Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.
Rakstu krievu valodā lasiet šeit.
Lasi vienu no Latvijas portāliem, skaties, ka daudzi pielikuši apmierinātus smaidiņus un atzīmējuši ar "patīk" informāciju par kārtējo triecienu Kijivai, un brīnies – kas ir tie cilvēki (?) otrpus monitora, kuri jūsmo par karu?!
Nesen pie manis uz radio bija atnākusi viešņa – atbraukusi no Kijivas pirms diviem mēnešiem. Visu mūžu bijusi mākslas projektu kuratore, glezno. Nolēmusi arī Rīgā atvērt izstādi. Ar izbrīna pilnām acīm pastāstīja, kā tiek norautas un aprakstītas ar burtu Z afišas, kurās vēstīts par kara bērniem. Vēl viena māksliniece, Darja Kalašņikova no Luhanskas, nesen radījusi gleznu "Sociālie džungļi" pēc reālu Rīgas notikumu motīviem:
kaimiņi mājā, kur viņa pašlaik īrē dzīvokli, lūguši kopīgajā ballītē neteikt, ka viņa ir ukrainiete. Tur būšot arī Krievijas vēstniecības darbinieki.
Vēl pēc nedēļas – cits gadījums ar jaunu sievieti, kurai ir mazs bērns: pie mājas Zolitūdē saskrāpēta automašīna ar Ukrainas numuriem. Es nemaz nerunāju par to, ka kāds bija nozadzis akumulatorus no automašīnām, kam bija jādodas uz fronti.
Vai tie ir vietējie partizāni, kas tā rīkojas?! Nenoslinkoju, papētīju vārda "partizāns" nozīmi. Domāju – pēkšņi atklāšu nezin ko. Vienā avotā partizāns ir tas, kurš "piedalās bruņotā cīņā pretinieka okupētā teritorijā". Citā teikts, ka vārds "cēlies no franču vārda partisan – "piekritējs".
Lūk, esam noskaidrojuši.
Pēc cik dienām beigsies karš?
Tādu konkrētu un tiešu jautājumu uzdod šeit ieradušos ukraiņu bērni. Ko lai atbild?...
Sieviete no Irpiņas vaicā: "Esmu mežā, kad gāju sēņot uz Vecāķiem, ieraudzīju uzrakstu, ka tālāk iet nedrīkst – privātā teritorija. Droši vien tur nedrīkst iet tādēļ, ka mīnēts?"
Ko viņai teikt? Apstulbstu – manas smadzenes nekad nav piedāvājušas tādu uzrakstītā traktējumu.
Nezini, ko atbildēt, kādus vārdus izvēlēties, kā garantēt viņai tās zemes drošību, kur tagad dzīvo bēgļi.
Bet Ukrainā tikmēr saimniecēm ir pats karstākais adžikas gatavošanas laiks: "Gatavojam, taču nezinām, vai varēsim nobaudīt. Nav skaidrs, vai nodzīvosi līdz rītam."
Kāds paziņa, kurš pašlaik atrodas ugunslīnijā (pagātnē tiešā ētera inženieris Ukrainas televīzijā), atsūta man balta kaķēna un pistoles vai automāta (tā arī neesmu iemācījusies atšķirt šaujamieročus) stobra fotogrāfijas.
Un tu skaties uz šo oksimoronu, mēģinot savienot nesavienojamo: mieru – baltu kaķēnu un karu – šaujamieroča stobru.
Un nākamais foto: uz tumša fona izkliedēti spīd balta gaisma, kā dzirksteles vai zvaigznes tumšās debesīs. Skaisti! Ļoti. Tā arī viņam aizrakstu. Atbilde ir lakoniski vienkārša un nāvējoši bīstama: "Tas ir fosfors."
Mēdz teikt, ka svešas sāpes ir labākais skolotājs. Būtu labi, ja tā būtu.
