Patīkami apzināties, ka visu, ko es protu televīzijas žurnālistikā, es iemācījos Krievijas NTV 1998.gadā, kad telekompānijā strādāja Leonīds Parfjonovs un Jevgēņijs Kiseļovs. Tas, kurš nav Dmitrijs.
Patīkami apzināties, ka ne mirkli man nav bijis kauns par saviem sižetiem. Nekad. Ne par vienu. Ne NTV, ne TVC, ne CNN, ne LTV1, ne LTV7, ne TV5. Ne par to sižetu, kas tika apbalvots ar Latvijas Žurnālistu savienības un Krievijas vēstniecības Dzintara, piedodiet – Kremļa, spalvu. Ne arī par to, kas netika apbalvots. Šo, pēdējo, iesaku noskatīties, jo nosaukums, šķiet, ir “trendā” – “Pie diviem Kremļiem. Stāsts par cilvēkiem". Kaut gan stāstīt Latvijā par Krievijas cilvēkiem, šķiet, nav "trendā". Arī par vietējiem krievvalodīgajiem labāk nē, jo “vienīgā jēgpilnā darbība šādā situācijā bija veicināt daļas krievvalodīgo aizbraukšanu tā, lai krievu īpatsvars samazinātos”.
Es lepojos, ka strādāju sabiedriskajā televīzijā, kas tiek uzturēta arī par manu naudu. Televīzijā, kuru es, Olga Proskurova, Latvijas pilsone, kopā ar citiem nodokļu maksātājiem, uzturu vairāk nekā 20 gadus. Un kurā es, Olga Proskurova, LTV Krievu redakcijas galvenā redaktore, kopā ar saviem kolēģiem, uzturu žurnālistikas standartus, aizstāvot vārda brīvību, viedokļu daudzveidību un, kas svarīgi, argumentētas diskusijas kultūru. Un to aicinu praktizēt arī NA deputātu un PBK analītiķi. Jo diskutēt, nevis aizvainot, ir Latvijas sabiedrības interesēs. NA deputāta, PBK analītiķa un manās interesēs - vienlaikus!
Tāpēc tiekamies LTV7 – katru darba dienu. Bet pēc gada, cerams, jaunajā sabiedriskajā televīzijas kanālā krievu valodā – arī brīvdienās.
Mir* (kr.val) - miers, pretstats karam
