Olena Fedorova: Mūsdienu slepenais ierocis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Vai sieviete "atspoguļo" īstenību vai arī to rada? Šķiet, ka tas ir retorisks jautājums. "Vīriešu pasaules" instrumentu kopums jau sen ir zināms – cik karu cilvēce jau pārdzīvojusi! Taču stereotipiskā sieviete – tad runa vienmēr ir par ko citu. Tagad redzu, ka daudzas no manām paziņām noliek skapja tālākā stūrī vieglās un glamūrīgās kleitiņas, iemiesojoties tēlā, kuru nesen uz "Vogue" vāka demonstrēja Ukrainas Pirmā lēdija.    

Kura gan tā sēž?!

Zelenska kundzes "nesievišķīgais tēls" izraisīja daudzas un dažādas diskusijas. Un tas ir labi. Lai uzvarētu kremļa (autore šo vārdu raksta ar mazo burtu – LSM.lv) izraisītajā informācijas karā, visi līdzekļi ir labi, pat glancētie. Mediju telpā citētais žurnāls lieliski nospēlēja savu lomu, pievēršot Ukrainas sāpei tās auditorijas uzmanību, kura sevi uzskatīja par absolūti apolitisku. Vēl viens rezultāts – vesels zibakciju vilnis sociālajā tīklā "Facebook", kur pat manis dziļi cienīta liela koncerna vadītāja sevi iemūžinājusi Pirmās lēdijas pozā. "Karš. Bēdas. Nelaimes. Bet te vēl sievietes atklātās vīriešu pozās! Biksēs. Un skats tieši kamerā – bez koķetēšanas un izskaistinājumiem. Kam lai pieķeras "sieviešu pasaule"? Kādām vērtībām? Ko translēt sabiedrībai un bērniem, kuri aug?" nodomāju es pirmajās minūtēs.

Viens no pazīstamajiem Kijivas pēdējā laika sienu gleznojumiem ir "Svētā Džavelina" – simboliska ukraiņu madonna, kas tur rokās pārnēsājamu prettanku raķešu kompleksu. Tiesa, sienas gleznojums tika rediģēts – pēc reliģisko organizāciju prasības nimbs tika nodzēsts. Un kas?

Patiess ukraiņu sievietes tēls tagad – viņa ir gan māte, gan iztikas pelnītāja, gan stiprais plecs ticību nākotnei zaudējušajam vīram.

Nesen tikos ar meitenēm no Žitomiras – viņas bija atbraukušas uz Latviju atvērt uzņēmumu. Savulaik koptās un apmeklējušas spa salonus, atbrauca ar pirmskara dzīves atliekām, ar labu automobili, absolūti nepiemērotas, lai vadītu biznesu un nonāktu aci pret aci ar materiālās pasaules kailo patiesību. Taču – iekļāvās, pieņēma formu un pa savam, sievišķīgi, dara vīriešu lietas. Tajā pašā laikā ukrainiete, kas tagad dzīvo Latvijā, velta visus spēkus, lai mēģinātu nopelnīt: lai viņa ar dēlu gan varētu Rīgā izdzīvot, gan vīram uz Poltavu kaut simt eiro aizsūtīt. Strādā trīs vietās, piecos mēnešos zaudējusi 12 kilogramus svara, dēlam ne laika, ne enerģijas nepietiek. Izspiesta. Bez mērķa. Un acīs vairs nav asaru, tikai tukšums.  

Mēs varam skaļi paziņot par patriotismu, par sakostiem zobiem un gribu uzvarēt – ko gan nozīmē viena atsevišķa dzīve?... Tikai tādu dzīvju un likteņu tagad ir miljoniem. Sievietes kļuvušas par balstu, vairogu saviem bērniem, vecākiem un, jā, vīriem. Un tas ir pareizi. Tikai – kādas viņas sagaidīs savus karavīrus? Ko spēs saglabāt un nosargāt sevī saviem vīriešiem?

Nez kāpēc atcerējos stāstu par havajiešu masāžu lomi-lomi (zināmu iemeslu dēļ eiropiešu ausij tā bieži izklausās kā erotiskā masāža). Lomi-lomi "savāc" cilvēku vienā veselumā, ļauj viņam atdzimt. Pēc kara Vjetnamā amerikāņu karavīrus atdzīvināja tieši ar šo masāžu. Vārdu "atdzīvināja" speciāli neieliku pēdiņās – pēc kara bieži nav vēlēšanās dzīvot un turpināt dzimtu.

Ukraiņu sievietei vēl ir jāiziet arī caur to.

Karš ar sievietes seju

Kad Loboda prezentēja kompozīciju "Молитва" ("Lūgšana"), kas ierakstīta Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestra pavadījumā, es tūlīt pat pārsūtīju klipu savām draudzenēm Ukrainā.

"Piedod, taču nodevējus neklausos principā." Tāda bija atbilde no Kijivas (rakstīta krievu valodā).

Atbilde no Kropivnickas ukraiņu valodā: "Negribu viņu dzirdēt, lai neteiktu sliktāk! Lai dzīvo, kur grib, un nepielien ar saviem pseido… Lai iet uz…"

Kā saprast ukraiņu sievieti – tādu pieņemošu, pacietīgu un visu piedodošu, bet tajā pašā laikā stipru, ar spēcīgu gribu un… neieredzošu?

Tajā arī ir sievietes dabas viengabalainība, prātoju es. Prātā ienāca Marusja Čuraja ar savām dziesmām, kuras gadsimtiem dzied ukraiņi, aizmirstot par autorību un vienkārši dēvējot tās par "tautas". Ukrainas Sapfo, kā viņu sauc, dzīvoja XVII gadsimtā un sacerēja arī kara dziesmas. Pēc leģendas – četrus gadus gaidīja no kara savu līgavaini. Taču, kad viņš atgriezās, viņš nolēma ņemt par sievu bagātāku meiteni. Viena no versijām skan, ka Marusja pašrocīgi noindējusi savu iemīļoto ("lai vairs nedalītos viņa dvēsele"). Pēc citas versijas, Marusja sagatavojusi indi sev, bet kļūdas dēļ to izdzēris Hrics, kurš atnācis pie viņas tajā vakarā lūgt piedošanu.

Tieši piektdien, 19. augustā, plkst. 19, Rīgas Ukraiņu tautas teātris (Merķeļa ielā 13) spēlēs izrādi "Marusja Čuraja" (pēc Linas Kostenko romāna). Visiem interesentiem ieeja brīva. Nāciet, paprātosim kopā, kā ir vairāk sievietes liktenī – patriotisma vai personīgās traģēdijas. Sievietes tēls izrādē ir tik neviennozīmīgs un dziļš, ka ir pašā laikā pārdomāt un vēlreiz aizdomāties par savu dzīvi un likteni. Kara laikā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti