Ivars Zviedris
Kavanā ar māju uz riteņiem esam piestājuši pie Aijas, Jāņa un Valtera, kurš sevi dēvē par mini zvaigzni. Jautāju, kāpēc tev liekas, ka esi zvaigzne. Valters atbild, ka viņu esot daudz intervējuši, viņš ir bijis Amerikā, Bulgārijā un vēl neskaitāmās ceļojumu tūrēs.
Īrijas dienasgrāmata
Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols - devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā viņi apceļo Īriju un latviešu tīņus, kā arī raksta dienasgrāmatu LSM.lv.
Īrijā pie tautiešiem ir paviesojušies gandrīz visi sevi cienoši Latvijas mākslinieki. Valters ir daudzus no viņiem baudījis. Šogad Līgo svētkos viņš kāps uz skatuves kopā ar grupas “Otra puse” solistu Normundu Pauniņu.
Filmējam, kā Valters ar tēti Jāni slīpē dziesmas ierakstu savā mājas studijā. Izskatās un izklausās minizvaigznes cienīgi.
Latiņu zemu nolaist nedrīkst... Var just, ka tētim un Valteram minizvaigznes statuss ir svarīgs. Tik īsā ciemošanās laikā īsti nevar spriest, kuram no viņiem tas ir svarīgāks. Lai to noskaidrotu, domājam uz ilgāku palikšanu atgriezties Kavanā rudenī.
Pēdējās desmit dienās, kurās apceļojam Īrijas latviešu tīņus, esam sastapuši vairākas minizvaigznes. Daudzas no tām pāris stundu garā sarunā ar mums nobirdina pa asarai. Nebiju to gaidījis.
Ne man, ne arī tīņiem šīs sarunas nav vieglas. Tā ir žonglēšana ar jūtām starp latvisko un īrisko tīņu identitāti, kuras tapšana nereti nav viegla.
Haralds Ozols
Valters, kurš kādreiz cer sasniegt, viņaprāt, Latvijas spilgtākās zvaigznes, Kristapa Porziņģa, statusu, ir dzimis Īrijā. Interesanti, kā uz zēnu tad skatīsies pasaule, kad tas notiks? Vai kā īru, vai latvieti? Pats viņš sevi dēvē vairāk par latvieti, to pamato arī guļamistabā pie sienas piespraustie Latvijas himnas vārdi, kas no cītīgas mācīšanās ir jau mazliet nodiluši. Ja himnas zināšanu uzskata par kritēriju nacionālās identitātes noteikšanā, tad jāpiekrīt Valteram, jo viņš Latvijas himnu zina labāk par saviem latviski runājošajiem draugiem, kamēr Īrijas himnas nodziedāšana prasa sagatavošanos un vārdu atkārtošanu.
Patlaban abi kopā ar tēvu Jāni, mūzikas entuziasti veido kopīgu albumu, kurā iespēlēs un iedziedās savas mīļākās dziesmas. Ir arī daži latviešu skaņdarbi, kuri Valteram liriski nesagādā īpašas problēmas. Izskatās, ka zēns paļaujas uz tēva muzikālo gaumi, jo pārsvarā dziesmas ir no iepriekšējo paaudžu topiem, ieskaitot grupu "Pērkons". Tā esot ļoti laba grupa, tā Valteram teicis Jānis, bet dziesmas sarunas brīdī ir piemirušās. Tas nekas, kad dzirdēs, tad noteikti atcerēsies.
Mūzika Valtera interesēs arī ir sekundāra, galvenā uzmanība tiek veltīta basketbolam, datorspēlēm un milzīgajai "Lego" kolekcijai. Bez "Lego" komplektiem
puisim ir arī maza kastīte ar Latvijas simbolikas suvenīriem. Lielākā daļa no tiem ir aproces, dažas piespraudes, taču tam visam pa vidu lādītē ir, zēna vārdiem, stilīgs Nameja gredzens.
Šādas latviešu krāsu aproces es redzu gandrīz katram no mūsu jauniešu sarunu biedriem – Ralfam, Sanijam, Nikam, Markusam un nu arī Valteram. Interesanti, kā šīs kolekcijas veidojas? Vai tīņi tās uzskata par stilīgām vai arī krāj kā suvenīrus, jo tas ir viņu neapzināts pienākums, dzīvojot ārpus valsts? Un vai šie suvenīri kalpo kā iedvesmas avots, citiem ikdienā sevi latviski pozicionējot, vai arī kā atgādinājums, lai neaizmirstu daļu no savas identitātes?
