Gandrīz pirms diviem gadiem es stāvēju pie Maidana laukuma iekšējā nožogojuma, pie ieejas Kijevas aizmūrētajā centrā. Atskrēju aizelsusies no viesnīcas pēc kolēģes Judītes Čunkas zvana “Olga, te karš!”. Mēs ielidojām Kijevā tikai iepriekšējā naktī, ātri apskatījām degošo laukumu. Protestētāji aizdedzināja barikādes, meta Molotova kokteiļus un petardes, bet aiz uguns sienas atradās “Berkut” daļas. Es vēl brīnījos, kā Judīte spēj pēc skaņas atšķirt sprāgstošas petardes, granātas un dažādu ieroču skaņu. Agrā rītā nosūtījām uz Rīgu reportāžas par to, ka pasludinātais pamiers starp opozicionāriem un valdību netiek ievērots. Bet no rīta bija karš.
Es stāvu pie barikādēm, bet pie ieejas Maidanā guļ vīrieši. Rindā. Man tagad liekas, ka viņu galvas pārklāja ar segām vai tiem koka vairogiem, varbūt ar karogiem. Varbūt tā nebija, un mana apziņa kaut kur glabā atmiņas par viņu nedzīvajām sejām. Labi atceros tikai mazo caurumiņu no snaipera lodes viena vīra bruņuvestē. Un sarkano miesu.
Kamēr mēs intervējām cilvēkus Maidanā un pie barikādēm, Institūta ielā - barikāžu otrajā pusē - joprojām dzirdēja šāvienus, tur turpināja mirt. Tad parādījās itāļu žurnālistu filmētais video, kur bija redzams, kā jaunieši ar finiera vairogiem un celtnieku ķiverēs mēģina paslēpties no lodēm, līdzi izvilkt ievainotos, bet tad saļimst, it kā marionetei kāds palaistu no rokām visus diegus. Tas droši vien ir muļķīgi, bet es īsi pēc tam domāju – cilvēks, kas nospieda gaili, viņš taču sēž tagad kaut kur šobrīd, un dara kaut ko pavisam ikdienišķu...
Tagad skatos uz 1991.gada janvāra Rīgas un tā paša gada Maskavas arhīvu materiāliem un redzu to pašu, ko mani kolēģi filmēja Kijevā pirms diviem gadiem.
Sākumā, vēl pirms asinīm, ir brīvības eiforija, sajūta, ka ar mieru, dziesmām un plakātiem var daudz ko mainīt. Ugunskuri, improvizētās virtuves, sievietes, kas no laukiem atved sviestmaizes un pīrādziņus. Tad šāvieni, trīcošie kadri, ķermeņi, ietīti palagos, asins peļķes uz asfalta. Kāds protestētājs kamerai savā plaukstā rāda ložu čaulas.
Šim stāstam nav morāles, es neapgalvoju, ka Rīgas barikādes ir mūsu Maidans vai otrādi. Vienkārši tās ir ļoti līdzīgas, šīs divas revolūcijas ar 23 gadu starpību.
