpolu.
Un pēdējā gredzena pavēlnieki gavilē.