Savu 75.jubileju viņš atzīmēja, laižot klajā albumu ar agrīnajām grafikām – ilustrācijām dižajam akadiešu eposam “Gilgamešs”. Ekskluzīva 100 eksemplāru tirāža, grezns papīrs, izcils noformējums, (“pat pašam patika”). Pēc tam sekoja superekspresīvās “Ļaunās zodiaka zīmes” (“Знаки Злодияки”), kas radās “perestroikas” gados, tās maksimumā, kā reakcija uz apkārtējās dzīves idiotismu. To parādīšanās toreiz sakrita ar brīdi, kad kļuva skaidrs, ka jāzīmē tā, lai “strādātu” katrs kvadrātmilimetrs.
Visi mani nākamie albumi sāks iznākt ar kopīgu devīzi, - saka Nikolajs. – Līdz šim es sevi vācu kopā pa gabaliņiem, kā konstruktorā “Lego”. Un
beigu beigās sapratu, ka radīto sauks tā: “Nikolajs Uvarovs. Zeme-tranzīts. Īsa atskaite par uzturēšanos, ar ilustrācijām”. Atskaite par visu dzīvi,
sākot ar profesionāliem portretiem. Tikai tagad esmu sācis saprast, ko protu un ko neprotu darīt, bet fiziskie spēki jau ir pie beigām. Saņemu ļoti daudz priekšlikumu, daži vietējie rakstnieki, kas vēlas, lai es taisītu ilustrācijas viņu darbiem, gaida rindā, bet es saku: “Puiši, lai Dievs dod, ka savus darbus paspēju parakstīt un kaut kā dokumentēt!”
Jāatstāj taču kārtība pēc sevis.
Tagad mākslinieks vēlas izdot savas armijas laika skices – tā ir piemiņa no trīs mēnešu ilgajām armijas mācībām un dzīvošanas kazarmās Tallinā no 1965.gada janvāra līdz martam. Tikko nodienējis trīsarpus gadus un pusotru gadu pavadījis civilajā dzīvē, mazjaudas radiostaciju sakarnieks Nikolajs Uvarovs tika nosūtīts uz mācībām. Tehnika taču strauji gāja uz priekšu. Šajos trīs mēnešos radās vesels albums, kam tika dots nosaukums “Soļoja karavīri” (“Аты-баты, шли солдаты”). Gluži kā dokumentālais kino, tikai zīmējumos.
1975.gadā viņš sāka strādāt pie ilustrācijām Vecajai derībai. Paspēja ilustrēt epizodes no pasaules radīšanas līdz izceļošanai no Ēģiptes, 38 nodaļas. Ļoti spēcīgs cikls. Tagad arī to mēģina izdot mazā metienā, “gardēžiem”, meklē finansiālo atbalstu.
Nikolajs stāsta, sēžot pie gāzes plīts šaurā virtuvītē pirmsperestroikas laika mazģimenes dzīvoklī. Kaislīgais kulinārs amatieris un gardēdis Uvarovs pirmo reizi mēģina pagatavot aso meksikāņu zupu ar skanīgo nosaukumu “chili con carne” – čili pipari ar apceptu liellopa malto gaļu, tomātiem un pupiņām. (“O, sīpoliņš der klāt, kāds aromāts, jūti?”) Dārzeņi pannā gandrīz gatavi, tagad tur tiek likta klāt gaļa sīkos gabaliņos…
— Kā, strādājot slavenajā Rīgas avīzē “Sovetskaja molodjož”, teica šaurās aprindās plaši pazīstamais žurnālists Iļja Gerols, - turpina Uvarovs, - pārlūkojot iepriekšējo dzīvi, secinu, ka no manis iznācis diezgan labs zīmētājs.
Varbūt man vajadzēja pievērsties dokumentālajam kino, jo esmu hronists. Ko redzēju, to zīmēju, ar zināmu sociālo zemtekstu.
— Bet droši vien velti pameti portreta žanru?
— Šajā gadījumā pats sev aizžņaudzu rīkli, un tas patiešām bija veltīgi. Milzīgi daudz morālo un fizisko spēku iztērēju tā dēvētajām debilajām bildītēm, tāda bija mana reakcija uz apkārtējo sociālo vidi.
Un pašlaik es sevi nosauktu tā – Latvijas un apkaimes debilisma ģenerāldispečers. 300 kilometru rādiusā ap Rīgu, nosacīti runājot.
Tiesa, solīdās Rīgas klasiskās mākslas galerijas “Antonija” saimniekam, kurš bija pie manis ciemos, negaidīti iepatikās manas 90.gadu sākuma “meditatīvās grafikas” (cikls “Asociatīvās meditācijas” – N.M.). Bet mani pirms pāris nedēļām apciemojušais mūsdienu mākslas centra “Noass” modernās peldošās galerijas direktors iecerējis tur izstādīt tieši “debilās bildītes”.
Bet vislielākais pārsteigums man bija augusta beigās. Man zvana Rīgas mākslas menedžeris Jurijs Slaviks:
“Uvarov, tev būs ciemiņi.” Un atved pavisam īstus māksliniekus no Pēterburgas grupas “Mitjki”.
Viņi sēdēja, smējās, teica, ka tas viss ir steidzami jāizdod! Un, ja izdosies, nākamgad vai pat agrāk viņu izstāžu zālē Fontankas krastmalā notiks akcija ar manām “debilajām bildītēm”. Jo, kamēr es nonācu pie šiem tēliem, man bija trīs to redakcijas. Pirmā – avīzes variants. Pēc tam tās parādījās “klasiskajā” noformējumā, kur zīmējumu ietver vinjete. Un visbeidzot – rubrikā “Dzimtā valoda” – ar citātiem no klasikas. Sakrājušās vairāki simti.
Tas viss ir parakstīts, salikts pa cikliem, sapakots un gaida savu daudzmaz gudru izdevēju.
Nikolajam jau ir bijuši tādi “know-how” kā “kafijas” grafika vai eļlas pastelis uz smirģeļa. Pēdējo viņš izmantoja miniatūrās un iznāca ļoti liriskas, kamerstila gleznas. Bet nu jau mēnešus divus viņš strādā ar smilšpapīru standartformātā A4, un tie paši sižeti iznāk spēcīgāki. Ir gan ainavas, gan dažādi varianti par filozofiskās “kosmiskās olas” tēmu, “ad ovo” – tas, kā zināms, nozīmē – viss no olas, no paša sākuma, no iztekas.
Viens no klīstošajiem Uvarova sižetiem ir krastā izmesta laiva, kas atpūšas, un virs tās vērpjas nemiera pilni mākoņi. Laiva ir kā vispārināts sievietes tēls.
Viņam patīk zīmēt mākoņus augsta spiediena zonā, kāda ir virs pludmales, virs jūras. Starp citu, šīs skices viņam bija vēl no 1974.gada – un pēkšņi izvērtušās tādā ciklā. Tāpēc viņš saviem audzēkņiem iesaka nekad un neko neizmest! Bet te viņam ir “Velns zina kas ar bantīti” – bezgalīga tēma, par to var taisīt veselas sērijas dažādu idiotisku zīmējumu. Ir arī viņa iemīļoto pieneņu variācijas, un mūsu Kalngale, un Vidusāzija… Un, protams, “debilo bildīšu” līnijas turpinājums. Bet vēl parādījušies “Kurzemes tauriņi” – brutāli elfi un fejas, zīmēti ar šķīstošo kafiju. No rīta Uvarovs pieceļas, un, kamēr pārīti neuzzīmē, savu kafiju viņam dzert nav tiesību.
— Tā arī strādāju bez pārtraukuma, zīmēju un gleznoju vai nu ainavas vai kādas filozofiskas lietas, - skaidro mākslinieks. – Radu šīs savas enerģijas mašīnītes cilvēces uzlādēšanai – lietojiet! To, ko paspēsiet iegādāties,
pēc tam pāršķirstīsiet un domāsiet – jā, dzīvoja tāds dīvainis kādreiz, 21.gadsimta sākumā.
20.gadsimts man kaut kā ātri paskrēja, man notika kaut kāda iekšējā uzkrāšanās. Tagad saprotu, ka
dzīvoju kāda eņģeļa aizsardzībā, viņš mani vadīja, dažkārt redzami, dažkārt neredzami, sitot knipjus pa degunu,
lai es nedarītu muļķības, bet darītu to, kas man jādara.
Gribētos ar pateicību atcerēties tikšanās, kuras noteica manu likteni. Manu bērnudārza audzinātāju, blokādi pārdzīvojušo zenītbaterijas kapteini Jeļenu Ignatjevnu Dzjubu, kura pirmā pamanīja, ka es diezgan labi zīmēju. Būdams piektajā klasē, iestājos mākslinieka Ausekļa Baušķenieka studijā Rīgas Pionieru pilī. Viņš bija ļoti gudrs pedagogs, kurš nevis mācīja, bet nemanāmi vadīja, cik nu man bija pacietības turp iet, līdz septītajai klasei. Bet pēc tam jau bija tautas tēlotājas mākslas studija Amatu ielā, arodbiedrību centrālajā kultūras namā (Mazajā ģildē), to vadīja pazīstamais akvarelists Eduards Jurķelis.
Gribu arī atcerēties Aleksandru Gusevu, pedagogu un vienu no laikraksta “Sovetskaja molodjož” autoriem. Pēc tam, kad biju aizgājis no “Sovetskaja molodjož”, gadījās iet pa Vecrīgu, bet pretī nāk viņš. Toreiz visa dzīve bija sagriezusies kājām gaisā, es biju apjucis, nezināju, kam tagad zīmēt un gleznot. Bet
man jau ritēja 40.dzīves gads. Un, atbildot uz maniem vaidiem, Gusevs izmeta: “Muļķi, zīmē un glezno sev!” Tad zvīņas no acīm man nokrita
un es nodomāju: “Velns parāvis, laiks padomāt par dvēseli!” Pavērās debesu slūžas un no manis sāka nākt ārā.
Bet 21.gadsimtā sāku iegūt un lipināt kopā sevi vienā gabalā. Ko paspēšu, to paspēšu…
P.S. Nikolaja Uvarova “debilo bildīšu izlase:
