Stāsts par spārnu pienaglošanu
Līdzīgi kā rakstnieces Ingas Ābeles daiļdarbs grāmatas vākos, tā skatuviskais iestudējums, ko drosmīgi radījusi režisore Indra Roga kopā ar asistentu Jāni Vimbu, ir veltījums mūsu šīsdienas esmei: identitātei, ko radījuši vēsturē iededzinātie gadskaitļi, to paslēptie notikumi un personības, kuru dzīves ir stāvējušas pāri ikdienībai.
Inga Ābele un viņas poētisms izrādē pavīd, bet arī aizslīd skatuves notikumos, atstājot romāna izgaršošanu individuālā priekšnesumā.
Uz skatuves askētiskā, bet izteiksmīgi izmantotā Ginta Sippo un Ivara Veinberga radītā koka dievnama scenogrāfijā aizrit literārā varoņa Franča Sebalda stāsts, kurā varam vilkt paralēles ar Franci Trasunu, sava laika Latgales portretu un tautas likteņa sirdssāpju runasvīru un aizbildni varas priekšā. Taču vienlaikus izrāde režisores Indras Rogas dramatizējumā ilustrē vairāku likteņu lūzumpunktus. Tādus brīžus, kuros cilvēka dzīve, neskatoties uz dzīves sapņiem un visu citu, mainās neatgriezeniski – uz gaišo vai uz drūmo pusi, bet mainās.
Protams, caurausts cilvēku dzīvēm lasāms arī tautas liktenis ar tajā iedēstīto vēsti no Latgales simts gadu senās vēstures, bet, pieļauju, ka vien tad, ja to grib ieraudzīt, daļai skatītāju stāstu atstājot bez vēsturiskā konteksta. Iespējams, tā kā pati nāku no Latgales, kur Franča Trasuna dzīvesstāstu brīvprātīgi obligāti iepazinu jau pamatskolas solā sēžot, neskatoties uz to, ka ģimenē latgaliešu mēlē nerunājām, apsēžoties skatītāju rindās, gaidīju emocionālāku tvērienu tieši šai stāsta pusei. Šo iekšējo atbalsi šoreiz nesadzirdēju: spēcīgāk manī atskanēja mirkļi, kuros lūza izrādes varoņu individuālie sapņi (visbiežāk “pēc” stāsts un aktieru tēlojums bija baudāmāks, jo smeldzīgi skarbāks), un ainas, kuras būtu sastindzināmas gleznu rāmjos, kā, piemēram, skats ar aktiera Gundara Grasberga Franci, kurš savās rokās tur māti Īvu, ko aktrise Maija Doveika “glezno” tik pārpasaulīgi spēcīgu savā sievietes trauslumā.
“Mazā cilvēka” stāsts ir viens no tiešākajiem ceļiem uz vēstures sadzirdēšanu un empātisku izprašanu, taču šai izrādē cilvēkstāsti rada dzīvu galeriju, bet ne obligāti to piedzīvotajam laikmetam.
Līdz ar to, lai arī izrāde “Klūgu mūks” ir solījums atgādināt vēsturiskus lūzumpunktus mūsu kopīgajā stāstā, skatuviskajā versijā aizvirpuļo vairāki dzīvesstāsti attiecību līkločos, sociālpolitiskajām norisēm paliekot vairāk fonā, garāmslīdošām, nezinātājam – pat vieglu apjukumu vai sajukumu radošām. Uz skatuves ir attiecības dzimtas, nevis varas un cilvēka kontekstā. Epizodes, kurās ciešāk atklājas Franča Trasuna garīdznieka jebšu valstsvīra liktenis, ir spilgtas, daudzsološas, bet nepietiekamas, lai izrāde “Klūgu mūks” pārtaptu par šī cilvēka likteņa grēksūdzi šodienas skatītājam ar izglītojošu un - ideālā gadījumā – atmodinošu un iedvesmojošu funkciju.
Tuvoties kodolam pieklusinātāk
Melnā skatuve, uz kuras nepilnās četrās stundās aizņirb gandrīz viss Nacionālā teātra aktieru sastāvs, komponista Pētera Vaska maģiskajā mūzikas plīvurā, etnogrāfiski stilizētā vidē ir vieta sava laika cilvēku portretējumiem. Izstāstīt pusgadsimtu dažās stundās ir izaicinoši. Skatītāja uzmanībai liek saspringt arī atsevišķās lomās jaunībā un vecumdienās divi aktieri, bet citās atstājot tos pašus.
Protams, aktieru maiņa zināmā mērā paspilgtina ar konkrēto varoni notikušo iniciāciju, iekāpjot citā dzīves posmā ar citu attieksmi pret dzīvi un saviem jaunības dienu sapņiem, bet vienlaikus apgrūtina sekošanu varoņu dzīvēm.
Aktierspēlē šī izrāde ir bijusi iespēja jauno Nacionālā teātra aktieru uznācienam, lai paliktu skatītāja prātā vai sirdī ar savu sniegumu, uzmirdzot savā degsmē kā Uldis Siliņš lidotāja Jāzepa lomā; kodolīgā, mēmā, bet spilgtā izteiksmībā - kā Kārlis Reijers Franča Sebalda jaunības tēlā; klusā un niansētā emocionalitātē - kā Agnese Cīrule vai drosmīgā atdevībā varones pārmaiņām kā Madara Bore.
Iespējams, izrāde iegūtu izteiktāku viengabalainību, ja režisore atteiktos no daudzu aktieru klātbūtnes, ļaujot vēstījuma kodolu izstāstīt mazākam aktieru skaitam, bet lēnāk un tuvāk, jo izrādes smalkākie brīži ir tie, kuros galvenajiem varoņiem ļauts izdzīvot sevi mazliet lēnāk un intīmāk, bez ņirboša fona un čalām, kas novērš uzmanību no dziļāka līdzpārdzīvojumu, liekot vērot kustīgu diapozitīvu ainas. Atturīgā, bet vienlaikus daudzveidīgi piepildāmā skatuve ir pietiekami spēcīgs fons mazāka vēriena izrādei, bet izvēloties ceļu dziļumā, nevis plašumā.
Nenoliedzami, Indra Roga caur Ingas Ābeles iezīmētiem ceļiem, skatītāju ved arī dziļāk savās saknēs – kā cilvēkam, kas aizvien meklē savas dzīves jēgu, tā tautai, kas aizvien cenšas izprast un pieņemt sevi caur dažādību, ko tā ietver. Tomēr dažreiz šis virziens paklūp “balagāniskā” laikmeta vizualizācijā, atstājot politiskās norises – varas un cilvēka attiecības – plakātiskā veidolā.
Tumšā telpa ar tās smagumu, ko izrādes izskaņā pāršķeļ gaismas krusts, ir kā solījums. Tam, ka, arī dzīves iecerēm (režisores versijā: neprātīgākajiem indivīda sapņiem) salūstot, cilvēks turpinās. Un tikai no viņa paša drosmes ir atkarīgs, cik tāls ceļš vēl ejams. Turklāt citējot izrādi, “kādam savi spārni jāpienaglo, lai kāds cits varētu lidot”. Arī tā reizēm kādam var būt dzīves jēga.
