Es raudu. Bet viņiem faktiski nav, kad raudāt. Turu rokās burciņu ar mājās konservētiem gurķiem. Uz sarkanās uzlīmes rakstīts: “Made in Bucha”. Tāda pati uzlīme rotā iepakojumus ar baravikām un žāvētiem augļiem. Mana māsīca, kas pagrabā pārdzīvoja okupāciju (atceraties – Irpiņa, Hostomeļa, Buča?) pati savām rokām visu vasaru un rudeni gatavoja krājumus. Ar ukrainietēm raksturīgām rūpēm un dāsnumu atsūtīja man uz šejieni, uz paēdušo Eiropu, pagaršot. Pārcelties viņa kategoriski atsakās. Ja reiz kaut ko tādu pārdzīvojusi, vairs nav bail. Vienīgi sagādājusi malku, vakuumiepakotāju un žāvētāju dārzeņiem un augļiem. “Tur domā, ka bez komunikācijām nekā neizdzīvosim? Mēs ierīkojām dziļurbumu un āra tualeti. Ledusskapis nedarbojas? Es jau kara sākumā sapratu, ka visu žāvēšu un konservēšu.”
Es raudu. Viņi rīkojas. Dzīvo. Te būtu jālieto darbības vārds “izdzīvo”, bet roka neceļas to rakstīt
– ložu sacaurumoto metāla žogu viņiem tagad grezno ziediņi, kurus bērni uzzīmējuši ap katru lodes radīto caurumu. “Oho, elektrība pieslēgta! Manas TEC skursteņi dūmo – būs siltums, krānā nav ūdens, toties netālu ir dzertnis. Bet vispār, daiļā marķīze, viss ir labi, viss ir labi,” tā jau ir īsziņa no daudzdzīvokļu mājas Kijivā.
Simto reizi gribu teikt: “Pārcelieties taču uz šejieni.” Aprauju sevi pusvārdā.
Ukraiņi elpo karu, bet dzīvo – priecājas par vienkāršām lietām, strādā (tie, kuri nav frontē) un mācās.
Man ir darbaudzinātāja. Tā ar pateicību dēvēju Olhu – vietējā laikraksta žurnālisti Kirovohradas apgabalā. Lūdzu viņu noskaidrot, ko dara ukraiņi, kad tiek pārtraukta elektroapgāde.
Citēju:
Serhijs: Nodzisa gaisma. Nepatīkami, jo esam pieraduši dzīvot citādi… Nekas, mobilajam telefonam ir rezerves akumulators – klusiņām klausos klasiku.
Ludmila: Visi nez kādēļ jautā, ko es daru bez gaismas?! Bet ko lai dara, nedejosi taču (smaida). Dēls iedeva lukturīti ar akumulatoru, minu krustvārdu mīklas. Tikko zvanīja mana meita Žanna – viņa ir pasniedzēja mūzikas augstskolā – teica, ka gatavojusi rītdienai lekciju, bet pēkšņi pazudusi elektrība. Kaut uz brīdi tā parādītos… jāpabeidz rakstīt lekcija. Bet mazdēls aizmidzis. Priecājos, ka atrāvies no viedtālruņa.
Olha: Bet es atcerējos, kā mēs jaunībā vakarā gājām uz slidotavu… Mums bija vienalga, ir elektrības vai nav. Un arī tagad pārdzīvosim. Galvenais – uzvarēt ļaunumu, kas nokritis uz mūsu zemes.
Oksana: Dienā darbā pazuda elektrība. Klienti aizgāja, bet mēs sēdējām un gaidījām, kaut ko darījām – nevar taču slaistīties! Vakarā, pēc darba, ja mājās nav elektrības, agrāk ejam gulēt.
Svitlana: Esam sagādājuši sveču krājumus, jo laiks tāds nenoteikts. Mazāk izmantojam elektroierīces. Ja ir elektroapgādes pārtraukums, tātad ir elektroapgādes pārtraukums. Saprotam. Nenervozējam. Visiem kopā, kopīgiem spēkiem, jāpārziemo. Dienā bez elektrības vai bez ūdens kaut ko darām pie mājas. Puķes sagatavojam ziemai. Āboli šogad dāsni padevušies – gatavojam vietu ražai, lai saglabātos līdz jaunajam gadam. Vakarā vienkārši atpūšamies – kaut tikai neatskanētu sirēnas…
Anečka: Atnācu no darba. Ģimene pavakariņoja sveču gaismā. Bērni spēlē vārdu spēles.
Vecmāmiņa Nastja: Elektrības nav, taču miegs vēl nenāk. Oho, kaimiņi nāk ar savu sveci! Pie tējas parunājam par šo un to… Bet vēl viena mana kaimiņiene, izmantojot tikai tausti, mūsu puišiem armijā ada siltas zeķes. Virtuoze! Un ada arī ar slimo roku!
Ļubova: Sen apsolīju bērniem atcerēties vecmāmiņas dziesmas. Nekad tam nebija laika. Lūk, tagad, tumsā, apskāvušies un piespiedušies cits citam klāt, gandrīz čukstus dziedam: “...посіяла огірочки низько над водою, та й ходила поливати... дрібною сльозою...” (Iesēju gurķīšus tuvu pie ūdens, aplēju gurķīšus ar mazu asaru – ukraiņu val.)
… bet tikmēr Bučā mana māsīca gatavojas rītdienai – žāvē matus pie radiatora automobilī.
Rakstu ukraiņu valodā lasiet Rus.lsm.lv!
