Mihails Arhipovs ar mieru un sirdi renes sportā. «Sporta studijas» podkāsts #83

Entuziasms un mīlestība pret savu sporta veidu ir galvenie atslēgas vārdi, kas raksturo Mihailu Arhipovu, kurš jau gandrīz trīsdesmit gadus par savām otrajām mājām var saukt Siguldas ledus trasi. Nejaušības pēc nonācis kamaniņu sportā, bet vēlāk nolēmis izmēģināt spēkus bobslejā.

Tomēr Mihails saskārās ar profesionālā sporta medaļas otru pusi – trauma piespieda likt punktu  karjerai, bet savas zināšanas viņš lieliski transformēja trenera darbā un darīja to izcili, palīdzot Martinam Dukuram kļūt par skeletona leģendu.

Kādam tas šķita drosmīgs lēmums, bet pēc 2012. gada, kad Mihails traumas dēļ lika punktu bobslejista karjerai, viņš piekrita Martina Dukura piedāvājumam pārraudzīt brāļu Dukuru fizisko sagatavošanos, pēcāk arī pieslēdzoties ar saviem novērojumiem par notiekošo trasē. Mihails atceras, ka pagāja zināms laiks, līdz Martins uzticējās viņa padomiem un novērojumiem, kas skāra tieši braukšanas tehniku.  

Mihails Arhipovs

 

  • Dzimis 1984. gada 10. novembrī
  • Bijušais kamaniņnieks, bobslejists
  • Tagad skeletona un kamaniņu treneris


Dalība ziemas olimpiskajās spēlēs

  • Turīna (2006) – 21. vieta bobsleja četriniekos
  • Vankūvera (2010) – 11. vieta bobsleja četriniekos

"Trajektorijas un līnijas praktiski ir identiskas visos renes sporta veidos. Atšķiras tikai veids, kā kontrolēt kamanas. Skeletonā tas ir visgrūtāk," pauda Arhipovs. Spēja saskatīt nianses un pareizi atrast atslēgas elementus ļāva Mihailam būt vēl nozīmīgākai Latvijas skeletona komandas daļai. Arhipova pievienošanās Dukuru komandai sakrita ar laiku, kad skeletonā palielinājās Martina dominance. Liels nopelns ir tieši Mihaila darbam.

Līdz 2018. gadam Latvijas skeletons ieguva pilnvērtīgākas komandas aprises, kas vairs neaprobežojās tikai ar titulētajiem brāļiem Dukuriem. Komandā strādāja arī citi treneri – Gints Dzērve, Mareks Mezencevs. Sāka parādīties arī sportisti, kuriem paredzēja Latvijas skeletona nākamo nodaļu rakstīšanu, kad savu cēlienu beigtu Martins un Tomass. Tomēr viss tik skaisti un cerīgi nenotika.

Viens no lielākajiem satricinājumiem bija Ginta Dzērves atdalīšanās no kopējās komandas, lai ar saviem audzēkņiem darbotos atsevišķi.

"Gintam Dzērvem nevajadzēja atdalīties [no Dukuru komandas]. Brāļi [Dukuri] daudz palīdzēja un deva svarīgu informāciju, tehniku, padomus. Mēs visi kopā bijām strādājuši līdz 2018. gadam. Nometnes, treniņus – visu aizvadījām vienā vietā. Viss gāja uz augšu. Ja viņi gribēja tāpat arī tālāk attīstīties, tad vajadzēja palikt. Manuprāt, viņiem nevajadzēja iet savu ceļu," notikumu gaitu cenšas rekonstruēt Arhipovs.

Dzērves solis darboties patstāvīgi un neatkarīgi beidzās šogad, kad viņš nolēma aiziet no sporta, un lielākā daļa viņa audzēkņu vairs nav aktīvajā sportā.

Jau četrus gadus Mihails paralēli darbam ar Martinu strādā ar Latvijas kamaniņu izlasi. Ja Martins būtu nolēmis vēl turpināt karjeru, Mihails paliku kopā ar viņu un turpinātu cīņu par kopīgo mērķi – olimpisko zeltu. Tomēr, sākot ar šo sezonu, Mihaila uzmanība ir pievērsta tikai kamaniņu braucējiem. Lai gan par individuālu projektu, pēc Mihaila teiktā, viņš uzskata Tomasa sagatavošanu pēdējam pasaules čempionātam.

Mihails uzskata, ka vismaz trešdaļu dzīves ir pavadījis ledus trasēs. Smejoties viņš atzīst, ka Siguldas trasē varētu pat deklarēties. Tāpēc arī viņa redzējums par iespējamo trases nākotni un devumu sabiedrībai ir visnotaļ pamatots.

"Manuprāt, mums ir jāpriecājas, ka ir šāds mantojums. Ja mums nebūtu trases, tad mēs varam taisīt ciet renes sporta veidus. Jā, protams, visi teiks, ka tas ir ļoti dārgi, bet cik naudas atnāk atpakaļ? Valsts iedod, lai trasi uzturētu, bet atpakaļ arī atnāk nodokļos. Gala rezultātā [trase] nav tik milzīga, kā tā sākotnēji izskatās. Runājot par galveno – mēs taču atnesam atpakaļ medaļas.

Medaļas cena ir milzīga, bet atdeve arī ir liela.

Paskatāmies plašāk. Cilvēki skatās sacensības. Iegūst emocijas. Ja viņš iegūst šīs pozitīvās emocijas, tad pastāv iespēja, ka viņš tās transformē savā darba vidē vai arī iedvesmojas un pats sāk sportot. Ja sporto – viņš attīstās vispusīgi. Iegūtās emocijas transformējas valstiskā līmenī – katram tas ir citā veidā, bet ir. Daudzi man nākuši klāt un teikuši, ka [ar skeletona, bobsleja vai kamaniņu sporta panākumiem] iegūtās emocijas ļāvušas aizvadīt lielisku nedēļu," ar pārliecību pauda Mihails.

Šobrīd no visiem renes sporta veidiem vislabākā un sakārtotākā sistēma ir kamaniņu sportā. Tieši tur savu neatsveramo pieredzi un devumu sniedz Mihails. Tomēr viņa runā var just nožēlu, ka skeletons Latvijā iekšējo konfliktu rezultātā ir pamatīgi cietis. Neatkarīgi no ārējiem apstākļiem pozitīvu skatu par situācijas uzlabošanos viņš saglabā un neizslēdz, ka varētu arī turpināt palīdzēt attīstīt skeletonu, ja būs tāda nepieciešamība. Mainīgajos apstākļos, kādos dzīvojam jau ilgu laiku, nebūtu pārsteigums, ja viņa talantu novērtētu arī… bobslejisti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti