Olena Fedorova: Vai pirkt «tanciņu» kara bērniem

"Saulītes loks, zilgme ap to" (padomju bērnu dziesmas "Lai vienmēr būtu saule" pirmā rindiņa – Red.). Tāds nosaukums būtu bērna radošajai izpausmei aizgājušajos gados. Taču zīmējums, ja atceraties, tolaik bija cits. Nedaudz augstāk redzama astoņu gadu veca bērna radīta instalācija. Ņemot vērā pašreizējo realitāti un to, ka jaunais autors dzīvo Dnipro, nav grūti noskārst, kas tieši attēlots ar lego figūriņu, kurai nocirsta galva.

Cilvēku rīcība ir viņu domu labākais tulks.
Džons Loks

Instalācijas un foto autors: Timofijs, astoņi gadi, Dnipro (Ukraina)

Latvija–Ukraina

Kad nejauši kļūsti par liecinieku tam, kā šeit patvērumu guvušie ukraiņu bērni pa telefonu runā ar saviem dzimtenē palikušajiem tēviem, kļūst neomulīgi:

— Tēti, parādi manas rotaļlietas! Vai tās nav sabombardētas?
— Nē, dēliņ, visas ir savā vietā.
— Bet tu parādi… parādi manu sarkano mašīniņu!

… Un tēvs, tūkstoš kilometru no dēla, neveikli smaida un sniedzas pēc rotaļlietām. Gluži kā muzejā demonstrē sacīkšu mašīniņas, kuras dēls pāraugs jau tuvākajos trīs mēnešos, un ar kurām viņi tādēļ (dod, Dievs, ka tikai tādēļ) tā arī nekad vairs nepaspēlēsies vakarā pēc darba.

— Bet tu pārmet man uz šejieni zilo sacīkšu mašīniņu!

Tēvs atvēzējas, imitē sviedienu, bet pēc tam saka:

— Dēliņ, neizdodas, telefonsakari ir ļoti slikti…

Bērnudārzs. Latvijā patvērumu guvušo Ukrainas bērnu grupa.

Marks, četri gadi, (Irpiņa):

— Ukrainā brauc tanki. Tātad mums arī jānopērk tanks.

Vika Timurs, trīs gadi (Dnipro):

— Mēs nebraucam uz Ukrainu tāpēc, ka tur ir slikts laiks un visi ceļi ir dubļaini. Mamma tā saka.
— Nē, mēs nebraucam, jo tur ir karš!

Anhelina, seši gadi:

— Pie mums, Mariupolē, bija tāda d…sa, labāk jums to neredzēt!

Bet Darina no Harkivas visu laiku aicina aizbraukt pie viņas un paskatīties, cik daudz viņai tur ir rotaļlietu… Mājās.

Visi bērni it kā ir no vienas valsts, runā vienā valodā, bet notiekošā izpratne ir dažāda. Droši vien tāpat kā pieaugušo pasaulē – katram sava pasaules aina. Tikai ukraiņu mammas, noklausoties tādu sarunu, dažkārt grib izņemt savu bērnu no bērnudārza – lai nezina par karu, lai domā, ka mēs toreiz sēdējām pagrabā, jo spēlējām brīnumpasaku ar ļauno pūķi galvenajā lomā.

Vai ar bērnu jārunā par karu, vai arī viņš jānorobežo no esamības šausmām?

Esmu pacifiste. Lepni nesu šo vārdu gadiem ilgi. Tikai – būt pacifistam nenozīmē mierīgi pastaigāties pie jūras, priecāties par ziedošām pļavām un dziedošiem putniem. No visiem iespējamajiem pacifistiskās rīcības veidiem es īstenoju tikai vienu: aizliedzu tuviniekiem dēlam dzimšanas dienā dāvināt pistolītes, tanciņus un citus rotaļu ieročus.

Tagad dēlam ir 14 gadu. Viņš jau sen kolekcionē nažus, šauj no loka un dievina būt šautuvē. Latvijas mežos pāris reižu piedalījies gandrīz īstās medībās, nemaz nerunājot par lāzertagiem un peintboliem. Bez šaubām, tas viss man rada jautājumu: no kurienes tādas tieksmes, un kā tas ir iespējams?!

Televizora ekrāns? Bet vēl ilgi pirms dēla piedzimšanas šis brīnums ar nosaukumu "zilais ekrāns" apzināti pazuda no manas telpas. Apkārtējie cilvēki? Taču visapkārt tikai "pieklājīgas" ģimenes ar stingriem principiem un nostādnēm.

Cīsiņu "Džavelinki", desiņu "Bairaktarčiki" un Čornobajivkas sardeļu mana dēla ēdienkartē arī nav bijis. Mormiškas "Beigtais orks" (dēls ir arī kaislīgs makšķernieks) tad vēl noteikti nebija pārdošanā. "Bet no kurienes tad?" jautāju sev miljono reizi.

Pirmajā pusgadā Ukrainā piedzimuši 104 905 bērni. Viens no oriģinālākajiem meiteņu vārdiem ir Džavelina; puikas nosaukti Arturs Bairaktars, Jans Džavelins. Bet arī tādu vārdu mana dēla vidē nekad nav bijis.

Tagad kara tematika ir visur: no kleitas un mammas manikīra kamuflāžas krāsu gammā līdz Valsts ārkārtējo situāciju dienesta sunim sapierim vārdā Patrons, kurš kļuvis slavens medijos.

Vieni uzskata, ka bērniem jādzīvo reālajā pasaulē. Citi rada iluzoru un rožainu pasauli.

Nesen Dailes teātrī noskatījos absolūti pozitīvu un smieklīgu komēdiju "Izrāde, kas saiet sviestā". Tā tika spēlēta ukraiņu bēgļiem. Pirms sākuma, kā tagad pieņemts, brīdināja, ka izrādē tiks izmantota pirotehnika. Zāle aizrautīgi smējās, taču, tiklīdz lielākam efektam no skatuves atskanēja šāviens, gadus astoņus vecs zēns blakus rindā sāka skaļi raudāt. Pieaugušo skatītāju acīs sastinga mēmas šausmas (tādu reakciju esmu redzējusi arī, atskanot lidmašīnas vai skaļa motocikla motora radītajam troksnim). Īss mirklis, pēc tam atkal smiekli, taču šī reakcija ļāva skaidri saprast: cilvēkos ir kaut kas tāds, ko neizārstēs cita valsts un jauna realitāte.

Epiloga vietā

Pazīstams militārais psihologs, kurš strādājis Afganistānā un Čečenijā, reiz intervijā man teica – tas, kurš piedzīvojis karu un savām acīm redzējis līdzcilvēku nāvi, gēnu līmenī sevī saglabā šausmas un bailes.

Tas arī ir iemesls, kāpēc mēs, sievietes, veidojam pārtikas produktu krājumus, rūpējamies par zēniem un audzinām infantilus vīriešus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt