Miers ar tevi
Podkāsts par cilvēkiem, mīlestību, baznīcu un seksualitāti
Podkāsts par cilvēkiem, mīlestību, baznīcu un seksualitāti
Dievs ir mīlestība. Mēs visi, kas piedalāmies šajā podkāstā, esam to piedzīvojuši. Mūs pieņem, mīl, sargā. Pat tad, kad jau radušās pirmās aizdomas, ka varbūt varbūt esam drusciņ nepareizi, mēs tomēr noticam, ka Dievs mīl bez nosacījumiem. Vēlāk, protams, kļūst skaidrs, ka nosacījumi tomēr pastāv - Dieva vai cilvēku izdomāti, – to mēs nezinām, bet uzdrošināmies apšaubīt.
Dokumentālais stāsts ir daļa no Latvijas Radio podkāsta "Dokumentārijs". Redaktore ir Justīne Savitska, ar tekstiem strādāja Linda Zemberga, Annija Zeihmane un Katrīna Berga, skaņu režisors ir Jānis Raitums, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa, stāstu veidoja Marta Herca.
Mūsu ceļš uz sevis pieņemšanu ir bijis atšķirīgs, dažādas ir arī mūsu ģimenes un reliģiskās pieredzes. Emīls uzskatīja, ka viņam jāstājas klosterī, Laura domāja, ka visu atrisinās apprecēšanās ar vīrieti, savukārt es biju pārliecināta, ka man vienmēr būs jābūt vienai.
Agrāk vai vēlāk šī cīņa ar sevi beidzas – tu mācies sevi pieņemt un mēģini saprast, kā turpināt dzīvot šajā sabiedrībā un būt baznīcā, kas tev ir mīļa, bet kas uzskata, ka Dievam pret tevi ir nopietni iebildumi.
Agrāk vai vēlāk šī cīņa ar sevi beidzas – tu mācies sevi pieņemt un mēģini saprast, kā turpināt dzīvot šajā sabiedrībā un būt baznīcā, kas tev ir mīļa, bet kas uzskata, ka Dievam pret tevi ir nopietni iebildumi.
1. epizode "Visi, kam slāpes"
Kāpēc LGBT kopienas cilvēki vispār ir baznīcā, vai tad viņi nezina, ka tās ir lamatas? Šajā epizodē mēs katrs izstāstām, kāpēc baznīca mums ir mīļa un kāds ir bijis mūsu ceļš pie Dieva. Kāpēc mēs nespējām pretoties idejai par absolūtu pieņemšanu?
Kāpēc LGBT kopienas cilvēki vispār ir baznīcā, vai tad viņi nezina, ka tās ir lamatas? Šajā epizodē mēs katrs izstāstām, kāpēc baznīca mums ir mīļa un kāds ir bijis mūsu ceļš pie Dieva. Kāpēc mēs nespējām pretoties idejai par absolūtu pieņemšanu?
Foto – Marta Herca
Laura un Liza pirmoreiz satikās kristīgā jauniešu nometnē. Viņu draudzība pa īstam sākās pāris gadu vēlāk, kad Laura savā ''Facebook'' kontā iestājās par tradicionālu ģimenes modeli kā vienīgo pareizo. Liza nenoturējās un uzrakstīja, ka nepiekrīt.
Foto – Marta Herca
Laura un Liza aizgāja no baznīcas, kur klaji sludināja naidu pret homoseksuālām attiecībām, bet, nonākot jaunajā baznīcā, viņas baidījās vaicāt mācītāja viedokli, jo negribēja atkal iet prom.
1. epizode "Visi, kam slāpes"
Emīls dzied: Kristus dvēsele, dari mani svētu, Kristus miesa, atpestī mani, nē nesanāca....
Emīls: Droši vien, ja tur notiek vissvētākā skaramenta uzstādīšana, tad, visticamāk, ka pļāpāt baigi nevar, bet es domāju, mēs varam apsēsties ēnā.
Emīls: Nu, tad mēs varam pamēģināt kaut ko sarunāt. Jāuzliek laikam maska. Ieeja, lietojot sejas masku.
Emīls: Slavēts Jēzus Kristus.
Sieviete: Oj, cik slavēts.
Emīls: Franciska, sakiet lūdzu, vai, amm, es ar Martu varam apsēsties kaut kur stūrītī un intervijai nedaudz aprunāties, emm.
Sieviete: Lūdzu, tikai ne skaļi.
Emīls: Ne skaļi, jā, klusiņām. Jā, paldies.
Sieviete: Lūdzu.
Marta: Kas ir tas, ko tu dari, kad tu ienāc baznīcā?
Emīls: Šobrīd, tā kā ir uzstādīts vissvētākais sakraments, tad šis ir tas jeb pietupiens arī tad, kad vissvētākais sakraments nav uzstādīts. Ir, ir žests vai, vai tāds, es gribētu teikt, pagodinājums man nokrist paša Dieva priekšā. Ir patīkami būt uz ceļiem. Tā ir tāda sakopota poza lūgšanai.
Marta: Cik es vispār sevi atceros, mani vienmēr ir interesējis Dievs, un bērnībā mani labākie draugi bija luterāņu mācītāja bērni. Viņi mani mīlēja pilnīgi bez jebkādiem nosacījumiem, un es nospriedu, ka laikam Dievs ir tāds. Baznīcā virs altāra bija rakstīts "Dievs ir mīlestība". Tas man ļoti patika. Visu, kas man bija jāzina par baznīcas dzīvi, es uzzināju no viņiem - kad jāpieceļas, kad jāmetas ceļos, kad un kā ir jāpārmet krusts, - Dieva tēva, Dieva dēla un Svētā gara vārdā. Kad dziedāt, kad smieties, kad dot un kad atņemt miera sveicienu. Miers ar tevi, miers ar jums. Katoļu baznīcā gan es nezinu, kā ir jāuzvedas, tur man Emīls visu parādīja.
Emīls: Mēs varam iet arī varbūt tuvāk un apsēsties. Uj, cik te šauri.
Marta: (klusu) Tur remontē laikam.
Emīls: Ā, tur ārā kaut ko remontē. Es ceru, ka tas netraucēs.
Emīls: Mans pseidonīms ir Emīls, un es esmu katolis. Bet ar savu katolisko identitāti es esmu ļoti priecīgs, un, ja kāds man saka, ka kā tu vari būt gejs un, un, un, un vispār kristietis un pēc tam vēl jo vairāk katolis, tad man viennozīmīgi ir tāda Dieva dāvana, ka, emm, es varu filtrēt informāciju, ko es dzirdu, un, un laist garām to, kas neattiecas uz mani.
Marta: Šis ir podkāsts "Miers ar tevi", stāsts par cilvēkiem, baznīcu, mīlestību un seksualitāti. Kas par komplektu! Mani sauc Marta Herca. Pirmā epizode "Visi, kam slāpes".
Emīls: Šī ir tāda grezna baznīca. Šeit tos altārus veidoja galdnieki, tas viņiem bija diplomdarbs, tur viss tādā baroka stilā. Es ceru, ka es nekļūdījos ar stilu.
Emīls: Tad, kad es esmu, ja tā var teikt, lūgšanā, tad es esmu piedzīvojis ļoti bieži tādus mirkļus, kad man nemaz negribas atstāt šo... satikšanos. Šī te nevēlēšanās kustēties vai, vai celties un iet, vēlme vēl, vēl un vēl, un vēl palikt tajā mirklī. Kad tāda pilnīga uzticēšanās, vai, vai paļāvība tajā mirklī, ir miers un nav nekādas domas... par skriešanu.
[Emīls dzied: Vissvētākā bezvainīgā jaunava, mana vismīļākā māte Marija.]
Emīls: Paldies, paldies. Te mēdz arī skanēt mūzika, bet droši vien kāds nebija kaut ko ieslēdzis.
[Zvans, atslēgu šķindoņa]
Marta: Čau, man liekas, ka es tikko piebraucu pie jūsu mājas.
Laura: Jā, redzu, es esmu jau lejā.
Marta: Ā ja, es te riktēju tehniku, lai es varu uzreiz jau ierakstīt.
[Dziesma: Tu roku sniedz, kad pakrītu es, tu neaizliedz, kad piesaucu es. Tu diena man, tu arī nakts, tu mana sirds, un dzīvība tu. Mīlestība dārga, tu katra ieelpa, tu mana dzīvība, mūžīgi mūžam. Dzīvību atdotu, tavu lai iegūtu, tu mana dzīvība, mūžīgi mūžam. Mūžīgi mūžam. Žēlastība, neizsakāma, tu esi viss, tu sākums un gals. Tev pieder prāts, un dvēseles sirds, tu esi vārds, kas dzīvībā mirdz.]
Marta: Laura un Liza ir kopā jau četrus gadus, viņas dzīvo mazā vienistabas dzīvoklī ar diviem suņiem. Viens ir ļoti mazs, bet otrs ar katru tikšanās reizi divreiz lielāks.
Laura: Laura, esmu auklīte bērnudārzā, esmu aktīva kristiete, jā, eju vairākas reizes uz baznīcu nekā divreiz gadā. Un esmu kopā ar šo skaisto būtni. Mēs esam.. Liza: Par sevi stāsti, ko tu par mani uzreiz. Laura: Nu, labi. Liza: Es strādāju loģistikā, esmu kristiete, suņumīle, un Lauras... Laura Līgava. Liza: Līgava? Līgava! Jā!
Laura: Es teiktu, ka mēs kopā esam tāds tradicionālais garlaicīgais pāris, mums nepatīk iet ārā no mājas, mums patīk skatīties filmas, seriālus, lasīt grāmatas, jebko darīt mājās ar suņiem un tā tālāk, varbūt tāpēc arī mums ir tik daudz draugu, cik mums ir daudz draugu, bet mēs esam tāds parastais, ikdienišķais latviešu pāris.
Liza: Arī tad, ja mēs ejam ārā no mājām, mēs parasti ejam uz mežu.
Marta: Laura un Liza satikās pirmoreiz pirms 10 gadiem vienā jauniešu kristīgā nometnē. Kas ir jauniešu kristīgā nometne. Tas parasti notiek skolā vai bērnudārzā, tur sabrauc jaunieši no visām malām, parasti ir kāda tēma. Tā ir tā vieta, kur cilvēki sadraudzējas, jo viņi pastiprināti interesējas viens par otru, un tā ir ļoti patīkama sajūta.
Liza: Es tur biju kaut kādā veidā nonākusi mmm savas pirmās meitenes dēļ. Respektīvi mēs vairs nebijām kopā, bet es aizbraucu uz to nometni ar viņu tik un tā. Un man tā nometne likās šausmīgi drausmīga un ārprāts, un un, nu, es kā, kā pilnīgs nekristietis, vispār neesmu bijusi vēl baznīcā nekad dzīvē tajā brīdī un kā jūs, un kā un ārprāts un skalo smadzenes un tur arī, protams, ka par, par gejiem un lesbietēm tur viss ir slikti un un tā nedrīkst un fuj, un tur tie praidi briesmīgie notiek.
Marta: Un, lai gan šīs neizskatās pēc jaukas draudzības sākuma, jo, nu, tā vide ir tāda, kas tev pasaka, ka tu te neiederies, un Dievam nepatīk tādi cilvēki kā tu, Dievs viņus nav tādus radījis, tā ir tava izvēle, tas tomēr ir jaunas un jaukas draudzības sākums.
Laura: Tāpēc es brīnos, ka tu esi kristiete.
Liza: Jā, es bišķiņ arī, bet.. bet no otras puses es nebrīnos, tāpēc ka es esmu ar tevi kopā, un tu esi saknē kristiete. Es teiktu, ka man jau pirms es satiku tevi tas ceļš sākās, man bija ļoti lielas sienas uzbūvētas mmm pret to visu. Pret baznīcu, pret kristietību. Un tad es satiku tevi un un iepazinu tevi un.
Marta: Pastāstiet vairāk, kā jūs satikāties.
Liza: Es drīkstu stāstīt? Laura pirms nu jau miljons gadiem un viņa bija pārpublicējusi. Arī tajā brīdī bija aizgājis šitas par tīru vai par dabīgu, vai par kādu tur to ģimeni. Un Laura pārpublicēja feisbukā un viņai gan.. Parasti es nu vai nu skrolloju tālāk, vai nu es to cilvēku izdzēšu no draugiem. Un Laurai gan es uzrakstīju. Un es uzrakstīju, jo man bija, man sirsniņā bija tas, ka, nu, viņa tik sirsnīgs un foršs cilvēks. Nu nevar būt, ka viņa tiešām no visas sirds tā domā.
Laura: Jā, bet. Bet tas man lika domāt, jo man tajā brīdī arī, es ļoti svārstījos starp tā posta likšanu feisbukā, kampaņai, un mums bija, un tā kampaņa bija tāda, ka stāvēja ar burtiem par dabīgu ģimeni, un es biju tas fotogrāfs. Kā tas izskatīsies, ja es neielikšu postu, ko es esmu uzfotogrāfējusi kampaņai? Un es tā svārstījos, svārstījos, bet man tajā brīdī arī, cik man bija, nu kaut kādi 17, tā kā vispār nekas, nekāda saprašana pa dzīvi tajā brīdī. Jā, un un es ieliku. Un tad, kad Liza man uzrakstīja, es tā arī uzrakstīju, ka es gribētu ar tevi satikties un parunāties.
Marta: Pēc ilgstošas sarakstīšanās un atrakstīšanās un atvainošanās, ka nē, tomēr šoreiz es netieku, viņām izdevās satikties.
Liza: Jā, tai bildei kaut kur ir jābūt. Mēs satikāmies maķītī. Viņš vēl bija, vecs, neizremontēts, otrajā stāvā mēs sēdējām, mēs ēdām burgerīšus vai saldējumu, es neatceros, un ārā sāka līt lietus riktīg riktīgi gāzt. Un mēs ar Lauru saskatamies "ejam ārā?" Mēs izskrējām ārā un mēs vienkārši stāvējām zem lietus
Laura: Un lēkājām pa peļķēm.
Liza: jā.
Marta: Laura Liza diezgan drīz sāka dzīvot kopā. Viņas nodzīvoja veselu gadu nevienam par to neko nesakot, ne vecākiem, ne draugiem, viņas vienkārši bija divas draudzenes, kas dala dzīvokli un tas nevienam nešķita aizdomīgi.
Liza: Kāpēc man ir tik daudz vecu foto? Nu, rekur es esmu augstskolā, es biju augstskolā? Tu biji pirmajā kursā.
Liza: Un tad mēs nofočējāmies.
Laura: Slapjas kā žurkas. Jā.
Liza: Tun tun tun tun durum dum.
[Dzimšanas dienas atmosfēra]
Jānis: Es nezinu kā citiem, bet man ļoti patīk šī ballīte.
Balss fonā: Man ļoti patīk šī ballīte.
Jānis: Šī ir tieši mana stila ballīte. Man neko citu nevajag.
Balss: Kolosāli!
Marta: Es esmu mazliet vīlusies. Man likās, ka te būs tā kā miljons cilvēku, zinot tevi.
Jānis: Ā. [fonā runā visi] Jā, tas bija tik skaisti. Mēs arī spēlējām. Sapratu, ka es esmu tomēr pārāk sliktās domās par sevi un tagad man ir baigi vaļīgi.
Balss: kas tev notika?
Jānis: Var bišķīt savilkt? Paldies.
Marta: Jānis nonāca baznīcā pusaudžu gados, viņš uzauga Talsos. Un Kaiva - Kaiva ir viņa sieva, viņi ir precējušies jau kādus piecus gadus, viņiem ir bērns, viņi tikko pārvākušies uz savu jauno mājvietu, ir vasara, ir Jāņa dzimšanas diena un šī ir viņa ballīte.
Jānis: Jā. Domāju, kā sanāk tas pats sākums? Bērnībā bija tā, ka mēs ar mammu ik pa laikam aizgājām uz luterāņu baznīcu, iemācījos tur to luterāņu liturģiju, un tagad arī, piemēram, ja gadās būt kādā luterāņu dievkalpojumā, tas tā bišķīt silda sirdi, atceros bērnības to pirmo reliģisko pieredzi. Neko daudz es tur nesapratu, es atceros, ka es dievkalpojuma laikā mammai prasīju, nu - ko tur tas nozīmē? Un viņa pēc savas saprašanas arī man stāstīja, nu tā kā - Dievs mīl un viņš piedod. Nu tā, es atceros, ka man bija grūti saprast, nu kas tad tur īsti ir jāpiedod. Bet nu.. tur tā izpratne kaut kur tā vēlāk arī nāca.
Kava: Jā, ej kopā ar Lieni, dod roku, dod roku, dod roku.
Marta: Jānis un Kaiva grib veidot jaunu draudzi, kas saka, ka geji ir ok.
Jānis: Tāpēc, ka Dievs ir lielāks nekā tas, kā šobrīd Latvijā mēs viņu varam piedzīvot. Tā kā Dieva mīlestība ir plašāka nekā tas pārsvarā tiek prezentēts... Marta: Kur?
Jānis: Draudzē! Draudzēs, kristīgā vispār kultūrā Latvijā, gan draudzēs, kopienās, tā kā runā par to, ka Dieva žēlastība ir tāda, kas apklāj visu, bet realitātē - tu es bišķīt nepareizs, nē viss, tu nedrīksti būt vairs draudzē. Tu domā druscīt citādāk, nē, viss, tu nedrīksti būt draudzē. Drusku citādāk uzskati - nē, tu nevari būt draudzē.
Kaiva: Es zinu, ka man pirms gadiem rakstīja viens mācītājs, katru reizi, kad es ar tā laika boifrendu biju ielikusi bildi, kur mēs tā kā esam tuvāki, Dievs pasarg', ja mēs bučojāmies! Tad viņš vienmēr rakstīja un prasīja, vai mēs esam saderinājušies? Labākajā gadījumā mēs bijām pilngadīgi tajā vecumā. Tas īsti nestrādā, vismaz man tas nestrādā, kā tāds - ā ok, tad es pārtraukšu šīs attiecības vai pārtraukšu bučoties vai vēl kaut kā, drīzāk strādā kā - tu gribi attālināties no tā cilvēka un no draudzes.
Marta: Šovasar, meklējot cilvēkus šim podkāstam un intervējot viņus pamazām, man atkal un atkal nācās sev uzdod jautājumu - kāpēc ir tā, ka baznīcā ir geji un lesbietes, nu, kāpēc viņi vispār tur ir, vai tad viņi nezina, ka tās ir lamatas. Man šķiet, ka atbilde slēpjas tajā, ka, ja tu pirmo reizi nonāc baznīcā, tas vēstījums, ko tu saņem, ir Dievs ir mīlestība - Dievs tevi mīl bez nosacījumiem, Dievs tevi pieņem tādu, kāds tu esi. Tas lielais vēstījums ir, ka tu šeit iederies. Ja tu esi tādā vecumā, kad tu esi jau sācis domāt par to, kas tu esi un kāda ir tava seksualitāte, ka tu esi varbūt ne gluži heteroseksuāls, ja tu saproti, ka kaut kas ar tevi nav kārtībā, tad šāds vēstījums ir ļot nomierinošs, ļoti atspirdzinošs, ļoti iekļaujošs.
Parasti tas notiek ar cilvēkiem agrāk, bet es apzinājos sevi kā seksuālu būtni vidusskolas pēdējās klasēs, varbūt pat vēlāk. Es metoties iekšā visos kalpošanas darbos, kas vien man nāca pretī. Un man ļoti labi sanāca. Es arī biju sapratusi no Dieva, ka viss, kas attiecas uz ģimenes jautājumiem, man ir jāiedod pilnībā viņa rokās. Tad, kad pienāks laiks, tad viņš man iedos to, kas man ir vajadzīgs.
Ralfs: Jā, kādreiz, re kur tev var redzēt "Tuvu jauniešu centrs" uzrakstīts. Nu, jā tad kad mes te bijām, visā šī garā telpa, viss stikls, notika visādas runāšana sun sadraudzība sun ēšanas. Jā.
Marta: Tie ir Ralfs un Rebeka. Mēs satikāmies Brankās, biedrības TUVU telpās - tur pirms pandēmijas kristīgie jaunieši tikās, viņu bija ļoti daudz, reizēm pat 100.
Ralfs: Mēs pazinām viens otru jau kādu laiciņu pirms tam, bet tā ļoti briefly. Mēs mācījāmies vienā skolā arī. Satikāmies vienreiz kojās, es tev palīdzēju pārvest gultu no vienas istabas uz otru. No viena stāvu uz otru stāvu.
Ralfs: Un tad mēs tā vairāk, tā kā, ne?
Rebeka: Mm, es jā, es Tev sāku aicināt uz kaut kādiem jauniešu vakariem Rīgā. Ralfs: Ā, jā.
Rebeka: Jo mēs sākām tā kā runāties. Es nezinu, mēs runājām caur telefonu, īsziņām, vai kaut kas?
Ralfs: Jā, un un un pēc tā mēs arī vairāk satuvinājāmies, sākām runāties un un un tad mēs vēl bijām kinoteātrī.
Rebeka: tas bija tik ļoti "random", mēs nebijām domājuši iet uz tā kā randiņu. Mēs vienkārši braucām tramvajā, vai kas tas bija un abiem tāds: varētu aizbraukt noskatīties to filmu.. Dzirdēju, ka viņa ir riktīgi forša. Un tad tāds – jā, es arī par to filmu esmu dzirdējis. Braucam šodien? Jā, davai, braucam šodien.
Marta: Ralfs un Rebeka sāka draudzēties, viņi kopīgi devās uz dažādiem jauniešu vakariem dažādās baznīcās. Ralfs arī bija atklāts un teica, ka viņam iepriekš ir bijušas attiecības ar puišiem, ka viņš ar to cīnās un ļoti ļoti grib, lai šīs attiecības patiešām izdotos.
Ralfs: Nu jā, es esmu piedzimis kristīgā ģimenē. Jau no pašas bērnības mēs braucām uz baznīcu, es gāju svētdienas skolā un tiešām tā ļoti ļoti tajā visa iekšā jau kopš bērnības esmu. Es par šīm lietām mazliet biju dzirdējis no baznīcas, bet arī tā ļoti mazliet, jo baznīca arī par to tā ļoti nerunā. Tā vienmēr ir tāda tabu tēma, ka nu, ka mēs bišķiņ pastāstīsim, bet nu tā kā nu nē nē, par šo mēs nerunājam šeit.
Ralfs: Priekš manis laikam tas bija vairāk draugu lokā, kad es redzēju, ka mani puišu draugi sāk vairāk runāt par meitenēm - o, ka viņas tur smuki izskatās un tā, kad mēs vairāk tā kā savā starpā, ar saviem draugiem sākām runāt par seksualitāti, par to, ka sāk parādīties pirmie "kraši" un pirmās simpātijas.. tad arī es vairāk sāku saprast to, ka – heij, man nav tā kā pārējiem, bet tas vairāk nebija tāds, ka es esmu gejs, vairāk tāds – kaut kas nav, kaut kas tā kā nav.
Marta: Tas, ko stāsta Ralfs, man nedaudz atgādina mani pašu. Lai gan man jau bija nelielas aizdomas par to, ka varbūt es esmu drusciņ drusciņ homoseksuāla, es tomēr centos veidot attiecības arī ar zēniem. Tas iemesls, kāpēc es to darīju, ir tāds, ka pamazām pamazām jau iezīmējās Dieva plāns manā dzīvē, un tas Dieva plāns ir viena sieviete un viens vīrietis. Un jebkas cits ir apšaubāms.
Pirmā epizode nu ir galā, steidz klausīties nākamo! Podkāsta redaktore ir Justīne Savitska, ar tekstiem strādāja Linda Zemberga, Annija Zeihmane, Katrīna Berga, skaņu režisors Jānis Raitums, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa, stāstu veidoju es Marta Herca. Paldies, ka klausījies. Ej ar mieru!
Emīls: Droši vien, ja tur notiek vissvētākā skaramenta uzstādīšana, tad, visticamāk, ka pļāpāt baigi nevar, bet es domāju, mēs varam apsēsties ēnā.
Emīls: Nu, tad mēs varam pamēģināt kaut ko sarunāt. Jāuzliek laikam maska. Ieeja, lietojot sejas masku.
Emīls: Slavēts Jēzus Kristus.
Sieviete: Oj, cik slavēts.
Emīls: Franciska, sakiet lūdzu, vai, amm, es ar Martu varam apsēsties kaut kur stūrītī un intervijai nedaudz aprunāties, emm.
Sieviete: Lūdzu, tikai ne skaļi.
Emīls: Ne skaļi, jā, klusiņām. Jā, paldies.
Sieviete: Lūdzu.
Marta: Kas ir tas, ko tu dari, kad tu ienāc baznīcā?
Emīls: Šobrīd, tā kā ir uzstādīts vissvētākais sakraments, tad šis ir tas jeb pietupiens arī tad, kad vissvētākais sakraments nav uzstādīts. Ir, ir žests vai, vai tāds, es gribētu teikt, pagodinājums man nokrist paša Dieva priekšā. Ir patīkami būt uz ceļiem. Tā ir tāda sakopota poza lūgšanai.
Marta: Cik es vispār sevi atceros, mani vienmēr ir interesējis Dievs, un bērnībā mani labākie draugi bija luterāņu mācītāja bērni. Viņi mani mīlēja pilnīgi bez jebkādiem nosacījumiem, un es nospriedu, ka laikam Dievs ir tāds. Baznīcā virs altāra bija rakstīts "Dievs ir mīlestība". Tas man ļoti patika. Visu, kas man bija jāzina par baznīcas dzīvi, es uzzināju no viņiem - kad jāpieceļas, kad jāmetas ceļos, kad un kā ir jāpārmet krusts, - Dieva tēva, Dieva dēla un Svētā gara vārdā. Kad dziedāt, kad smieties, kad dot un kad atņemt miera sveicienu. Miers ar tevi, miers ar jums. Katoļu baznīcā gan es nezinu, kā ir jāuzvedas, tur man Emīls visu parādīja.
Emīls: Mēs varam iet arī varbūt tuvāk un apsēsties. Uj, cik te šauri.
Marta: (klusu) Tur remontē laikam.
Emīls: Ā, tur ārā kaut ko remontē. Es ceru, ka tas netraucēs.
Emīls: Mans pseidonīms ir Emīls, un es esmu katolis. Bet ar savu katolisko identitāti es esmu ļoti priecīgs, un, ja kāds man saka, ka kā tu vari būt gejs un, un, un, un vispār kristietis un pēc tam vēl jo vairāk katolis, tad man viennozīmīgi ir tāda Dieva dāvana, ka, emm, es varu filtrēt informāciju, ko es dzirdu, un, un laist garām to, kas neattiecas uz mani.
Marta: Šis ir podkāsts "Miers ar tevi", stāsts par cilvēkiem, baznīcu, mīlestību un seksualitāti. Kas par komplektu! Mani sauc Marta Herca. Pirmā epizode "Visi, kam slāpes".
Emīls: Šī ir tāda grezna baznīca. Šeit tos altārus veidoja galdnieki, tas viņiem bija diplomdarbs, tur viss tādā baroka stilā. Es ceru, ka es nekļūdījos ar stilu.
Emīls: Tad, kad es esmu, ja tā var teikt, lūgšanā, tad es esmu piedzīvojis ļoti bieži tādus mirkļus, kad man nemaz negribas atstāt šo... satikšanos. Šī te nevēlēšanās kustēties vai, vai celties un iet, vēlme vēl, vēl un vēl, un vēl palikt tajā mirklī. Kad tāda pilnīga uzticēšanās, vai, vai paļāvība tajā mirklī, ir miers un nav nekādas domas... par skriešanu.
[Emīls dzied: Vissvētākā bezvainīgā jaunava, mana vismīļākā māte Marija.]
Emīls: Paldies, paldies. Te mēdz arī skanēt mūzika, bet droši vien kāds nebija kaut ko ieslēdzis.
[Zvans, atslēgu šķindoņa]
Marta: Čau, man liekas, ka es tikko piebraucu pie jūsu mājas.
Laura: Jā, redzu, es esmu jau lejā.
Marta: Ā ja, es te riktēju tehniku, lai es varu uzreiz jau ierakstīt.
[Dziesma: Tu roku sniedz, kad pakrītu es, tu neaizliedz, kad piesaucu es. Tu diena man, tu arī nakts, tu mana sirds, un dzīvība tu. Mīlestība dārga, tu katra ieelpa, tu mana dzīvība, mūžīgi mūžam. Dzīvību atdotu, tavu lai iegūtu, tu mana dzīvība, mūžīgi mūžam. Mūžīgi mūžam. Žēlastība, neizsakāma, tu esi viss, tu sākums un gals. Tev pieder prāts, un dvēseles sirds, tu esi vārds, kas dzīvībā mirdz.]
Marta: Laura un Liza ir kopā jau četrus gadus, viņas dzīvo mazā vienistabas dzīvoklī ar diviem suņiem. Viens ir ļoti mazs, bet otrs ar katru tikšanās reizi divreiz lielāks.
Laura: Laura, esmu auklīte bērnudārzā, esmu aktīva kristiete, jā, eju vairākas reizes uz baznīcu nekā divreiz gadā. Un esmu kopā ar šo skaisto būtni. Mēs esam.. Liza: Par sevi stāsti, ko tu par mani uzreiz. Laura: Nu, labi. Liza: Es strādāju loģistikā, esmu kristiete, suņumīle, un Lauras... Laura Līgava. Liza: Līgava? Līgava! Jā!
Laura: Es teiktu, ka mēs kopā esam tāds tradicionālais garlaicīgais pāris, mums nepatīk iet ārā no mājas, mums patīk skatīties filmas, seriālus, lasīt grāmatas, jebko darīt mājās ar suņiem un tā tālāk, varbūt tāpēc arī mums ir tik daudz draugu, cik mums ir daudz draugu, bet mēs esam tāds parastais, ikdienišķais latviešu pāris.
Liza: Arī tad, ja mēs ejam ārā no mājām, mēs parasti ejam uz mežu.
Marta: Laura un Liza satikās pirmoreiz pirms 10 gadiem vienā jauniešu kristīgā nometnē. Kas ir jauniešu kristīgā nometne. Tas parasti notiek skolā vai bērnudārzā, tur sabrauc jaunieši no visām malām, parasti ir kāda tēma. Tā ir tā vieta, kur cilvēki sadraudzējas, jo viņi pastiprināti interesējas viens par otru, un tā ir ļoti patīkama sajūta.
Liza: Es tur biju kaut kādā veidā nonākusi mmm savas pirmās meitenes dēļ. Respektīvi mēs vairs nebijām kopā, bet es aizbraucu uz to nometni ar viņu tik un tā. Un man tā nometne likās šausmīgi drausmīga un ārprāts, un un, nu, es kā, kā pilnīgs nekristietis, vispār neesmu bijusi vēl baznīcā nekad dzīvē tajā brīdī un kā jūs, un kā un ārprāts un skalo smadzenes un tur arī, protams, ka par, par gejiem un lesbietēm tur viss ir slikti un un tā nedrīkst un fuj, un tur tie praidi briesmīgie notiek.
Marta: Un, lai gan šīs neizskatās pēc jaukas draudzības sākuma, jo, nu, tā vide ir tāda, kas tev pasaka, ka tu te neiederies, un Dievam nepatīk tādi cilvēki kā tu, Dievs viņus nav tādus radījis, tā ir tava izvēle, tas tomēr ir jaunas un jaukas draudzības sākums.
Laura: Tāpēc es brīnos, ka tu esi kristiete.
Liza: Jā, es bišķiņ arī, bet.. bet no otras puses es nebrīnos, tāpēc ka es esmu ar tevi kopā, un tu esi saknē kristiete. Es teiktu, ka man jau pirms es satiku tevi tas ceļš sākās, man bija ļoti lielas sienas uzbūvētas mmm pret to visu. Pret baznīcu, pret kristietību. Un tad es satiku tevi un un iepazinu tevi un.
Marta: Pastāstiet vairāk, kā jūs satikāties.
Liza: Es drīkstu stāstīt? Laura pirms nu jau miljons gadiem un viņa bija pārpublicējusi. Arī tajā brīdī bija aizgājis šitas par tīru vai par dabīgu, vai par kādu tur to ģimeni. Un Laura pārpublicēja feisbukā un viņai gan.. Parasti es nu vai nu skrolloju tālāk, vai nu es to cilvēku izdzēšu no draugiem. Un Laurai gan es uzrakstīju. Un es uzrakstīju, jo man bija, man sirsniņā bija tas, ka, nu, viņa tik sirsnīgs un foršs cilvēks. Nu nevar būt, ka viņa tiešām no visas sirds tā domā.
Laura: Jā, bet. Bet tas man lika domāt, jo man tajā brīdī arī, es ļoti svārstījos starp tā posta likšanu feisbukā, kampaņai, un mums bija, un tā kampaņa bija tāda, ka stāvēja ar burtiem par dabīgu ģimeni, un es biju tas fotogrāfs. Kā tas izskatīsies, ja es neielikšu postu, ko es esmu uzfotogrāfējusi kampaņai? Un es tā svārstījos, svārstījos, bet man tajā brīdī arī, cik man bija, nu kaut kādi 17, tā kā vispār nekas, nekāda saprašana pa dzīvi tajā brīdī. Jā, un un es ieliku. Un tad, kad Liza man uzrakstīja, es tā arī uzrakstīju, ka es gribētu ar tevi satikties un parunāties.
Marta: Pēc ilgstošas sarakstīšanās un atrakstīšanās un atvainošanās, ka nē, tomēr šoreiz es netieku, viņām izdevās satikties.
Liza: Jā, tai bildei kaut kur ir jābūt. Mēs satikāmies maķītī. Viņš vēl bija, vecs, neizremontēts, otrajā stāvā mēs sēdējām, mēs ēdām burgerīšus vai saldējumu, es neatceros, un ārā sāka līt lietus riktīg riktīgi gāzt. Un mēs ar Lauru saskatamies "ejam ārā?" Mēs izskrējām ārā un mēs vienkārši stāvējām zem lietus
Laura: Un lēkājām pa peļķēm.
Liza: jā.
Marta: Laura Liza diezgan drīz sāka dzīvot kopā. Viņas nodzīvoja veselu gadu nevienam par to neko nesakot, ne vecākiem, ne draugiem, viņas vienkārši bija divas draudzenes, kas dala dzīvokli un tas nevienam nešķita aizdomīgi.
Liza: Kāpēc man ir tik daudz vecu foto? Nu, rekur es esmu augstskolā, es biju augstskolā? Tu biji pirmajā kursā.
Liza: Un tad mēs nofočējāmies.
Laura: Slapjas kā žurkas. Jā.
Liza: Tun tun tun tun durum dum.
[Dzimšanas dienas atmosfēra]
Jānis: Es nezinu kā citiem, bet man ļoti patīk šī ballīte.
Balss fonā: Man ļoti patīk šī ballīte.
Jānis: Šī ir tieši mana stila ballīte. Man neko citu nevajag.
Balss: Kolosāli!
Marta: Es esmu mazliet vīlusies. Man likās, ka te būs tā kā miljons cilvēku, zinot tevi.
Jānis: Ā. [fonā runā visi] Jā, tas bija tik skaisti. Mēs arī spēlējām. Sapratu, ka es esmu tomēr pārāk sliktās domās par sevi un tagad man ir baigi vaļīgi.
Balss: kas tev notika?
Jānis: Var bišķīt savilkt? Paldies.
Marta: Jānis nonāca baznīcā pusaudžu gados, viņš uzauga Talsos. Un Kaiva - Kaiva ir viņa sieva, viņi ir precējušies jau kādus piecus gadus, viņiem ir bērns, viņi tikko pārvākušies uz savu jauno mājvietu, ir vasara, ir Jāņa dzimšanas diena un šī ir viņa ballīte.
Jānis: Jā. Domāju, kā sanāk tas pats sākums? Bērnībā bija tā, ka mēs ar mammu ik pa laikam aizgājām uz luterāņu baznīcu, iemācījos tur to luterāņu liturģiju, un tagad arī, piemēram, ja gadās būt kādā luterāņu dievkalpojumā, tas tā bišķīt silda sirdi, atceros bērnības to pirmo reliģisko pieredzi. Neko daudz es tur nesapratu, es atceros, ka es dievkalpojuma laikā mammai prasīju, nu - ko tur tas nozīmē? Un viņa pēc savas saprašanas arī man stāstīja, nu tā kā - Dievs mīl un viņš piedod. Nu tā, es atceros, ka man bija grūti saprast, nu kas tad tur īsti ir jāpiedod. Bet nu.. tur tā izpratne kaut kur tā vēlāk arī nāca.
Kava: Jā, ej kopā ar Lieni, dod roku, dod roku, dod roku.
Marta: Jānis un Kaiva grib veidot jaunu draudzi, kas saka, ka geji ir ok.
Jānis: Tāpēc, ka Dievs ir lielāks nekā tas, kā šobrīd Latvijā mēs viņu varam piedzīvot. Tā kā Dieva mīlestība ir plašāka nekā tas pārsvarā tiek prezentēts... Marta: Kur?
Jānis: Draudzē! Draudzēs, kristīgā vispār kultūrā Latvijā, gan draudzēs, kopienās, tā kā runā par to, ka Dieva žēlastība ir tāda, kas apklāj visu, bet realitātē - tu es bišķīt nepareizs, nē viss, tu nedrīksti būt vairs draudzē. Tu domā druscīt citādāk, nē, viss, tu nedrīksti būt draudzē. Drusku citādāk uzskati - nē, tu nevari būt draudzē.
Kaiva: Es zinu, ka man pirms gadiem rakstīja viens mācītājs, katru reizi, kad es ar tā laika boifrendu biju ielikusi bildi, kur mēs tā kā esam tuvāki, Dievs pasarg', ja mēs bučojāmies! Tad viņš vienmēr rakstīja un prasīja, vai mēs esam saderinājušies? Labākajā gadījumā mēs bijām pilngadīgi tajā vecumā. Tas īsti nestrādā, vismaz man tas nestrādā, kā tāds - ā ok, tad es pārtraukšu šīs attiecības vai pārtraukšu bučoties vai vēl kaut kā, drīzāk strādā kā - tu gribi attālināties no tā cilvēka un no draudzes.
Marta: Šovasar, meklējot cilvēkus šim podkāstam un intervējot viņus pamazām, man atkal un atkal nācās sev uzdod jautājumu - kāpēc ir tā, ka baznīcā ir geji un lesbietes, nu, kāpēc viņi vispār tur ir, vai tad viņi nezina, ka tās ir lamatas. Man šķiet, ka atbilde slēpjas tajā, ka, ja tu pirmo reizi nonāc baznīcā, tas vēstījums, ko tu saņem, ir Dievs ir mīlestība - Dievs tevi mīl bez nosacījumiem, Dievs tevi pieņem tādu, kāds tu esi. Tas lielais vēstījums ir, ka tu šeit iederies. Ja tu esi tādā vecumā, kad tu esi jau sācis domāt par to, kas tu esi un kāda ir tava seksualitāte, ka tu esi varbūt ne gluži heteroseksuāls, ja tu saproti, ka kaut kas ar tevi nav kārtībā, tad šāds vēstījums ir ļot nomierinošs, ļoti atspirdzinošs, ļoti iekļaujošs.
Parasti tas notiek ar cilvēkiem agrāk, bet es apzinājos sevi kā seksuālu būtni vidusskolas pēdējās klasēs, varbūt pat vēlāk. Es metoties iekšā visos kalpošanas darbos, kas vien man nāca pretī. Un man ļoti labi sanāca. Es arī biju sapratusi no Dieva, ka viss, kas attiecas uz ģimenes jautājumiem, man ir jāiedod pilnībā viņa rokās. Tad, kad pienāks laiks, tad viņš man iedos to, kas man ir vajadzīgs.
Ralfs: Jā, kādreiz, re kur tev var redzēt "Tuvu jauniešu centrs" uzrakstīts. Nu, jā tad kad mes te bijām, visā šī garā telpa, viss stikls, notika visādas runāšana sun sadraudzība sun ēšanas. Jā.
Marta: Tie ir Ralfs un Rebeka. Mēs satikāmies Brankās, biedrības TUVU telpās - tur pirms pandēmijas kristīgie jaunieši tikās, viņu bija ļoti daudz, reizēm pat 100.
Ralfs: Mēs pazinām viens otru jau kādu laiciņu pirms tam, bet tā ļoti briefly. Mēs mācījāmies vienā skolā arī. Satikāmies vienreiz kojās, es tev palīdzēju pārvest gultu no vienas istabas uz otru. No viena stāvu uz otru stāvu.
Ralfs: Un tad mēs tā vairāk, tā kā, ne?
Rebeka: Mm, es jā, es Tev sāku aicināt uz kaut kādiem jauniešu vakariem Rīgā. Ralfs: Ā, jā.
Rebeka: Jo mēs sākām tā kā runāties. Es nezinu, mēs runājām caur telefonu, īsziņām, vai kaut kas?
Ralfs: Jā, un un un pēc tā mēs arī vairāk satuvinājāmies, sākām runāties un un un tad mēs vēl bijām kinoteātrī.
Rebeka: tas bija tik ļoti "random", mēs nebijām domājuši iet uz tā kā randiņu. Mēs vienkārši braucām tramvajā, vai kas tas bija un abiem tāds: varētu aizbraukt noskatīties to filmu.. Dzirdēju, ka viņa ir riktīgi forša. Un tad tāds – jā, es arī par to filmu esmu dzirdējis. Braucam šodien? Jā, davai, braucam šodien.
Marta: Ralfs un Rebeka sāka draudzēties, viņi kopīgi devās uz dažādiem jauniešu vakariem dažādās baznīcās. Ralfs arī bija atklāts un teica, ka viņam iepriekš ir bijušas attiecības ar puišiem, ka viņš ar to cīnās un ļoti ļoti grib, lai šīs attiecības patiešām izdotos.
Ralfs: Nu jā, es esmu piedzimis kristīgā ģimenē. Jau no pašas bērnības mēs braucām uz baznīcu, es gāju svētdienas skolā un tiešām tā ļoti ļoti tajā visa iekšā jau kopš bērnības esmu. Es par šīm lietām mazliet biju dzirdējis no baznīcas, bet arī tā ļoti mazliet, jo baznīca arī par to tā ļoti nerunā. Tā vienmēr ir tāda tabu tēma, ka nu, ka mēs bišķiņ pastāstīsim, bet nu tā kā nu nē nē, par šo mēs nerunājam šeit.
Ralfs: Priekš manis laikam tas bija vairāk draugu lokā, kad es redzēju, ka mani puišu draugi sāk vairāk runāt par meitenēm - o, ka viņas tur smuki izskatās un tā, kad mēs vairāk tā kā savā starpā, ar saviem draugiem sākām runāt par seksualitāti, par to, ka sāk parādīties pirmie "kraši" un pirmās simpātijas.. tad arī es vairāk sāku saprast to, ka – heij, man nav tā kā pārējiem, bet tas vairāk nebija tāds, ka es esmu gejs, vairāk tāds – kaut kas nav, kaut kas tā kā nav.
Marta: Tas, ko stāsta Ralfs, man nedaudz atgādina mani pašu. Lai gan man jau bija nelielas aizdomas par to, ka varbūt es esmu drusciņ drusciņ homoseksuāla, es tomēr centos veidot attiecības arī ar zēniem. Tas iemesls, kāpēc es to darīju, ir tāds, ka pamazām pamazām jau iezīmējās Dieva plāns manā dzīvē, un tas Dieva plāns ir viena sieviete un viens vīrietis. Un jebkas cits ir apšaubāms.
Pirmā epizode nu ir galā, steidz klausīties nākamo! Podkāsta redaktore ir Justīne Savitska, ar tekstiem strādāja Linda Zemberga, Annija Zeihmane, Katrīna Berga, skaņu režisors Jānis Raitums, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa, stāstu veidoju es Marta Herca. Paldies, ka klausījies. Ej ar mieru!
2. epizode "Ak, tu Dieva jērs"
Jo ilgāk tu esi baznīcā, jo vairāk tu saproti, kāda ir Dieva griba tavā dzīvē. Tu iemācies jaunu valodu, tu iemācies pareizi lūgt, pareizi skatīties uz noteiktām rakstuvietām Bībelē un arī tiesāt tā, it kā nešaubīgi aiz tevis stāvētu Dievs. Bet – ko darīt, kad nosodījums pavēršas pret tevi pašu?
Jo ilgāk tu esi baznīcā, jo vairāk tu saproti, kāda ir Dieva griba tavā dzīvē. Tu iemācies jaunu valodu, tu iemācies pareizi lūgt, pareizi skatīties uz noteiktām rakstuvietām Bībelē un arī tiesāt tā, it kā nešaubīgi aiz tevis stāvētu Dievs. Bet – ko darīt, kad nosodījums pavēršas pret tevi pašu?
Foto – Marta Herca
Kaiva un Jānis bija atraduši lielisku draudzi, kurā jutās pieņemti un iekļauti, tomēr abiem bija sajūta, ka viss ir labi tikai tāpēc, ka viņi ir pareizajā komplektā. Ideja, ka vajadzētu veidot iekļaujošu baptistu draudzi, Jāni jau urdīja ilgāku laiku.
2. epizode "Ak, tu Dieva jērs"
Māsa: Nu, čau, māsa.
Marta: Nu, čau, muļķe, ko ta vazājas apkārt?
Māsa: Es vecāku sapulcē biju.
Marta: Klausies, tas kas man no tevis bija vajadzīgs. Man ir viena tāda epizode, ko es atceros no mūsu dzīves. Bija mums tāda sarakste, es tev rakstīju, ka man nepatīk, ka jūs tur dzīvojat kopā, atceries? Nu, tas ir kaut kas tāds, ko es ļoti labi mācēju darīt, es mācēju citiem cilvēkiem norādīt, kā viņiem ir jādzīvo.
Marta: Nosodošu e-pastu rakstīšana ir daļa no kristīgās kultūras. To es iemācījos tādā kristīgā organizācijā, kur jauniešus izsauca uz pārrunām, kad viņi bija sākuši gulēt ar savām draudzenēm vai draugiem. Es šāda satura vēstules esmu rakstījusi divreiz - vienreiz savai māsai un otrreiz - draudzenei Šveicē. Viņa man atzinās, ka ir attiecībās, ka viņi dzīvo kopā, bet ka lai es nesatraucos, viņa tūlīt arī precēsies. Es viņai rakstīju, ka tas nekādā veidā nav savienojams ar Dieva plānu.
[Dziesma: Ak tu Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku, dod mums savu mieru.]
Šis ir podkāsts "Miers ar tevi", stāsts par cilvēkiem, baznīcu, mīlestību un seksualitāti. Šī ir ļoti satraucoša kombinācija, vai ne? Mani sauc Marta Herca. Otrā epizode "Ak, tu Dieva Jērs".
Dziedināšana var notikt dažādos veidos. Emīlam klostermāsa piedāvāja viņu garīgi iznēsāt deviņus mēnešus.
Emīls: Ja Dievs tik daudz visa kā var izdarīt, nu, tad viņš arī homoseksuāli var pārtaisīt. es, es nenoliedzu šo, šo praksi un, un rituālus Bet, arī manis ieņemšana un iznēsāšana deviņus mēnešus garīgi, lai es tā kā piedzimstu vēlreiz, diemžēl nebija tas veids kā... atbrīvot mani no šī lāsta!
Marta: Emīla stāsts man atgādina to, ka drīz pēc tam, kad es pati biju iznākusi no skapja, mani uzaicināja uz dziedināšanas konferenci. Es ar prieku pieteicos. Viņi teica, klausies, mēs esam dzirdējuši par tavu ģimenes situāciju, varbūt tu gribi pastāstīt vairāk par to. Es teicu, ka es nevēlos. bet viņi vienalga uzskatīja, ka man dziedināšana ir vajadzīga tieši šajā jomā. Tad viņi lūdza, lai ļaunie gari nāk laukā no manis.
Jānis: Man likās viss ļoti bezcerīgi, man likās, ka es esmu ļoti nepareizs cilvēks, es nekur nevaru atrast to pareizo atbildi un ka dzīvei īsti nav jēgas.
Marta: Jānis ir biseksuāls, un pusaudža gados arī ar to viņam bija grūti samierināties.
Jānis: Un tas nebija tāds ļoti pārdomāts kaut kas, tas bija vairāk tāds varbūt emocionāls solis, bet nu, jā... tajā brīdī es. Tas bija man ...kā es parasti smejos - mans neveiksmīgais pašnāvības mēģinājums. Man bija, man liekas 14 gadi? Un es aizmigu. Un tad es pamodos. Un mamma un ome neko par to nezināja un tā, es arī negribējus stāstīt, jo man likās, ja es pateikšu viņas domās, ka viņas ir kaut ko nepareizi izdarījušas, bet viņas nav neko nepareizi darījušas.
Marta: Kaut kas ar mani nav pareizi. Tā ir tāda universāla sajūta, kas mums visiem ir bijusi. No vienas puses, protams, ka tu esi nepareizs, Dieva necienīgs, bet no otras puses - svarīgākais uzdevums ir mīlēt, un tādā veidā mēs vislabāk spējam atspoguļot Dievu. Bet problēma ir tāda, ka baznīcā tev saka - tas, kā un ko tu mīli, ir nepareizi.
Jānis: Nu, viens kas man uzreiz nāk prātā, ir ka laikā, kad es biju vienas draudzes loceklis, kad bija viens gadījums, ka vāca parakstus par tradicionālo ģimeni un, ka ir tikai viens pareizs ģimenes modelis. Un tas, kā draudzē tas tika paziņots, bija: tagad mēs pēc dievkalpojuma parakstīsimies pret gejiem. Man tas likās absolūti nepieņemami!
Marta: Sev par lielām šausmām es pati arī esmu parakstījusies. Tā bija parakstu vākšana par to, ka Satversmē vajadzētu pateikt, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti. Un tagad man protams par to ir šausmīgs kauns.
Ar šādām parakstu vākšanām tu saproti, ko domā vairākums, un, cik vien ilgi iespējams, tu gribi palikt vairākuma pusē. Tad, kad tu padodies, un nokļūsti mazākumā, tad viņi tev to pasaka, viņi raksta vēstules.
Viens no rakstītājiem ir Džons, es izmainīju viņa vārdu, mēs bijām vienā draudzē. Viņš raksta.
[Citāti no sarakstes] I got up early this morning to study the Bible and pray, as I often do. As I was reading, I was thinking of you, and I think the Lord was prompting me to write you a "love letter."
[Tulkojums] Es šorīt pamodos un studēju bībeli un lūdzu, kā es bieži to daru. Lasīju un domāju par tevi. Un es domāju, ka Dievs mani mudināja uzrakstīt tev mīlestības vēstuli.
If you do not trust God, you will also disobey him. If you take that possition, you will never get the blessings in life that God wants you to have. You are putting yourself at risk of dying early.
[Tulkojums] Ja tu neuzticies Dievam, tu viņam arī nepaklausīsi. Ja tu tā dari, tu nekad nedabūsi Dieva svētības un ļoti iespējams, tu riskē ar pāragru nāvi.
Paklausīt Dievam, tas nozīmē, ka tu velti laiku, lai saprastu, kāda ir Dieva griba tavā dzīvē, tu lasi Bībeli, tu lūdz. Džons man mēģina pateikt, ka manas attiecības nav Dievam patīkamas, un, ja es tā turpināšu, es nomiršu.
In 1 Corinthians 5, Paul tells the church not to judge people outside the church, but to judge those inside the church (1 Cor 5:12). Read it for yourself. We are told not to associate with anyone who calls himself a "brother" but who is living an immoral life. Paul specifically includes those who are sexually immoral. "Don't even eat with them." Instead, "Expel that wicked man from among you."
[Tulkojums] Netiesājiet tos, kas ir ārpus baznīcas, tiesājiet tos, kas ir baznīcā. Tā man raksta Džons. Viņš turpina - pat neēd kopā ar viņiem. Tā vietā izslēdziet samaitāto cilvēku no sava vidus.
Marta: man tas prasīja diezgan daudz, lai uz Bībeli paskatītos drusciņ citādāk.
Liza: Man bija ļoti viegli, es jau pirms es vispār jebkad biju paņēmusi Bībeli rokās, biju pārliecināta, ka tā nevar būt. Tas, ka liela daļa skaļi runājošo mācītāju saka vārds vārdā vienu un to pašu, ka tas ir slikti un tā ir rakstīts bībelē un viss un punkts.
Marta: Cilvēki, kas Latvijā pieder kādai draudzei, visdrīzāk domā, ka homoseksualitāte un kristietība ir divas nesavienojamas lietas. Ralfa un Rebekas draudzība sašķobījās, kad Ralfs saprata - tik vienkārši tas nav, viņš nevar izvēlēties būt heteroseksuāls, lai gan viņš ļoti ļoti centās. Viņš sāka uzdot jautājumus. Varbūt ir cits ceļš.
Rebeka: Tā jau bija tā doma, kāpēc es sagāju kopā ar Rebeku, lai viņa mani izglābtu.
Ralfs: Kad mēs sagājām kopā, es sapratu, ka man vajag viņai izstāstīt to manu tā kā pagātni, ka kopš bērnības man ir šīs vēlmes būt kopā ar puišiem ar tādu domu, vai tu esi gatava palīdzēt man mainīties. Es arī tajā mirklī to vēlējos izdarīt.
Rebeka: Jā, viņš man atstāja tādu kā vietu izvēlei. Šeit es esmu, kāds es esmu, vai tu vēlies turpināt draudzēties ar mani vai nē. Bet pēc tam es sajutu to, ka tu pilnībā to visu neatstāji pagātnē, ka tev tā interese vai nu kaut kas, es tomēr gribu saprast, nu jā vai nē.
Ralfs: Varbūt bija tādi lielāki mirkļi, kad man likās, wow, jā man ir meitene un mēs plānojam precēties kādu dienu un tas tā kā liekas, perfekti kā pēc Bībeles uzrakstīts, kā tam būtu jābūt. Dažos mirkļos arī jutos.. Pēc pāris mēnešiem, es pat īsti nezinu, kas notika? Varbūt tāda sabrukšana?
Marta: Katru reizi, kad es iemīlējos, es jutu kaunu. Es pie sevis domāju - jā, tā ir tā iekāre, tas ir tas, par ko nomētāja cilvēkus ar akmeņiem. Ja es kaut kādā veidā izrādīšu savas jūtas, Dievs mani sodīs. Es nekad šo iemīlēšanos neredzēju, kā normālu vēlmi būt ar kādu kopā. Man bija milzīgas bailes no nosodījuma.
Šādas bailes ir arī mūsu tuviniekiem. Mēs dzirdam dažādus nostāstus un sazvērestības teorijas par to, kā geji grasās pārņemt pasauli. Ralfa mamma Lāsma stāsta, ka viss mainās, kad tu ieraugi cilvēku.
Ralfa mamma: Nu, es pazīstu caur Ralfu, nu, es pazīstu mazliet Tevi, es laikam gribētu iepazīt vairāk cilvēkus un LGBT cilvēkus, lai tā sajūta ir, ka, nu jā.. viņi ir! Nav tā, ka viņu nav, ka viņi ir cilvēki, kas veido ģimenes, kas mīl, kas.. tāpat uz darbu, jā, pērkas veikalā, nu, mācās, ja? Man liekas, ka tā sabiedrība uztaisījušas gejus un lesbietes par kaut kādiem dinozauriem, ko mēs redzam pa gabalu un viņi mūs apdraud, mūs parastos normālos.
Marta: Ralfa vecāki Lāsma un Aldis jau vairākus gadus pirms Ralfs vispār iznāca no skapja, organizēja tādas jauniešu nometnes, un drīz pēc tam viņi saprata, ka jauniešiem ir vajadzība satikties biežāk nekā reizi gadā.
Ralfa mamma: Nē, es ļoti labi atceros arī to sarunas daļu ar Ralfu, kur mēs runājām, viņš teica: es neiešu uz jauniešiem vairāk un, protams, ka tanī brīdī kad tavs bērns pasaka, es vairs tur nejūtos labi, nu tā kā man to nevajag un man liekas uzreiz: kā tev to nevajag? Ralfs teica, man nevajag. Es izvēlos cilvēkus, draugus, kuriem ir ok ar mani.
Marta: Es esmu bijusi baznīcā gandrīz 20 gadu un nekad neesmu dzirdējusi sprediķi par tēmu, ka mēs esam dažādi, ka ir iespējama kaut kāda variācija. Ka ir homoseksuāli cilvēki, ir biseksuāli cilvēki, nebināri cilvēki, tādi, kas nejūtas iederīgi savā ķermenī. Nu ka šie cilvēki vienkārši ir, bez nosodījuma, bez vērtējuma, ka viņi ir un viņi ir arī baznīcā.
Marta: Mēs esam draugi Facebook, jūs nesen esat ielicis bildi, kur jūs visa ģimene ar bērniem skrienat pa jūras krastu… un ir tāda laba sajūta, vai ne, kad var svinēt ģimeni.
Mažis: Ir gan! Ir gan laba sajūta, un protams, ka laiks ir gājis. Un skatoties, ka mēs esam kļuvuši par opapu un omammu ar sievu... tas , protams, arī ir.. liekas laiks iet ātrāk, nekā mēs spējam iedomāties.
Marta: Tas ir Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis.
Marta: Nu jā, un es skatījos uz to bildi un es domāju, man pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr es varēju saņemties un sociālajos tīklos ielikt savas ģimenes bildi. Šķiet, ka lielai daļai.. .cilvēku, kas identificē sevi kā gejus un lesbietes.. vēl jo vairāk , ja viņi ir baznīcā - viņiem arī ir šī pati aizture. Un nav tās brīvības, ka varētu rādīt to, kas viņi ir un būt tie kas viņi ir.
Marta: Laura un Liza sāka apmeklēt šo draudzi, jo iepriekšējā sludināja šo:
[Ieraksts no dievkalpojuma] 3. Mozus 18 - ar vīru neguli kā mēdz gulēt ar sievu, jo tā ir preteklība. Lūk, ko Dievs par šo saka, tā ir preteklība Dieva acīs.
Ja vīrs guļ ar vīru kā ar sievu, abi ir darījuši preteklību un lai abi tiek nonāvēti, viņu asinis ir pār tiem.
Marta: Es devos pie mācītāja Maža, lai saprastu, kā viņa draudzē runā par homoseksuāliem cilvēkiem un vai šādi cilvēki ir draudzes locekļu vidū.
Edgars Mažis: Arī, par šīm lietām mēs baznīcā diemžēl nerunājam. Vai arī par laimi nerunājam! Tur ir jāsaprot, vai tās ir tēmas, kuras baznīcā ir jāapspriež, ja. Protams, ka tā grūtā lieta ir tā, ka geji un lesbietes, gan baznīcā gan ārpus baznīcas bieži vien tiek uzlūkoti ar tādu mazliet, nu.. augstprātīgu skatu, ja . Mēs esam pareizie un jūs esat nepareizie. Un tā tam nevajadzēt, būt. Es domāju, ka cieņa pret cilvēku, neatkarīgi no tā, kas viņš/viņa ir, ir absolūta viena no kristietības iezīmēm. Ja mēs sākam tā cilvēkus šķirot, tad, protams, mums ir jāskatās pašiem uz sevi - kāpēc es to daru, ja? Vai Dievs man to liek darīt vai es pats to daru.
Es domāju, ka ir dažādi viedokļi, kā mēs uz šo skatāmies. Viens ir Bībeles skats uz šo lietu un Bībele, kura akceptē tradicionālo laulības un ģimenes modeli. Otrs ir reālā ikdienas prakse, kad mēs redzam, ka arī kristieši laulībā šķiras un precas vēlreiz, ka tas absolūti nestrādā visiem. Un man liekas, ka šobrīd mēs arī baznīcā esam tajā vietā, kad mēs neesam ne par to dziļi domājuši, ne arī Dievu lūguši, lai saprastu, vai šādi cilvēki, vai geji un lesbietes var nākt uz draudzi, jā mēs sakām - var nākt, bet nu tad lai viņi dzīvo klusi un mierīgi, un gandrīz nevienam par to neko nestāsta.
Marta: Laura, kas vairākus gadus jau apmeklē Āgenskalna baznīcas dievkalpojumus, nāk no ļoti slavenas baptistu ģimenes. Tad nu Laura uzaicināja savus vecākus uz vakariņām, lai iepazīstinātu ar Lizu, pateiktu, ka viņas ir kopā un ka viņai patīk meitenes.
Laura: Es pateicu vecākiem, nu tad gan bija, tad bija zvani katru pirmo, pirmās divas nedēļas, katru otro dienu bija zvans.
Liza: Pagaidi. Ezra (?)
Laura: Ar tekstiem "tev ir jāpiezvana tam mācītājam, tev ir jāpiezvana šim mācītājam, zvani, runā.
Laura: Bet tas jau bija pirms četriem gadiem, sākumā bija ļoti grūti sazvanīties, satikties, tagad aizbraucot ir apskāvieni, bučas, ir jautājums, kā iet. Vēl līdz pagājušā mēneša sākumā es biju pārliecināta, ka abi vecāki grib, ka es pēc iespējas ātrāk eju ārā no attiecībām šīm, bet pēc pēdējās sirsnīgās sarunas ar mammu, sapratu to, ka viņa jau vairākus gadus vienkārši priecājas par to, ka es esmu laimīga.
Laura: Mamma, pirms satika tēti, bija cietumā. Kad viņi sagāja kopā, tad manam tētim ļoti daudzi no baznīcas teica - kā tu vari būt ar viņu kopā, viņa nāk no cietuma, viņa slikta, nebūs labas attiecības, tevi piekrāps, nozags visu. Mamma saka, ka es tagad redzu, ka tu ej tieši tam pašam cauri.
Marta: Es domāju, ka žēlastībai, ko mēs spējam parādīt citiem, ir liela saistība ar to, cik ļoti mēs esam mierā paši ar savu nepareizību. Un varbūt tāpēc manai ģimenei mani pieņemt ir tik grūti, ka mēs esam tik šausmīgi pareizi.
Mani vecāki nav kristieši, un tādēļ es nezinu, kāpēc viņiem ir tik grūti mani pieņemt. Mēs joprojām varam runāt par visādām lietām - par to, kādi putni parādījušies mūsu dārzos, par to, kādas filmas tētis ir redzējis, par to, kādas izrādes mana mamma ir noskatījusies, kādas grāmatas mēs lasām, bet ir lietas, par kurām mēs nerunājam. Šoruden nomira mana vecmāmiņa, braucām uz bērēm. Savu sievu līdzi ņemt es nevarēju.
Šī bija podkāsta "Miers ar tevi" otrā epizode. Podkāsta redaktore ir Justīne Savitska, ar tekstiem strādāja Linda Zemberga, Annija Zeihmane, Katrīna Berga, skaņu režisors Jānis Raitums, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa, stāstu veidoju es Marta Herca. Paldies, ka klausījies. Ej un negrēko vairs!
Marta: Nu, čau, muļķe, ko ta vazājas apkārt?
Māsa: Es vecāku sapulcē biju.
Marta: Klausies, tas kas man no tevis bija vajadzīgs. Man ir viena tāda epizode, ko es atceros no mūsu dzīves. Bija mums tāda sarakste, es tev rakstīju, ka man nepatīk, ka jūs tur dzīvojat kopā, atceries? Nu, tas ir kaut kas tāds, ko es ļoti labi mācēju darīt, es mācēju citiem cilvēkiem norādīt, kā viņiem ir jādzīvo.
Marta: Nosodošu e-pastu rakstīšana ir daļa no kristīgās kultūras. To es iemācījos tādā kristīgā organizācijā, kur jauniešus izsauca uz pārrunām, kad viņi bija sākuši gulēt ar savām draudzenēm vai draugiem. Es šāda satura vēstules esmu rakstījusi divreiz - vienreiz savai māsai un otrreiz - draudzenei Šveicē. Viņa man atzinās, ka ir attiecībās, ka viņi dzīvo kopā, bet ka lai es nesatraucos, viņa tūlīt arī precēsies. Es viņai rakstīju, ka tas nekādā veidā nav savienojams ar Dieva plānu.
[Dziesma: Ak tu Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku, dod mums savu mieru.]
Šis ir podkāsts "Miers ar tevi", stāsts par cilvēkiem, baznīcu, mīlestību un seksualitāti. Šī ir ļoti satraucoša kombinācija, vai ne? Mani sauc Marta Herca. Otrā epizode "Ak, tu Dieva Jērs".
Dziedināšana var notikt dažādos veidos. Emīlam klostermāsa piedāvāja viņu garīgi iznēsāt deviņus mēnešus.
Emīls: Ja Dievs tik daudz visa kā var izdarīt, nu, tad viņš arī homoseksuāli var pārtaisīt. es, es nenoliedzu šo, šo praksi un, un rituālus Bet, arī manis ieņemšana un iznēsāšana deviņus mēnešus garīgi, lai es tā kā piedzimstu vēlreiz, diemžēl nebija tas veids kā... atbrīvot mani no šī lāsta!
Marta: Emīla stāsts man atgādina to, ka drīz pēc tam, kad es pati biju iznākusi no skapja, mani uzaicināja uz dziedināšanas konferenci. Es ar prieku pieteicos. Viņi teica, klausies, mēs esam dzirdējuši par tavu ģimenes situāciju, varbūt tu gribi pastāstīt vairāk par to. Es teicu, ka es nevēlos. bet viņi vienalga uzskatīja, ka man dziedināšana ir vajadzīga tieši šajā jomā. Tad viņi lūdza, lai ļaunie gari nāk laukā no manis.
Jānis: Man likās viss ļoti bezcerīgi, man likās, ka es esmu ļoti nepareizs cilvēks, es nekur nevaru atrast to pareizo atbildi un ka dzīvei īsti nav jēgas.
Marta: Jānis ir biseksuāls, un pusaudža gados arī ar to viņam bija grūti samierināties.
Jānis: Un tas nebija tāds ļoti pārdomāts kaut kas, tas bija vairāk tāds varbūt emocionāls solis, bet nu, jā... tajā brīdī es. Tas bija man ...kā es parasti smejos - mans neveiksmīgais pašnāvības mēģinājums. Man bija, man liekas 14 gadi? Un es aizmigu. Un tad es pamodos. Un mamma un ome neko par to nezināja un tā, es arī negribējus stāstīt, jo man likās, ja es pateikšu viņas domās, ka viņas ir kaut ko nepareizi izdarījušas, bet viņas nav neko nepareizi darījušas.
Marta: Kaut kas ar mani nav pareizi. Tā ir tāda universāla sajūta, kas mums visiem ir bijusi. No vienas puses, protams, ka tu esi nepareizs, Dieva necienīgs, bet no otras puses - svarīgākais uzdevums ir mīlēt, un tādā veidā mēs vislabāk spējam atspoguļot Dievu. Bet problēma ir tāda, ka baznīcā tev saka - tas, kā un ko tu mīli, ir nepareizi.
Jānis: Nu, viens kas man uzreiz nāk prātā, ir ka laikā, kad es biju vienas draudzes loceklis, kad bija viens gadījums, ka vāca parakstus par tradicionālo ģimeni un, ka ir tikai viens pareizs ģimenes modelis. Un tas, kā draudzē tas tika paziņots, bija: tagad mēs pēc dievkalpojuma parakstīsimies pret gejiem. Man tas likās absolūti nepieņemami!
Marta: Sev par lielām šausmām es pati arī esmu parakstījusies. Tā bija parakstu vākšana par to, ka Satversmē vajadzētu pateikt, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti. Un tagad man protams par to ir šausmīgs kauns.
Ar šādām parakstu vākšanām tu saproti, ko domā vairākums, un, cik vien ilgi iespējams, tu gribi palikt vairākuma pusē. Tad, kad tu padodies, un nokļūsti mazākumā, tad viņi tev to pasaka, viņi raksta vēstules.
Viens no rakstītājiem ir Džons, es izmainīju viņa vārdu, mēs bijām vienā draudzē. Viņš raksta.
[Citāti no sarakstes] I got up early this morning to study the Bible and pray, as I often do. As I was reading, I was thinking of you, and I think the Lord was prompting me to write you a "love letter."
[Tulkojums] Es šorīt pamodos un studēju bībeli un lūdzu, kā es bieži to daru. Lasīju un domāju par tevi. Un es domāju, ka Dievs mani mudināja uzrakstīt tev mīlestības vēstuli.
If you do not trust God, you will also disobey him. If you take that possition, you will never get the blessings in life that God wants you to have. You are putting yourself at risk of dying early.
[Tulkojums] Ja tu neuzticies Dievam, tu viņam arī nepaklausīsi. Ja tu tā dari, tu nekad nedabūsi Dieva svētības un ļoti iespējams, tu riskē ar pāragru nāvi.
Paklausīt Dievam, tas nozīmē, ka tu velti laiku, lai saprastu, kāda ir Dieva griba tavā dzīvē, tu lasi Bībeli, tu lūdz. Džons man mēģina pateikt, ka manas attiecības nav Dievam patīkamas, un, ja es tā turpināšu, es nomiršu.
In 1 Corinthians 5, Paul tells the church not to judge people outside the church, but to judge those inside the church (1 Cor 5:12). Read it for yourself. We are told not to associate with anyone who calls himself a "brother" but who is living an immoral life. Paul specifically includes those who are sexually immoral. "Don't even eat with them." Instead, "Expel that wicked man from among you."
[Tulkojums] Netiesājiet tos, kas ir ārpus baznīcas, tiesājiet tos, kas ir baznīcā. Tā man raksta Džons. Viņš turpina - pat neēd kopā ar viņiem. Tā vietā izslēdziet samaitāto cilvēku no sava vidus.
Marta: man tas prasīja diezgan daudz, lai uz Bībeli paskatītos drusciņ citādāk.
Liza: Man bija ļoti viegli, es jau pirms es vispār jebkad biju paņēmusi Bībeli rokās, biju pārliecināta, ka tā nevar būt. Tas, ka liela daļa skaļi runājošo mācītāju saka vārds vārdā vienu un to pašu, ka tas ir slikti un tā ir rakstīts bībelē un viss un punkts.
Marta: Cilvēki, kas Latvijā pieder kādai draudzei, visdrīzāk domā, ka homoseksualitāte un kristietība ir divas nesavienojamas lietas. Ralfa un Rebekas draudzība sašķobījās, kad Ralfs saprata - tik vienkārši tas nav, viņš nevar izvēlēties būt heteroseksuāls, lai gan viņš ļoti ļoti centās. Viņš sāka uzdot jautājumus. Varbūt ir cits ceļš.
Rebeka: Tā jau bija tā doma, kāpēc es sagāju kopā ar Rebeku, lai viņa mani izglābtu.
Ralfs: Kad mēs sagājām kopā, es sapratu, ka man vajag viņai izstāstīt to manu tā kā pagātni, ka kopš bērnības man ir šīs vēlmes būt kopā ar puišiem ar tādu domu, vai tu esi gatava palīdzēt man mainīties. Es arī tajā mirklī to vēlējos izdarīt.
Rebeka: Jā, viņš man atstāja tādu kā vietu izvēlei. Šeit es esmu, kāds es esmu, vai tu vēlies turpināt draudzēties ar mani vai nē. Bet pēc tam es sajutu to, ka tu pilnībā to visu neatstāji pagātnē, ka tev tā interese vai nu kaut kas, es tomēr gribu saprast, nu jā vai nē.
Ralfs: Varbūt bija tādi lielāki mirkļi, kad man likās, wow, jā man ir meitene un mēs plānojam precēties kādu dienu un tas tā kā liekas, perfekti kā pēc Bībeles uzrakstīts, kā tam būtu jābūt. Dažos mirkļos arī jutos.. Pēc pāris mēnešiem, es pat īsti nezinu, kas notika? Varbūt tāda sabrukšana?
Marta: Katru reizi, kad es iemīlējos, es jutu kaunu. Es pie sevis domāju - jā, tā ir tā iekāre, tas ir tas, par ko nomētāja cilvēkus ar akmeņiem. Ja es kaut kādā veidā izrādīšu savas jūtas, Dievs mani sodīs. Es nekad šo iemīlēšanos neredzēju, kā normālu vēlmi būt ar kādu kopā. Man bija milzīgas bailes no nosodījuma.
Šādas bailes ir arī mūsu tuviniekiem. Mēs dzirdam dažādus nostāstus un sazvērestības teorijas par to, kā geji grasās pārņemt pasauli. Ralfa mamma Lāsma stāsta, ka viss mainās, kad tu ieraugi cilvēku.
Ralfa mamma: Nu, es pazīstu caur Ralfu, nu, es pazīstu mazliet Tevi, es laikam gribētu iepazīt vairāk cilvēkus un LGBT cilvēkus, lai tā sajūta ir, ka, nu jā.. viņi ir! Nav tā, ka viņu nav, ka viņi ir cilvēki, kas veido ģimenes, kas mīl, kas.. tāpat uz darbu, jā, pērkas veikalā, nu, mācās, ja? Man liekas, ka tā sabiedrība uztaisījušas gejus un lesbietes par kaut kādiem dinozauriem, ko mēs redzam pa gabalu un viņi mūs apdraud, mūs parastos normālos.
Marta: Ralfa vecāki Lāsma un Aldis jau vairākus gadus pirms Ralfs vispār iznāca no skapja, organizēja tādas jauniešu nometnes, un drīz pēc tam viņi saprata, ka jauniešiem ir vajadzība satikties biežāk nekā reizi gadā.
Ralfa mamma: Nē, es ļoti labi atceros arī to sarunas daļu ar Ralfu, kur mēs runājām, viņš teica: es neiešu uz jauniešiem vairāk un, protams, ka tanī brīdī kad tavs bērns pasaka, es vairs tur nejūtos labi, nu tā kā man to nevajag un man liekas uzreiz: kā tev to nevajag? Ralfs teica, man nevajag. Es izvēlos cilvēkus, draugus, kuriem ir ok ar mani.
Marta: Es esmu bijusi baznīcā gandrīz 20 gadu un nekad neesmu dzirdējusi sprediķi par tēmu, ka mēs esam dažādi, ka ir iespējama kaut kāda variācija. Ka ir homoseksuāli cilvēki, ir biseksuāli cilvēki, nebināri cilvēki, tādi, kas nejūtas iederīgi savā ķermenī. Nu ka šie cilvēki vienkārši ir, bez nosodījuma, bez vērtējuma, ka viņi ir un viņi ir arī baznīcā.
Marta: Mēs esam draugi Facebook, jūs nesen esat ielicis bildi, kur jūs visa ģimene ar bērniem skrienat pa jūras krastu… un ir tāda laba sajūta, vai ne, kad var svinēt ģimeni.
Mažis: Ir gan! Ir gan laba sajūta, un protams, ka laiks ir gājis. Un skatoties, ka mēs esam kļuvuši par opapu un omammu ar sievu... tas , protams, arī ir.. liekas laiks iet ātrāk, nekā mēs spējam iedomāties.
Marta: Tas ir Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis.
Marta: Nu jā, un es skatījos uz to bildi un es domāju, man pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr es varēju saņemties un sociālajos tīklos ielikt savas ģimenes bildi. Šķiet, ka lielai daļai.. .cilvēku, kas identificē sevi kā gejus un lesbietes.. vēl jo vairāk , ja viņi ir baznīcā - viņiem arī ir šī pati aizture. Un nav tās brīvības, ka varētu rādīt to, kas viņi ir un būt tie kas viņi ir.
Marta: Laura un Liza sāka apmeklēt šo draudzi, jo iepriekšējā sludināja šo:
[Ieraksts no dievkalpojuma] 3. Mozus 18 - ar vīru neguli kā mēdz gulēt ar sievu, jo tā ir preteklība. Lūk, ko Dievs par šo saka, tā ir preteklība Dieva acīs.
Ja vīrs guļ ar vīru kā ar sievu, abi ir darījuši preteklību un lai abi tiek nonāvēti, viņu asinis ir pār tiem.
Marta: Es devos pie mācītāja Maža, lai saprastu, kā viņa draudzē runā par homoseksuāliem cilvēkiem un vai šādi cilvēki ir draudzes locekļu vidū.
Edgars Mažis: Arī, par šīm lietām mēs baznīcā diemžēl nerunājam. Vai arī par laimi nerunājam! Tur ir jāsaprot, vai tās ir tēmas, kuras baznīcā ir jāapspriež, ja. Protams, ka tā grūtā lieta ir tā, ka geji un lesbietes, gan baznīcā gan ārpus baznīcas bieži vien tiek uzlūkoti ar tādu mazliet, nu.. augstprātīgu skatu, ja . Mēs esam pareizie un jūs esat nepareizie. Un tā tam nevajadzēt, būt. Es domāju, ka cieņa pret cilvēku, neatkarīgi no tā, kas viņš/viņa ir, ir absolūta viena no kristietības iezīmēm. Ja mēs sākam tā cilvēkus šķirot, tad, protams, mums ir jāskatās pašiem uz sevi - kāpēc es to daru, ja? Vai Dievs man to liek darīt vai es pats to daru.
Es domāju, ka ir dažādi viedokļi, kā mēs uz šo skatāmies. Viens ir Bībeles skats uz šo lietu un Bībele, kura akceptē tradicionālo laulības un ģimenes modeli. Otrs ir reālā ikdienas prakse, kad mēs redzam, ka arī kristieši laulībā šķiras un precas vēlreiz, ka tas absolūti nestrādā visiem. Un man liekas, ka šobrīd mēs arī baznīcā esam tajā vietā, kad mēs neesam ne par to dziļi domājuši, ne arī Dievu lūguši, lai saprastu, vai šādi cilvēki, vai geji un lesbietes var nākt uz draudzi, jā mēs sakām - var nākt, bet nu tad lai viņi dzīvo klusi un mierīgi, un gandrīz nevienam par to neko nestāsta.
Marta: Laura, kas vairākus gadus jau apmeklē Āgenskalna baznīcas dievkalpojumus, nāk no ļoti slavenas baptistu ģimenes. Tad nu Laura uzaicināja savus vecākus uz vakariņām, lai iepazīstinātu ar Lizu, pateiktu, ka viņas ir kopā un ka viņai patīk meitenes.
Laura: Es pateicu vecākiem, nu tad gan bija, tad bija zvani katru pirmo, pirmās divas nedēļas, katru otro dienu bija zvans.
Liza: Pagaidi. Ezra (?)
Laura: Ar tekstiem "tev ir jāpiezvana tam mācītājam, tev ir jāpiezvana šim mācītājam, zvani, runā.
Laura: Bet tas jau bija pirms četriem gadiem, sākumā bija ļoti grūti sazvanīties, satikties, tagad aizbraucot ir apskāvieni, bučas, ir jautājums, kā iet. Vēl līdz pagājušā mēneša sākumā es biju pārliecināta, ka abi vecāki grib, ka es pēc iespējas ātrāk eju ārā no attiecībām šīm, bet pēc pēdējās sirsnīgās sarunas ar mammu, sapratu to, ka viņa jau vairākus gadus vienkārši priecājas par to, ka es esmu laimīga.
Laura: Mamma, pirms satika tēti, bija cietumā. Kad viņi sagāja kopā, tad manam tētim ļoti daudzi no baznīcas teica - kā tu vari būt ar viņu kopā, viņa nāk no cietuma, viņa slikta, nebūs labas attiecības, tevi piekrāps, nozags visu. Mamma saka, ka es tagad redzu, ka tu ej tieši tam pašam cauri.
Marta: Es domāju, ka žēlastībai, ko mēs spējam parādīt citiem, ir liela saistība ar to, cik ļoti mēs esam mierā paši ar savu nepareizību. Un varbūt tāpēc manai ģimenei mani pieņemt ir tik grūti, ka mēs esam tik šausmīgi pareizi.
Mani vecāki nav kristieši, un tādēļ es nezinu, kāpēc viņiem ir tik grūti mani pieņemt. Mēs joprojām varam runāt par visādām lietām - par to, kādi putni parādījušies mūsu dārzos, par to, kādas filmas tētis ir redzējis, par to, kādas izrādes mana mamma ir noskatījusies, kādas grāmatas mēs lasām, bet ir lietas, par kurām mēs nerunājam. Šoruden nomira mana vecmāmiņa, braucām uz bērēm. Savu sievu līdzi ņemt es nevarēju.
Šī bija podkāsta "Miers ar tevi" otrā epizode. Podkāsta redaktore ir Justīne Savitska, ar tekstiem strādāja Linda Zemberga, Annija Zeihmane, Katrīna Berga, skaņu režisors Jānis Raitums, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa, stāstu veidoju es Marta Herca. Paldies, ka klausījies. Ej un negrēko vairs!
3. epizode "Esi ar mani"
Podkāsta trešajā epizodē kopā ar ekspertiem mēģinām noskaidrot, kam jāmainās pirmajam – sabiedrībai vai baznīcai – un kas to varētu veicināt vai apstādināt. Kad un kā varētu notikt pārmaiņas?
Podkāsta trešajā epizodē kopā ar ekspertiem mēģinām noskaidrot, kam jāmainās pirmajam – sabiedrībai vai baznīcai – un kas to varētu veicināt vai apstādināt. Kad un kā varētu notikt pārmaiņas?
Foto – Marta Herca
Emīls par savu seksuālo orientāciju mammai pastāstīja vēstulē. Mamma uzdevusi sev jautājumu, ko viņa darījusi nepareizi, kur ir viņas vaina.
3. epizode "Esi ar mani"
[Emīls dzied]: Esi ar mani, esi ar mani, visā ceļa garumā, garumā.
Marta: Man baznīca ir cilvēki. Mēs dziedam, tad mēs lūdzam, tad mēs ēdam, mēs atkal dziedam un atkal kaut ko apēdam. Dažreiz ir tāda sajūta, ka mēs viens par otru zinām pārāk daudz. Jo baznīcas vide ir tāda, kas aicina uz atklātību - ka tu godīgi pasaki, kāds tu esi, kā tev iet, par ko mēs varam lūgt. Tu centies būt īsts. Tāpēc baznīca ir tāds piedzīvojums, kur tu kaut kādā pārdabiskā veidā tiec piepildīts ar mīlestību.
[Aizver logu]
Dace Balode: Viena iespēja būtu skatīties uz šo te organizāciju, kas ir baznīca un otrs, kas man varbūt būtu tāda būtiskāka definīcija pat tam, ka baznīca noteikti ir kopība, ir, tā vienkāršos vārdos sakot, ticīgo kopība.
Marta: Mēs ar Daci Balodi satiekamies Latvijas Universitātē, Teoloģijas fakultātē. Viņa tur ir dekāne un viņa ir arī mācītāja.
Dace Balode: Ir vēsturiski bijušas ļoti dažādas atbildes uz to, ir arī domāts par universālo, neredzamo. Lielais un pārlaicīgais ideālā gadījumā īstenojas pieņemošā praksē, atvērtībā un cieņā cilvēkiem vienam pret otru - Bībeles vārdiem - mīlestībā vienam pret otru.
Marta: Es esmu pamanījusi, ja Latvijā ir kāds sasāpējis jautājums, piemēram, Tikumības grozījumi jāpieņem, vai jāiestājas par vai pret Stambulas konvenciju vai Partnerattiecību likumu. Parasti tas notiek tā - baznīcu galvas pauž vienotu nostāju, un tad ir cita grupa, kas pauž atšķirīgu nostāju - tie ir teologi, atsevišķu draudžu mācītāji un citi ar baznīcu saistīti cilvēki. Un Dace Balode parasti ir pie tiem otrajiem.
Dace Balode: Un man liekas, par to vispār nebūtu jāsatraucas, jo tas ir kaut kas tik normāls un dabisks vienā demokrātiskā sabiedrībā, ka mums ir dažādi viedokļi par kaut kādu vienu jautājumu. Kā mēs varētu domāt viens par otru dažādas puses, ne uzreiz demonizējot tos - nu, tagad šitie te šķeltnieki, nezinu, no Sātana un no viskaut kā, bet tur varbūt būtu vērts veidot dialogu dažādām pusēm, un man tas liktos ļoti svarīgi, ka mēs Latvijā attīstām šo dialogu. Mēs bieži vien runājam par kaut kādiem cilvēkiem kaut kādā noteiktā kontekstā, bet nerunājam ar šiem cilvēkiem.
[Emīls dzied: Visā ceļā garumā. Ak, lai es vienmēr tevi mīlētu.]
Marta: Šis ir podkāsts "Miers ar tevi", stāsts par cilvēkiem, baznīcu, mīlestību un seksualitāti. Mani sauc Marta Herca. Trešā epizode "Esi ar mani".
Dace Balode: Laikam ir jāpiepildās, tas varbūt ir tāds teoloģisks domāšanas veids, ja, ir tas Chronos, ir tas, ko mēs skaitām un ir tas Kairos, tas brīdis, tas piepildījums, tas moments, kad kaut kas notiek. Un, es domāju par daudzām lietām, arī par to pašu sieviešu ordināciju, ka vēl tas Kairos nav, vēl nav, bet es esmu pārliecināta arī, ka tas Kairos, viņš nobriest, bet pie tās briešanas pieder, nu tas, ko mēs tagad darām, viss tāda sarunas, domāšana, pilināšana, tie mazie pilieni, visi tie kaut ko dod, līdz tas kaut kādā brīdī var piepildīties.
Marta: Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca 2016. gadā pieņēma lēmumu aizliegt sieviešu ordināciju. Man ir viena tāda huligāniska epizode - es ar dažiem domubiedriem, mēs nolēmām Sinodes laikā uztaisīt tādu protesta akciju, zibakciju, mēs aicinājām cilvēkus uz krekliem uzlīmēt lapiņas ar dažādiem tekstiem, piemēram, "Mūs tāpat kā Dievu, interesē tikai tas, kas tev starp kājām". Un tad uzlīmēt šādas zīmītes un nostāties, tā, lai visi mācītāji, kas iet balsot, lai viņi redz, ka mēs nepiekrītam.
Marta: Līdz brīdim, kad pēkšņi nolēma, ka sievietes nevar būt mācītājas, ka mēs no jauna neordinēsim, man tas bija šokējoši, jo tur bija..
Dace Balode: Dace.
Marta: Mana pirmā mācītāja bija Dace, man tas bija kaut kā tā pārsteigums, kur mēs esam nonākuši.
Dace Balode: Man bija tieši tāpat, es tieši tāpatās esmu no Kuldīgas, tur Dace darbojās, es atbraucu uz Rīgu, iestājos Teoloģijas fakultātē, satieku Daci Rubļevsku šeit Rīgā, viņa arī studēja un viņa saka, nu jā, mūs jau te daži kolēģi par raganām tur. Un es - kā? Kā, par raganām, kas vispār, par ko ir vispār runa, kāpēc, un te es uzzināju Rīgā, ā, izrādās sievietes nevarot būt mācītājas.
Marta: Jūs droši vien domājat, ka es tagad stāstīšu par to, ka jā, es arī kādreiz domāju, ka sievietes nevar būt mācītājas. Bet nē, šajā bedrē es neiekritu. Es vienmēr esmu domājusi, ka sievietes ir līdzvērtīgas un ka nav nekā, ko viņas darītu sliktāk tikai tāpēc, ka ir sievietes.
Dace Balode: Es domāju, ka kristīgā tradīcija vispār ir bijusi ļoti dažāda, reizēm pārāk uzmanīga ar seksualitātes jautājumiem, pārāk noraidoša. Tas ir pēkšņi kļuvis tāds izšķirošais jautājums, un, pieņemsim, pat ja homoseksualitāte būtu grēks, kam es nepiekrītu, bet, ja būtu homoseksualitāte grēks, kāpēc tieši šis tagad izvirzījies kā tāda robežšķirtne, kāpēc nekādi ekonomiskie grēki, kuru dēļ visticamāk drīzāk lielākā daļa Latvijas cilvēku aizbrauc.
Marta: Bet kāpēc tā ir?
Dace Balode: Tam nav tikai tāda viena iemesla, kāpēc tas tā izveidojās. Es domāju, ka viens ir instinktīva izdzīvošanas vajadzība. Bet otrs, es tiešām domāju, ka tas ir tāds varas iefokusēts jautājums, ir daudz vieglāk runāt vai daudz vieglāk padarīt par grēkāzi homoseksualitāti nekā runāt par šiem ekonomiskajiem grēkiem.
Marta: Nu, es no savas pieredzes atceros to, ka, es biju baptistu baznīcā, es turpināju iet uz šo baznīcu ar savu sievu un bērniem, un es atceros to sajūtu, ka man jāpaliek ir te līdz pēdējam, cik ilgi vien es varu izturēt, jo vienīgās izmaiņas, kas var notikt, ir no iekšienes, es izmainīšu vismaz šo mazo draudzi, kur es tur visus cilvēkus pazīstu, un mums te notiks kaut kāda revolūcija.
Dace Balode: Svarīgi ir palikt, tādai gudrībai jābūt, cik tālu palikt, lai nenodarītu sev pāri, vai ne, jo tas vienā brīdī sāk vienkārši apēst tevi, tā būšana kaut kādā noteiktā vietā. Man bija tā pieredze ar sieviešu ordināciju, tāpat man bija ļoti svarīgi būt tur, kur es esmu, tajā baznīcā, kur es esmu aicināta un tur, es pilnīgi, man bija tiešām tāda, vienā brīdī tas piedzīvojums tāds, ka, nu, tagad tu esi brīva iet citur un piepildīt to aicinājumu, kā tu to saproti.
Marta: Cilvēki, kas nav saistīti ar baznīcu, man uzdeva jautājumu - kāpēc tu vienkārši neej prom, tas taču visu atrisinātu. Un es domāju pie sevis, ka es jau pietiekami ilgi esmu ignorējusi kādu nozīmīgu savas identitātes daļu. Man it kā ir iestrādes, es varētu, es varētu to izdarīt, bet es zinu, ka tas atrisina lietas tikai īstermiņā.
Agita Misāne: Es teiktu tā, ka cilvēks ir tāda jautājoša būtne, kurai ir ļoti svarīgas kaut kādas atbildes uz tādiem eksistenciāliem jautājumiem.
Marta: Es satikos ar reliģiju pētnieci un filozofijas doktori Agitu Misāni, lai saprastu, kāpēc cilvēkiem reliģija ir tik svarīga?
Agita Misāne: Kas mēs esam, no kurienes mēs nākam, kur mēs ejam, kas būs pēc nāves, ja tur vispār kaut kas būs, vai tā ir pārvarama, kā mums labāk veidot attiecības cilvēku starpā un tā tālāk un viena daļa no atbildēm uz šiem jautājumiem ir ar atsauci uz pārdabisko.
Agita Misāne: Un, ja mēs paskatāmies uz to, kā reliģijas ierakstās šajā visā sociālajā audumā, tas tas ir viens veids, kas ļoti labi palīdz saprast to reliģiju, kas tajā sabiedrībā ir vai nav, ja, tad jūs ļoti daudz uzreiz varat pateikt par to sabiedrību.
Agita Misāne: Nu, tas, ko saka daudzi, un tajā skaitā ko atzīst, piemēram, paši baznīcu vadītāji, ka tā ilgstošā izolācija no pasaules procesiem padomju laikā, ir radījuši, nu tādu, es negribu teikt, arhaiskāku, tas nebūtu labs vārds, bet noteikta veida tādu pasaules skatījumu, kas varbūt atšķiras no Skandināvijas vai no vēl kaut kādām citām valstīm, kas nav bjušas okupētas va vismaz ne pēdējā laikā.
Marta: Ja mēs pieņemam to, ka ir daļa cilvēku un daļa no viņiem ir arī baznīcā un viņi uzskata, ka baznīcai vajadzētu mainīt savu nostāju attiecībā pret gejiem un lesbietēm un transpersonām, tad kādā veidā šīs pārmaiņas vispār varētu notikt?
Agita Misāne: katoļu baznīcā ar pāvestu Francisku kaut kādi procesi ir sākušies, bet jāsaka, arī šeit nevajag pārspīlēt, nu nav tā, ka tagad paies te nedēļa un Vatikānā gejus laulās, nu, tik vienkārši tas nenotiek. Arī tad, ja kaut kādas sarunas sākas, tas ne vienmēr notiek viegli un tā tālāk, bet svarīgi, lai būtu kaut kāds forums, kurā nevis vienkārši atnāk izbļauties vai apsaukāties, bet nāk ar kaut kādiem argumentiem, nu, tas strīds arī baznīcā, ir par rakstu interpretāciju, tā kā jebkurā citā jautājumā, kas ir tas šķelošais. Tad ir kaut kādas vienas teoloģiskas grupas, kas saka, šitas mums ir jāsaprot tā, un citi saka, nē, šitas ir jāsaprot tā. No tā, kā saprot konkrētas rakstuvietas, jā šo te hermeneitisko pieeju, tad ir ļoti daudz ir atkarīgas ļoti reālas cilvēku dzīves un pārmaiņas vai nē.
Marta: Kā tad varētu notikt pārmaiņas baznīcā, tieši mūsu reģionā?
Agita Misāne: Jautājums par to, kā vienmēr notiek pārmaiņas baznīcā.
Marta: Nu, kā tas notiek?
Misāne: Ir cilvēki, kuri grib šādas pārmaiņas. Sāksim ar to, ja. Ir jābūt kaut kādai grupai, kas šīs pārmaiņas vēlas, un šai grupai ir jābūt pietiekami lielam atbalstam. Un šai grupai, ir jādabū savā pusē pārējie.
Marta: Visi eksperti, ar kuriem es runāju, saka, ka baznīca jau nav nekas atrauts no sabiedrības, baznīca ir daļa no sabiedrības. Un tad es domāju, vai baznīcai nevajadzētu būt augstākiem standartiem. Jēzus - viņš bija ļoti radikāls. Viņš teica, ka sievietes ir vērtīgas, viņš sarunājās ar sievieti, kas pārkāpj laulību, viņš gāja un pieskārās slimiem cilvēkiem, tiem, kas no sabiedrības izraidīti. Jēzum gan bija daudz sekotāju, bet viņa idejas nenāca no vairākuma.
Agita Misāne: Un droši vien tā notiks, ka vienā brīdī Latvijas Republikā viendzimuma partnerattiecības, viņu noslēgšana juridiski būs nostiprināta likumdošanā, ātrāk vai vēlāk, es domāju, ka tas notiks, tad ir jautājums, vai baznīcu arī nespiedīs, piemēram, laulāt. Es domāju, ja baznīcām būtu drošība, ka tā nenotiks, ka neviens nevarēs piespiest izrakstīt kaut kādu apliecību vai veikt kaut kādu rituālu, ko viņi uzskatītu paši par nepieņemamu, tad es domāju, ka tā situācija varbūt būtu vienkāršāka.
[Mūzika]
Sigita Zankovska-Odiņa: sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka mēs kļūstam nedaudz iecietīgāki.
Marta: Tā ir cilvēktiesību eksperte Sigita Zankovska Odiņa.
Sigita Zankovska-Odiņa: Jo, ja mēs salīdzinām, piemēram, 2019. gada Eirobarometra aptauju ar 2015. gada šo pašu aptauju, tad mēs varam redzēt, ka tie uzlabojumi, nu ir, bet pavisam niecīgi - burtiski dažos jautājumos tie ir 2-3% bet es domāju, ka arī šie daži procenti mums jāuztver kā pozitīva zīme.
Marta: Lai izmērītu sabiedrības attieksmi pret noteiktām grupām, parasti uzdod trīs jautājumus - ar ko tu negribētu dzīvot kaimiņos, ar ko tu negribētu strādā kopā, ar ko tu negribētu, lai tev veidojas ģimenes saites.
Sigita Zankovska-Odiņa: Un tad man liekas, ļoti labs tāds rādītājs, pēdējie dati kas ir pieejami ir 2020. gadā, veikts domnīcas Providus pētījums, kurā ļoti skaidri parādās, ka geji, lesbietes, transpersonas nu ir to 4, 5 sociālo grupu kategorija, kas nav mums īpaši vēlamas. Un te ir arī tāda interesanta korelācija ar to, cilvēkiem tiek uzdots jautājums, vai tavā draugu, paziņu lokā vispār ir šādi cilvēki? Un tad mēs redzam, ka tikai 7% aptaujāto saka, jā, manā draugu lokā ir šādi cilvēki. Kas nozīmē, ka mēs savu spriedumus izdarām pat nepazīstot nevienu cilvēku, uz pieņēmuma pamata.
Marta: Domnīcas PROVIDUS veiktais pētījums ļauj arī uzzīmēt socioloģisku portretu tiem, kas visnegatīvāk noskaņoti pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām. Dzimumu atšķirības nav, vienlīdz negatīva attieksme ir abiem dzimumiem. No vecuma grupām izceļas seniori - 44%, bet kas ir pārsteidzoši - vecumā no 20-34 25 % atbildējuši negatīvi.
Sigita Zankovska-Odiņa: Mēs dzīvojam tiešām ilūzijā, ka, mainoties paaudzēm, mainīsies attieksme. Jo attieksmi jau nemaina tikai vecums vai paaudze. Attieksmi maina vide, kurā mēs dzīvojam un ģimene, kurā mēs dzīvojam, mediju telpa, kuru mēs lietojam un daudz un dažādi šie te aspekti. Paskatoties vēl uz to, kam tad ir šī negatīvākā attieksme, protams, tie ir cilvēki ar pamatizglītību. Ar zemāku izglītības līmeni, nelatvieši, un arī tie cilvēki, kas nestrādā vai kuriem ir zemi ienākumi, un jā, tie cilvēki, kuri dzīvo Latgalē un tur iespējams zināmā mērā ir reliģijas jautājums.
Ir viena tāda ļoti pārprasta lieta sabiedrībā - ja mēs kādai mazaizsargātajai grupai nodrošinām tās tiesības, kas piemīt arī mums, ikvienam vai tās iespējas, kas mums ir ikvienam, mēs uzlabojam ne tikai šīs grupas dzīvi, mēs uzlabojam ikviena mūsu dzīvi, visas sabiedrības situāciju kopumā.
Marta: Kam jāmainās pirmajam - baznīcai vai sabiedrībai? Varbūt nav vispār jāmainās? Dažreiz man saka, ka ir taču tā viena baznīca, kas laulā gejus. Iedomājies, ka tu esi mācītājs, tavā draudzē ir jauna ģimene, viņiem piedzimst bērns, viņu bērns paaugas un grib kristīties, bet tu saki - mēs tādus kā tu nekristām, ej tur uz to vienu baznīcu Rīgas centrā, tur tevi nokristīs. Tu nevari vienkārši sākt iet uz citu baznīcu, jo šī ir tavējā. Baznīca ir cilvēki, tā ir tava kopiena, tie ir cilvēki, ar kuriem tev ir kaut kāds kopīgs piedzīvojums, visdrīzāk viņi ir ietekmējuši tavu dzīvi un ticību. Tu gribi, lai viņi ir klāt tavas dzīves nozīmīgākajos brīžos.
Šī bija podkāsta "Miers ar tevi" trešā epizode. Podkāsta redaktore ir Justīne Savitska, ar tekstiem strādāja Linda Zemberga, Annija Zeihmane, Katrīna Berga, skaņu režisors Jānis Raitums, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa, stāstu veidoju es Marta Herca. Tas Kungs lai tevi svētī un tevi pasargā!
Marta: Man baznīca ir cilvēki. Mēs dziedam, tad mēs lūdzam, tad mēs ēdam, mēs atkal dziedam un atkal kaut ko apēdam. Dažreiz ir tāda sajūta, ka mēs viens par otru zinām pārāk daudz. Jo baznīcas vide ir tāda, kas aicina uz atklātību - ka tu godīgi pasaki, kāds tu esi, kā tev iet, par ko mēs varam lūgt. Tu centies būt īsts. Tāpēc baznīca ir tāds piedzīvojums, kur tu kaut kādā pārdabiskā veidā tiec piepildīts ar mīlestību.
[Aizver logu]
Dace Balode: Viena iespēja būtu skatīties uz šo te organizāciju, kas ir baznīca un otrs, kas man varbūt būtu tāda būtiskāka definīcija pat tam, ka baznīca noteikti ir kopība, ir, tā vienkāršos vārdos sakot, ticīgo kopība.
Marta: Mēs ar Daci Balodi satiekamies Latvijas Universitātē, Teoloģijas fakultātē. Viņa tur ir dekāne un viņa ir arī mācītāja.
Dace Balode: Ir vēsturiski bijušas ļoti dažādas atbildes uz to, ir arī domāts par universālo, neredzamo. Lielais un pārlaicīgais ideālā gadījumā īstenojas pieņemošā praksē, atvērtībā un cieņā cilvēkiem vienam pret otru - Bībeles vārdiem - mīlestībā vienam pret otru.
Marta: Es esmu pamanījusi, ja Latvijā ir kāds sasāpējis jautājums, piemēram, Tikumības grozījumi jāpieņem, vai jāiestājas par vai pret Stambulas konvenciju vai Partnerattiecību likumu. Parasti tas notiek tā - baznīcu galvas pauž vienotu nostāju, un tad ir cita grupa, kas pauž atšķirīgu nostāju - tie ir teologi, atsevišķu draudžu mācītāji un citi ar baznīcu saistīti cilvēki. Un Dace Balode parasti ir pie tiem otrajiem.
Dace Balode: Un man liekas, par to vispār nebūtu jāsatraucas, jo tas ir kaut kas tik normāls un dabisks vienā demokrātiskā sabiedrībā, ka mums ir dažādi viedokļi par kaut kādu vienu jautājumu. Kā mēs varētu domāt viens par otru dažādas puses, ne uzreiz demonizējot tos - nu, tagad šitie te šķeltnieki, nezinu, no Sātana un no viskaut kā, bet tur varbūt būtu vērts veidot dialogu dažādām pusēm, un man tas liktos ļoti svarīgi, ka mēs Latvijā attīstām šo dialogu. Mēs bieži vien runājam par kaut kādiem cilvēkiem kaut kādā noteiktā kontekstā, bet nerunājam ar šiem cilvēkiem.
[Emīls dzied: Visā ceļā garumā. Ak, lai es vienmēr tevi mīlētu.]
Marta: Šis ir podkāsts "Miers ar tevi", stāsts par cilvēkiem, baznīcu, mīlestību un seksualitāti. Mani sauc Marta Herca. Trešā epizode "Esi ar mani".
Dace Balode: Laikam ir jāpiepildās, tas varbūt ir tāds teoloģisks domāšanas veids, ja, ir tas Chronos, ir tas, ko mēs skaitām un ir tas Kairos, tas brīdis, tas piepildījums, tas moments, kad kaut kas notiek. Un, es domāju par daudzām lietām, arī par to pašu sieviešu ordināciju, ka vēl tas Kairos nav, vēl nav, bet es esmu pārliecināta arī, ka tas Kairos, viņš nobriest, bet pie tās briešanas pieder, nu tas, ko mēs tagad darām, viss tāda sarunas, domāšana, pilināšana, tie mazie pilieni, visi tie kaut ko dod, līdz tas kaut kādā brīdī var piepildīties.
Marta: Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca 2016. gadā pieņēma lēmumu aizliegt sieviešu ordināciju. Man ir viena tāda huligāniska epizode - es ar dažiem domubiedriem, mēs nolēmām Sinodes laikā uztaisīt tādu protesta akciju, zibakciju, mēs aicinājām cilvēkus uz krekliem uzlīmēt lapiņas ar dažādiem tekstiem, piemēram, "Mūs tāpat kā Dievu, interesē tikai tas, kas tev starp kājām". Un tad uzlīmēt šādas zīmītes un nostāties, tā, lai visi mācītāji, kas iet balsot, lai viņi redz, ka mēs nepiekrītam.
Marta: Līdz brīdim, kad pēkšņi nolēma, ka sievietes nevar būt mācītājas, ka mēs no jauna neordinēsim, man tas bija šokējoši, jo tur bija..
Dace Balode: Dace.
Marta: Mana pirmā mācītāja bija Dace, man tas bija kaut kā tā pārsteigums, kur mēs esam nonākuši.
Dace Balode: Man bija tieši tāpat, es tieši tāpatās esmu no Kuldīgas, tur Dace darbojās, es atbraucu uz Rīgu, iestājos Teoloģijas fakultātē, satieku Daci Rubļevsku šeit Rīgā, viņa arī studēja un viņa saka, nu jā, mūs jau te daži kolēģi par raganām tur. Un es - kā? Kā, par raganām, kas vispār, par ko ir vispār runa, kāpēc, un te es uzzināju Rīgā, ā, izrādās sievietes nevarot būt mācītājas.
Marta: Jūs droši vien domājat, ka es tagad stāstīšu par to, ka jā, es arī kādreiz domāju, ka sievietes nevar būt mācītājas. Bet nē, šajā bedrē es neiekritu. Es vienmēr esmu domājusi, ka sievietes ir līdzvērtīgas un ka nav nekā, ko viņas darītu sliktāk tikai tāpēc, ka ir sievietes.
Dace Balode: Es domāju, ka kristīgā tradīcija vispār ir bijusi ļoti dažāda, reizēm pārāk uzmanīga ar seksualitātes jautājumiem, pārāk noraidoša. Tas ir pēkšņi kļuvis tāds izšķirošais jautājums, un, pieņemsim, pat ja homoseksualitāte būtu grēks, kam es nepiekrītu, bet, ja būtu homoseksualitāte grēks, kāpēc tieši šis tagad izvirzījies kā tāda robežšķirtne, kāpēc nekādi ekonomiskie grēki, kuru dēļ visticamāk drīzāk lielākā daļa Latvijas cilvēku aizbrauc.
Marta: Bet kāpēc tā ir?
Dace Balode: Tam nav tikai tāda viena iemesla, kāpēc tas tā izveidojās. Es domāju, ka viens ir instinktīva izdzīvošanas vajadzība. Bet otrs, es tiešām domāju, ka tas ir tāds varas iefokusēts jautājums, ir daudz vieglāk runāt vai daudz vieglāk padarīt par grēkāzi homoseksualitāti nekā runāt par šiem ekonomiskajiem grēkiem.
Marta: Nu, es no savas pieredzes atceros to, ka, es biju baptistu baznīcā, es turpināju iet uz šo baznīcu ar savu sievu un bērniem, un es atceros to sajūtu, ka man jāpaliek ir te līdz pēdējam, cik ilgi vien es varu izturēt, jo vienīgās izmaiņas, kas var notikt, ir no iekšienes, es izmainīšu vismaz šo mazo draudzi, kur es tur visus cilvēkus pazīstu, un mums te notiks kaut kāda revolūcija.
Dace Balode: Svarīgi ir palikt, tādai gudrībai jābūt, cik tālu palikt, lai nenodarītu sev pāri, vai ne, jo tas vienā brīdī sāk vienkārši apēst tevi, tā būšana kaut kādā noteiktā vietā. Man bija tā pieredze ar sieviešu ordināciju, tāpat man bija ļoti svarīgi būt tur, kur es esmu, tajā baznīcā, kur es esmu aicināta un tur, es pilnīgi, man bija tiešām tāda, vienā brīdī tas piedzīvojums tāds, ka, nu, tagad tu esi brīva iet citur un piepildīt to aicinājumu, kā tu to saproti.
Marta: Cilvēki, kas nav saistīti ar baznīcu, man uzdeva jautājumu - kāpēc tu vienkārši neej prom, tas taču visu atrisinātu. Un es domāju pie sevis, ka es jau pietiekami ilgi esmu ignorējusi kādu nozīmīgu savas identitātes daļu. Man it kā ir iestrādes, es varētu, es varētu to izdarīt, bet es zinu, ka tas atrisina lietas tikai īstermiņā.
Agita Misāne: Es teiktu tā, ka cilvēks ir tāda jautājoša būtne, kurai ir ļoti svarīgas kaut kādas atbildes uz tādiem eksistenciāliem jautājumiem.
Marta: Es satikos ar reliģiju pētnieci un filozofijas doktori Agitu Misāni, lai saprastu, kāpēc cilvēkiem reliģija ir tik svarīga?
Agita Misāne: Kas mēs esam, no kurienes mēs nākam, kur mēs ejam, kas būs pēc nāves, ja tur vispār kaut kas būs, vai tā ir pārvarama, kā mums labāk veidot attiecības cilvēku starpā un tā tālāk un viena daļa no atbildēm uz šiem jautājumiem ir ar atsauci uz pārdabisko.
Agita Misāne: Un, ja mēs paskatāmies uz to, kā reliģijas ierakstās šajā visā sociālajā audumā, tas tas ir viens veids, kas ļoti labi palīdz saprast to reliģiju, kas tajā sabiedrībā ir vai nav, ja, tad jūs ļoti daudz uzreiz varat pateikt par to sabiedrību.
Agita Misāne: Nu, tas, ko saka daudzi, un tajā skaitā ko atzīst, piemēram, paši baznīcu vadītāji, ka tā ilgstošā izolācija no pasaules procesiem padomju laikā, ir radījuši, nu tādu, es negribu teikt, arhaiskāku, tas nebūtu labs vārds, bet noteikta veida tādu pasaules skatījumu, kas varbūt atšķiras no Skandināvijas vai no vēl kaut kādām citām valstīm, kas nav bjušas okupētas va vismaz ne pēdējā laikā.
Marta: Ja mēs pieņemam to, ka ir daļa cilvēku un daļa no viņiem ir arī baznīcā un viņi uzskata, ka baznīcai vajadzētu mainīt savu nostāju attiecībā pret gejiem un lesbietēm un transpersonām, tad kādā veidā šīs pārmaiņas vispār varētu notikt?
Agita Misāne: katoļu baznīcā ar pāvestu Francisku kaut kādi procesi ir sākušies, bet jāsaka, arī šeit nevajag pārspīlēt, nu nav tā, ka tagad paies te nedēļa un Vatikānā gejus laulās, nu, tik vienkārši tas nenotiek. Arī tad, ja kaut kādas sarunas sākas, tas ne vienmēr notiek viegli un tā tālāk, bet svarīgi, lai būtu kaut kāds forums, kurā nevis vienkārši atnāk izbļauties vai apsaukāties, bet nāk ar kaut kādiem argumentiem, nu, tas strīds arī baznīcā, ir par rakstu interpretāciju, tā kā jebkurā citā jautājumā, kas ir tas šķelošais. Tad ir kaut kādas vienas teoloģiskas grupas, kas saka, šitas mums ir jāsaprot tā, un citi saka, nē, šitas ir jāsaprot tā. No tā, kā saprot konkrētas rakstuvietas, jā šo te hermeneitisko pieeju, tad ir ļoti daudz ir atkarīgas ļoti reālas cilvēku dzīves un pārmaiņas vai nē.
Marta: Kā tad varētu notikt pārmaiņas baznīcā, tieši mūsu reģionā?
Agita Misāne: Jautājums par to, kā vienmēr notiek pārmaiņas baznīcā.
Marta: Nu, kā tas notiek?
Misāne: Ir cilvēki, kuri grib šādas pārmaiņas. Sāksim ar to, ja. Ir jābūt kaut kādai grupai, kas šīs pārmaiņas vēlas, un šai grupai ir jābūt pietiekami lielam atbalstam. Un šai grupai, ir jādabū savā pusē pārējie.
Marta: Visi eksperti, ar kuriem es runāju, saka, ka baznīca jau nav nekas atrauts no sabiedrības, baznīca ir daļa no sabiedrības. Un tad es domāju, vai baznīcai nevajadzētu būt augstākiem standartiem. Jēzus - viņš bija ļoti radikāls. Viņš teica, ka sievietes ir vērtīgas, viņš sarunājās ar sievieti, kas pārkāpj laulību, viņš gāja un pieskārās slimiem cilvēkiem, tiem, kas no sabiedrības izraidīti. Jēzum gan bija daudz sekotāju, bet viņa idejas nenāca no vairākuma.
Agita Misāne: Un droši vien tā notiks, ka vienā brīdī Latvijas Republikā viendzimuma partnerattiecības, viņu noslēgšana juridiski būs nostiprināta likumdošanā, ātrāk vai vēlāk, es domāju, ka tas notiks, tad ir jautājums, vai baznīcu arī nespiedīs, piemēram, laulāt. Es domāju, ja baznīcām būtu drošība, ka tā nenotiks, ka neviens nevarēs piespiest izrakstīt kaut kādu apliecību vai veikt kaut kādu rituālu, ko viņi uzskatītu paši par nepieņemamu, tad es domāju, ka tā situācija varbūt būtu vienkāršāka.
[Mūzika]
Sigita Zankovska-Odiņa: sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka mēs kļūstam nedaudz iecietīgāki.
Marta: Tā ir cilvēktiesību eksperte Sigita Zankovska Odiņa.
Sigita Zankovska-Odiņa: Jo, ja mēs salīdzinām, piemēram, 2019. gada Eirobarometra aptauju ar 2015. gada šo pašu aptauju, tad mēs varam redzēt, ka tie uzlabojumi, nu ir, bet pavisam niecīgi - burtiski dažos jautājumos tie ir 2-3% bet es domāju, ka arī šie daži procenti mums jāuztver kā pozitīva zīme.
Marta: Lai izmērītu sabiedrības attieksmi pret noteiktām grupām, parasti uzdod trīs jautājumus - ar ko tu negribētu dzīvot kaimiņos, ar ko tu negribētu strādā kopā, ar ko tu negribētu, lai tev veidojas ģimenes saites.
Sigita Zankovska-Odiņa: Un tad man liekas, ļoti labs tāds rādītājs, pēdējie dati kas ir pieejami ir 2020. gadā, veikts domnīcas Providus pētījums, kurā ļoti skaidri parādās, ka geji, lesbietes, transpersonas nu ir to 4, 5 sociālo grupu kategorija, kas nav mums īpaši vēlamas. Un te ir arī tāda interesanta korelācija ar to, cilvēkiem tiek uzdots jautājums, vai tavā draugu, paziņu lokā vispār ir šādi cilvēki? Un tad mēs redzam, ka tikai 7% aptaujāto saka, jā, manā draugu lokā ir šādi cilvēki. Kas nozīmē, ka mēs savu spriedumus izdarām pat nepazīstot nevienu cilvēku, uz pieņēmuma pamata.
Marta: Domnīcas PROVIDUS veiktais pētījums ļauj arī uzzīmēt socioloģisku portretu tiem, kas visnegatīvāk noskaņoti pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām. Dzimumu atšķirības nav, vienlīdz negatīva attieksme ir abiem dzimumiem. No vecuma grupām izceļas seniori - 44%, bet kas ir pārsteidzoši - vecumā no 20-34 25 % atbildējuši negatīvi.
Sigita Zankovska-Odiņa: Mēs dzīvojam tiešām ilūzijā, ka, mainoties paaudzēm, mainīsies attieksme. Jo attieksmi jau nemaina tikai vecums vai paaudze. Attieksmi maina vide, kurā mēs dzīvojam un ģimene, kurā mēs dzīvojam, mediju telpa, kuru mēs lietojam un daudz un dažādi šie te aspekti. Paskatoties vēl uz to, kam tad ir šī negatīvākā attieksme, protams, tie ir cilvēki ar pamatizglītību. Ar zemāku izglītības līmeni, nelatvieši, un arī tie cilvēki, kas nestrādā vai kuriem ir zemi ienākumi, un jā, tie cilvēki, kuri dzīvo Latgalē un tur iespējams zināmā mērā ir reliģijas jautājums.
Ir viena tāda ļoti pārprasta lieta sabiedrībā - ja mēs kādai mazaizsargātajai grupai nodrošinām tās tiesības, kas piemīt arī mums, ikvienam vai tās iespējas, kas mums ir ikvienam, mēs uzlabojam ne tikai šīs grupas dzīvi, mēs uzlabojam ikviena mūsu dzīvi, visas sabiedrības situāciju kopumā.
Marta: Kam jāmainās pirmajam - baznīcai vai sabiedrībai? Varbūt nav vispār jāmainās? Dažreiz man saka, ka ir taču tā viena baznīca, kas laulā gejus. Iedomājies, ka tu esi mācītājs, tavā draudzē ir jauna ģimene, viņiem piedzimst bērns, viņu bērns paaugas un grib kristīties, bet tu saki - mēs tādus kā tu nekristām, ej tur uz to vienu baznīcu Rīgas centrā, tur tevi nokristīs. Tu nevari vienkārši sākt iet uz citu baznīcu, jo šī ir tavējā. Baznīca ir cilvēki, tā ir tava kopiena, tie ir cilvēki, ar kuriem tev ir kaut kāds kopīgs piedzīvojums, visdrīzāk viņi ir ietekmējuši tavu dzīvi un ticību. Tu gribi, lai viņi ir klāt tavas dzīves nozīmīgākajos brīžos.
Šī bija podkāsta "Miers ar tevi" trešā epizode. Podkāsta redaktore ir Justīne Savitska, ar tekstiem strādāja Linda Zemberga, Annija Zeihmane, Katrīna Berga, skaņu režisors Jānis Raitums, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa, stāstu veidoju es Marta Herca. Tas Kungs lai tevi svētī un tevi pasargā!
4. epizode "Tu mani neatlaid"
Podkāsta noslēdzošajā epizodē mēs izstāstām, kādu risinājumu katrs esam izvēlējušies – palikt baznīcā, doties prom, veidot jauni draudzi vai satuvināties ar LGBT kopienu ārpus baznīcas. Ja nav ceļa atpakaļ, varbūt ir cits ceļš.
Podkāsta noslēdzošajā epizodē mēs izstāstām, kādu risinājumu katrs esam izvēlējušies – palikt baznīcā, doties prom, veidot jauni draudzi vai satuvināties ar LGBT kopienu ārpus baznīcas. Ja nav ceļa atpakaļ, varbūt ir cits ceļš.
Foto – Marta Herca
Ralfs ir uzaudzis kristīgā ģimenē. Kad pusaudžu gados viņš piedzīvoja savas pirmās iemīlēšanās, Ralfs saprata, ka kaut kas tomēr nav tā, kā visiem pārējiem.
4. epizode "Tu mani neatlaid"
Emīls: Ai, cik grūti, mm, jo viņai kad viņa sākotnēji aizbrauca, bija Latvijas numurs, un tad es šo saglabāju kā Vācijas.
[Zvans]
Tas ir Emīls, viņš sarunājas ar savu mammu.
Emīls: Ā, es biju dievkalpojumā Anglikāņu baznīcā, šonedēļ Rīgā notiek Praids un šodien pēdējā diena, un bija dievkalpojums ar domu, vai tādu lūgšanu par vienlīdzību.
Emīla mamma: Jā! Es biju izgājusi ārā savest drusku puķu dobi kārtībā. Emīls: aaa..
Mamma: pagaidi, nomazgāšu rokas. Ok?
Marta: Lielākā daļa no mums, kas ir kristieši un apzinās sevi arī kā gejus, lesbietes, transpersonas vai citādi atšķirīgus, mēs izejam cauri trim fāzēm - sevis noliegums, otrā fāze ir ka tu atzīsties sev un trešā fāze ir, ka tu iznāc laukā no skapja un pasaki saviem tuvākajiem, kas tu esi. Mani sauc Marta Herca un šī ir podkāsta "Miers ar tevi" noslēdzošā epizode "Tu mani neatlaid". Šajā epizodē par to, cik svarīgas mums ir attiecības ģimenē, attiecības baznīcā un ko mēs katrs esam izlēmuši darīt.
[Skan dziesma "Tu mani neatlaid"]
Emīls: Ņemot vērā, ka tas ir tāds tomēr, nezinu, nopietns jautājums, vai varbūt emocionāls jautājums, ja tu vēlies, mēs varam arī lūgties pirms tam.
[Mamma šņukst.]
Dievs, mēs tev uzticam šo sarunu, lai mēs varam dalīties šajā pieredzē, jūtās, sajūtās, piedzīvotajā. Lai tavs gars vada mūs, mūsu sirdis, un savukārt vēlāk tiem, kuri klausīsies, lai tas ir kā iedvesmojums un gaisma tuneļa galā. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, Āmen.
Emīls: Kā tu juties, kad saņēmi vēstuli, kad to lasīji, ko tu domāji?
Emīla mamma: Protams, visas vēstules laikā es raudāju, un arī pēc tam, loģiski. Jau sākumā es sapratu to, ka, nu, ka tas ir mans bērns un un arī paliks mans bērns un es sapratu, ka man tas ir jāpieņem, kā tas ir.
Emīla mamma: Droši vien es domāju, kur ir mana vaina? Ko es esmu darījusi ne tā?
Emīla mamma: Ka tas man arī ļoti smeldza, par to ka tu varētu tā kā no mums attālināties un, jā, vienalga es gribu atgriezt tevi atpakaļ pie mums.
Emīls: Nu, un tagad es neesmu prom, neesmu no jums šķirts, bet esmu gejs. Kā ir tagad?
Emīla mamma: es to visu pieņemu. Katram mums ir sava dzīve un, protams, ka būtu labāk, ka jā, es sagaidītu mazbērnus un jā.
Emīls: Vai tu skumsti par to, ka tev ir šāds dēls?
Emīla mamma: Es par tevi vienmēr esmu priecājusies! Mani vairāk pārņem šīs te labās emocijas par tevi, kā tu dzīvo un jā. Cik tālu tu esi ticis.
Emīls: Paldies par to.
Emīla mamma: Paldies, ka tu esi!
Emīls: Mums te sāk apmākties.
Emīla mamma: Mums te tagad spīd saule.
Emīls: Es februārī, uzrakstīju vēstuli arī tēvam. Viņš bija pēdējais cilvēks, kuram man par to bija jāpasaka, lai es būtu es pats. Jānobriest pašam, lai pateiktu un nosauktu to vārdā. Atzītos. Un pateiktu saviem ģimenes locekļiem, lai beigu beigās Tu būtu tas, kas Tu esi."
[Emīls dzied]: Tev žēlastības Dievs..
Ralfs: Jā, pēc tam kad mēs izšķīrāmies ar Rebeku, satiku vienu puisi. Ja man likās, ka pirms tam, ka tā bija mīlestība kas mums bija starp Rebeku, tad es nezinu, šī ir kaut kāda reiz 10. Tā ka nu, tā ir pilnīgi, pilnīgi cita pasaule. Kad tu to cilvēku ne tikai mīli un priecājies būt kopā ar viņu katru dienu, es gribu viņu samīļot, jā.
Marta: Ralfam šajā dzīves brīdī kristīgā kopiena nav tik svarīga. Viņš ir svaigi iemīlējies. Viņam ir svarīgi, ko par viņu domā mamma, tētis un tuvākie ģimenes locekļi. Un viņi ir pieņemoši.
Ralfa mamma: Mīlestība ir tā pieņemšana, tu pieņem to cilvēku un tu nemēģini pārtaisīt to cilvēku, un arī tas ko es dzirdēju no Ralfa, kam viņš ir gājis cauri mēģinot piespiest sevi būt normālam, tādi kā ir visi, ja? Un saprotot, ka viņš to nevar. Un tas stāsts arī no viņa puses, es domāju, ir ļoti, ļoti būtisks, man to dzirdēt.
Marta: Kad mans iepriekšējais mācītājs Marks sāka veidot jaunu draudzi, viņš uzaicināja arī mani. Tad pēc kāda laikā mums sākās publiski dievkalpojumi, kur pievienojās arvien vairāk cilvēku no malas, tie cilvēki bija ļoti dažādi no dažādām valstīm un ar dažādām pārliecībām un tāpēc draudzes klimats mainījās.
Šajā epizodē es aicinu cilvēkus satikties ar tiem, ar kuriem ir kaut kas neatrisināts un neizrunāts. Tāpēc likās tikai godīgi, ka es arī mēģinu sarunāt tikšanos ar Marku.
Es nolēmu uzrakstīt sākumā vēstuli. "It has been some time since we last met and talked." Viņš ir no Amerikas, tāpēc es rakstu angliski.
[Citāts no vēstules] I am doing a piece for Latvian Radio 1 - a podcast series about the church and LGBT+ people in Latvia. The story is about different people in different stages and shades:) of their sexuality wanting to belong to some kind of christian community."
[Tulkojums] Es gatavoju podkāstu sēriju Latvijas Radio par LGBT cilvēkiem un baznīcu Latvijā. Stāsts ir par dažādiem cilvēkiem dažādās seksualitātes pakāpēs un nokrāsās:) un viņi visi vēlas piederēt kādai kristīgai kopienai. Viens no stāstiem ir par Jāni. Tā kā viņš veido jaunu draudzi un tu esi bijis viņa mācītājs, būtu interesanti zināt tavas domas par to.
[Citāts no vēstules] I would like to offer a reconciliation by giving you a chance to say whatever you have to say, to ask whatever you want to ask and to listen to whatever I have to say and answer my questions. As we have never talked about our leaving the church, I really would appreciate that kind of conversation. Even if I am the only one who feel the need.
[Tulkojums] Es gribētu piedāvāt tev sarunu, kurā tu vari pateikt visu, ko vēlies, uzdot jautājumus un es varu pateikt visu, kas man sakāms un jautājams. Tā kā mēs nekad neesam runājuši par to, kāpēc mēs aizgājām, es ļoti novērtētu šādu sarunu.
Marta: Marks man neatbild, tāpēc pēc pāris nedēļām mēģinu viņu sazvanīt.
[Zvans]
Marta: Nu, varbūt nevar runāt, piezvanīšu vēlāk.
Laura: 19.gada jūnijā uzrakstīju Edgaram Mažim. Sveiks, vai ir iespēja aizsūtīt Jums stundu garu video un saņemt atsauksmi. Un Edgars atbildēja:
Liza: Sūti.
Laura: Aizsūtīju video ar nosaukumu "Why I Changed my Mind on Homosexuality" un Edgars atbildēja.
Liza: Kādu atsauksmi tu vēlies, manas domas par filmu vai homoseskualitāti?
Laura: Es uzrakstīju: par abiem. Es cerēju, ka viņš atbildēs un es vismaz zināšu viņa viedokli, jo gāju uz baznīcu, kurā viņš sludina. Bet es nomierinājos pēc tā. Un es biju mazliet priecīga, ka viņš neatbild un ir varbūt aizmirsis vispār, ka darbadienas vidū viņam uzraksta, jo es negribēju atkal iet prom no kādas draudzes.
Marta: Lauras un Lizas piemērs ļoti labi parāda to nedrošību, kādā mēs esam - no vienas puses mēs gribam zināt, ko mūsu mācītāji domā par mums un par mūsu attiecībām, bet no otras puses - mēs neesam gatavi to dzirdēt.
Es vairākas reizes Lauru un Lizu mēģināju pierunāt satikties ar mācītāju Edgaru Maži. Viņas atteicās. Un tāpēc tikšanos ar mācītāju vajadzēja sarunāt man pašai. Mazliet jūtos kā klusajos telefonos.
Edgars Mažis: Es tiešām neatceros, kad tas ir bijis un man uzreiz ir jāsaka, ka viņas nav manas draudzes locekles, tā ka es varētu teikt uzreiz, ok, es atceros. Tā ka man grūti komentēt šo.
Marta: Bet ja viņas jautātu, ko Tu domā par mūsu attiecībām, ko Tu viņām atbildētu?
Mažis: Jā… tas ir tas lielais jautājums ir, cik svarīgi viņām ir to zināt? Es vēlos cienīt visus cilvēkus, neatkarīgi ne no viņu rases vai orientācijas. Bet tai pašā laikā personīgi es stāvu uz šo Bībeles modeli gan par laulību, gan par ģimeni. Mans uzdevums nav tiesāt un nosodīt, bet es arī neatraidu šos cilvēkus, ka viņas nevarētu nākt šeit baznīcā.
Edgars Mažis: Šis ir jautājums par kuru nav ērti runāt un par kuru tāpēc arī mēs nerunājam, ja.
Marta: Kas varētu izraisīt šo runāšanu?
Mažis: Varbūt mēs kļūsim žēlsirdīgāki. Varbūt. Šobrīd šī žēlsirdība pietrūkst draudzēs un arī sabiedrībā.
Marta: Mēģinu vēlreiz sazvanīt savu mācītāju Marku.
[Zvans]
Marta: Uzrakstīšu viņam ziņu. Hey Mark. It was me Marta calling you. I was wondering if you got my e-mail. Maybe you missed it. Anyways, I would really like to have a chat. If you feel like you want to talk to me, please call me back. Bye!
Čau, Mark. Te zvanīja Marta. Vai tu saņēmi manu e-pastu, varbūt palaidi to garām. Es tiešām gribētu parunāt. Ja tu jūties tā, ka tu gribētu parunāt, lūdzu, uzzvani. Atā!
Mums tomēr neizdevās satikties.
Jānis: Esmu ceļā uz tikšanos, vispirms vienu un tad arī ar Kasparu.
Marta: Jānis runā par Kasparu Šternu. Viņš ir Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps.
Jānis: Sajūtas ir tādas diezgan savādas.
Jānis: Jo saprotu, ka tā nebūs tikšanās, kur mēs nonāksim pie viena kopsaucēja, bet tas vairāk ir ar mērķi būt pirmajam, kas pastāsta, ko mēs darīsim. Varbūt tādā veidā mēs varam līdzās pastāvēt kaut kā mierīgāk. Jā, ir stresiņš. Galvenais - domāju teikt to, ka ka tā jau būs normāla draudze. Draudze, kurā galvenais mērķis ir vest sevi, vest pārējos tuvāk Dievam, arī tos, kuriem citās draudzēs īsti nav vietas.
Marta: Ja kāds veido jaunu draudzi un vēlas būt Baptistu savienībā, tad jāsatiekas ar bīskapu, tāpēc Jānis dodas viņu satikt.
Jānis: Jā, karoče, aizgāju, sākumā tāds catching up, sen nebija satikts. Viņš ļoti acīmredzami saprata, kādi ir mani uzskati un iespējams, ka jau nojauta, uz ko tas vilks, tā kā. Viņš tur arī paprasīja kā tur tai praida dievkalpojumā gāja un vai tur bija cilvēki. Tā nu, jā, protams, runājām par to, ka baptistu savienībā tā draudze nebūs. Palikām katrs pie saviem uzskatiem. Man liekas, ļoti tāda cieņpilna tā saruna bija.
Marta: Es arī nolēmu satikties ar bīskapu Kasparu Šternu, lai saprastu, kāda tad ir baptistu kopīgā nostāja.
Kaspars Šterns: Protams, ir tādi cilvēki, ir pat man zināmi cilvēki, kas ir arī mūsu baptistu draudzēs, kas atzīst to, ka viņiem ir cita seksuālā orientācija. Jauniešos sāk parādīties kaut kādas šāda tendence. Jautājums par manu seksualitāti, dzimuma identitāti un tā. Ja godīgi, mūsu draudzēs nav daudz par to runājuši, domājuši tikai tāpēc, ka tā, šķiet, nav bijusi līdz šim aktuāla tēma. Mēs kā Baptistu savienība vispār esam autonomas draudzes, un mēs pat nevarētu pateikt kārtību, kā jums jārunā, kas jums jādara, ja. Mēs varam pateikt par garīdzniekiem, jo, ja tu esi ordinēts garīdznieks un ja tu pārkāpi mūsu kāds nolikuma principus, mūsu ticības kredo, tad tu tiec atstādināts, vai uz pārbaudes laiku tiec paņemts projām.Šis es domāju ir tāds pilnīgi jauns izaicinājums, pārbaudījums priekš mums. Un, protams, tas izaicinājums tajā ir, nu kur ir tā robeža, ja. Kā pieņemt to cilvēku. Tajā pašā laikā joprojām tev nav pieņemams tas viņa dzīvesveids. Un es domāju, ka, pasakot cilvēkam, ka tas ir grēks, tas nenozīmē, ka mēs šo cilvēku gribam nomētāt akmeņiem. Evaņģēlijs sastāv no grēka apziņas, atzīšanos jeb atgriešanos no grēkiem, ja un tas vienmēr ir sāpīgi, bet es domāju tā, ka mēs varam nu paust to, kas ir grēks, mums it kā tas ir jāsludina - grēks ir grēks, - bet es domāju, ka par grēku var pārliecināt tikai un vienīgi Dievs.
Marta: Grēks nozīmē, ka tu neesi kopā ar Dievu, ka tu dari kaut ko, kas Dievam ir nepatīkams. Tāpēc ir tā grēku nožēla, kurā tu pasaki, ka tev ir ļoti žēl, tu atzīsties šajā grēkā, vienlaikus tu apņemies lūgšanā, ka tu to vairs nedarīsi. Baznīca no manis sagaida to, ka es nožēlošu to, ka es mīlu savu sievu un es lūgšu, lai Dievs mani atbrīvo no šīs mīlestības.
Kaspars Šterns: Es domāju, ja cilvēks ir pieņēmis šo dzīvesveidu un saka, nu tāds es esmu, es neko mainīties negribu. Viennozīmīgi es neredzu, kā viņš var atrasties tajā draudzē, kas uzskata, ka nē, tas dzīvesveids man nav pieņemams, ja. Bet, ja viņš saka, man ir jautājums, es nesaprotu, kas tas ir. Es domāju, ir ļoti svarīgi, ka mēs radām to iespēju, ka vismaz viņš jūtas uzklausīts. Tas var būt kā daļa no tā, kas tam cilvēkam var palīdzēt.
Liza: Es gribētu lai ir tā, ka mēs varam justies brīvi, ērti, tāpat kā jebkurš cilvēks, kas ir heteroseksuālās attiecībās - neviens neapšauba tavas attiecības, neviens neapšauba tevi kā kristieti, neviens tevi nenosoda, neuzskata, ka tevi ir jāglābj un tev kaut kā jāpalīdz tavu attiecību dēļ. Gribētu just to brīvību iepazīties ar cilvēkiem, brīvi runāt par savām attiecībām un vienkārši būt parastais garlaicīgais vienkāršais sabiedrības un draudzes loceklis, neuztraukties par katru kustību, ko es izdaru.
Marta: Katrs no mums ir atradis kādu risinājumu - es aizgāju no baznīcas, un nezinu, vai atgriezīšos. Ralfs pārstāja iet uz jauniešu vakariem, jo nejutās tur gaidīts. Emīls savukārt katru svētdienu dodas uz to baznīcu, kur gars viņu vada un vairāk iesaistās kopienas dzīvē ārpus baznīcas.
Emīls: Šis ir pirmais gads, kad es īstenībā iesaistos Praida aktivitātēs. Es īsti nezinu, kas ir nospēlējis šo te svarīgo lomu man, bet vakardienas Openly Queer Mic ļāva sadzirdēt šos jaunos cilvēkus, šīs pieredzes, es domāju, ka es arī noteikti kādreiz par savu reliģisko pieredzi un savu LGBT pieredzi gribēšu dalīties, jo jūtu, ka man ir jābūt šeit, man ir jābūt ar savu klātbūtni, jo tas nav tik daudz par mani, tas ir par citiem, kas būs pēc manis.
[Jānis dzied]
Marta: Jānis veido jaunu baznīcu. Tai pievienojušās arī Laura un Liza. Viņas plāno nākamgad arī apprecēties. Un šī ir baznīca, kurā viņas salaulās.
Laura: Bildināju uz terases mūsu mīļākajā bāriņā, biju uzrakstījusi vēstuli, jo zināju, ka neko nevarēšu pateikt. Tad bija jā un es jau biju izdomājusi ļoti skaisti, es lūdzu viņas tēta un mammas roku, abas rokas, visas rokas. Jā un es bildināju tajā pašā gadā oktobrī...
Marta: Es tagad darīšu kaut ko ļoti jocīgu, es gribētu noslēgt šo podkāstu ar lūgšanu. Tā mēs kristieši darām, mēs lūdzam. Dažreiz mēs lūdzam, lai pateiktu kaut ko Dievam, bet dažreiz mēs lūdzam, lai pateiktu kaut ko viens otram. Es neesmu lūgusi skaļi diezgan sen, bet es tomēr pamēģināšu, ja. "Mīļais tēvs, es pasakos tev par to, ka tava mīlestība ir pārāka par visām mūsu nepilnībām. Piedod, ka mēs neesam pietiekami mīlējuši. Es ceru, ka caur visu to, cik nepilnīgi mēs lietas darām, cilvēki sajuta tavu mīlestību. Kristus vārdā, āmen."
Šī bija podkāsta "Miers ar tevi" pēdējā epizode. Podkāstu veidoja redaktore Justīne Savitska, ar tekstiem strādāja Linda Zemberga, Annija Zeihmane, Katrīna Berga, skaņu režisors Jānis Raitums, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa, stāstu veidoju es Marta Herca.
Liels paldies Emīlam, Ralfam, Jānim un Kaivai, Laurai un Lizai - paldies Jums, ka Jūs piekritāt piedalīties, man tas bija brīnišķīgs ceļums ar Jums kopā, ceru, ka jums arī!
Podkāsts nu ir galā. Paldies, ka klausījies. Miers ar tevi!
[Zvans]
Tas ir Emīls, viņš sarunājas ar savu mammu.
Emīls: Ā, es biju dievkalpojumā Anglikāņu baznīcā, šonedēļ Rīgā notiek Praids un šodien pēdējā diena, un bija dievkalpojums ar domu, vai tādu lūgšanu par vienlīdzību.
Emīla mamma: Jā! Es biju izgājusi ārā savest drusku puķu dobi kārtībā. Emīls: aaa..
Mamma: pagaidi, nomazgāšu rokas. Ok?
Marta: Lielākā daļa no mums, kas ir kristieši un apzinās sevi arī kā gejus, lesbietes, transpersonas vai citādi atšķirīgus, mēs izejam cauri trim fāzēm - sevis noliegums, otrā fāze ir ka tu atzīsties sev un trešā fāze ir, ka tu iznāc laukā no skapja un pasaki saviem tuvākajiem, kas tu esi. Mani sauc Marta Herca un šī ir podkāsta "Miers ar tevi" noslēdzošā epizode "Tu mani neatlaid". Šajā epizodē par to, cik svarīgas mums ir attiecības ģimenē, attiecības baznīcā un ko mēs katrs esam izlēmuši darīt.
[Skan dziesma "Tu mani neatlaid"]
Emīls: Ņemot vērā, ka tas ir tāds tomēr, nezinu, nopietns jautājums, vai varbūt emocionāls jautājums, ja tu vēlies, mēs varam arī lūgties pirms tam.
[Mamma šņukst.]
Dievs, mēs tev uzticam šo sarunu, lai mēs varam dalīties šajā pieredzē, jūtās, sajūtās, piedzīvotajā. Lai tavs gars vada mūs, mūsu sirdis, un savukārt vēlāk tiem, kuri klausīsies, lai tas ir kā iedvesmojums un gaisma tuneļa galā. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, Āmen.
Emīls: Kā tu juties, kad saņēmi vēstuli, kad to lasīji, ko tu domāji?
Emīla mamma: Protams, visas vēstules laikā es raudāju, un arī pēc tam, loģiski. Jau sākumā es sapratu to, ka, nu, ka tas ir mans bērns un un arī paliks mans bērns un es sapratu, ka man tas ir jāpieņem, kā tas ir.
Emīla mamma: Droši vien es domāju, kur ir mana vaina? Ko es esmu darījusi ne tā?
Emīla mamma: Ka tas man arī ļoti smeldza, par to ka tu varētu tā kā no mums attālināties un, jā, vienalga es gribu atgriezt tevi atpakaļ pie mums.
Emīls: Nu, un tagad es neesmu prom, neesmu no jums šķirts, bet esmu gejs. Kā ir tagad?
Emīla mamma: es to visu pieņemu. Katram mums ir sava dzīve un, protams, ka būtu labāk, ka jā, es sagaidītu mazbērnus un jā.
Emīls: Vai tu skumsti par to, ka tev ir šāds dēls?
Emīla mamma: Es par tevi vienmēr esmu priecājusies! Mani vairāk pārņem šīs te labās emocijas par tevi, kā tu dzīvo un jā. Cik tālu tu esi ticis.
Emīls: Paldies par to.
Emīla mamma: Paldies, ka tu esi!
Emīls: Mums te sāk apmākties.
Emīla mamma: Mums te tagad spīd saule.
Emīls: Es februārī, uzrakstīju vēstuli arī tēvam. Viņš bija pēdējais cilvēks, kuram man par to bija jāpasaka, lai es būtu es pats. Jānobriest pašam, lai pateiktu un nosauktu to vārdā. Atzītos. Un pateiktu saviem ģimenes locekļiem, lai beigu beigās Tu būtu tas, kas Tu esi."
[Emīls dzied]: Tev žēlastības Dievs..
Ralfs: Jā, pēc tam kad mēs izšķīrāmies ar Rebeku, satiku vienu puisi. Ja man likās, ka pirms tam, ka tā bija mīlestība kas mums bija starp Rebeku, tad es nezinu, šī ir kaut kāda reiz 10. Tā ka nu, tā ir pilnīgi, pilnīgi cita pasaule. Kad tu to cilvēku ne tikai mīli un priecājies būt kopā ar viņu katru dienu, es gribu viņu samīļot, jā.
Marta: Ralfam šajā dzīves brīdī kristīgā kopiena nav tik svarīga. Viņš ir svaigi iemīlējies. Viņam ir svarīgi, ko par viņu domā mamma, tētis un tuvākie ģimenes locekļi. Un viņi ir pieņemoši.
Ralfa mamma: Mīlestība ir tā pieņemšana, tu pieņem to cilvēku un tu nemēģini pārtaisīt to cilvēku, un arī tas ko es dzirdēju no Ralfa, kam viņš ir gājis cauri mēģinot piespiest sevi būt normālam, tādi kā ir visi, ja? Un saprotot, ka viņš to nevar. Un tas stāsts arī no viņa puses, es domāju, ir ļoti, ļoti būtisks, man to dzirdēt.
Marta: Kad mans iepriekšējais mācītājs Marks sāka veidot jaunu draudzi, viņš uzaicināja arī mani. Tad pēc kāda laikā mums sākās publiski dievkalpojumi, kur pievienojās arvien vairāk cilvēku no malas, tie cilvēki bija ļoti dažādi no dažādām valstīm un ar dažādām pārliecībām un tāpēc draudzes klimats mainījās.
Šajā epizodē es aicinu cilvēkus satikties ar tiem, ar kuriem ir kaut kas neatrisināts un neizrunāts. Tāpēc likās tikai godīgi, ka es arī mēģinu sarunāt tikšanos ar Marku.
Es nolēmu uzrakstīt sākumā vēstuli. "It has been some time since we last met and talked." Viņš ir no Amerikas, tāpēc es rakstu angliski.
[Citāts no vēstules] I am doing a piece for Latvian Radio 1 - a podcast series about the church and LGBT+ people in Latvia. The story is about different people in different stages and shades:) of their sexuality wanting to belong to some kind of christian community."
[Tulkojums] Es gatavoju podkāstu sēriju Latvijas Radio par LGBT cilvēkiem un baznīcu Latvijā. Stāsts ir par dažādiem cilvēkiem dažādās seksualitātes pakāpēs un nokrāsās:) un viņi visi vēlas piederēt kādai kristīgai kopienai. Viens no stāstiem ir par Jāni. Tā kā viņš veido jaunu draudzi un tu esi bijis viņa mācītājs, būtu interesanti zināt tavas domas par to.
[Citāts no vēstules] I would like to offer a reconciliation by giving you a chance to say whatever you have to say, to ask whatever you want to ask and to listen to whatever I have to say and answer my questions. As we have never talked about our leaving the church, I really would appreciate that kind of conversation. Even if I am the only one who feel the need.
[Tulkojums] Es gribētu piedāvāt tev sarunu, kurā tu vari pateikt visu, ko vēlies, uzdot jautājumus un es varu pateikt visu, kas man sakāms un jautājams. Tā kā mēs nekad neesam runājuši par to, kāpēc mēs aizgājām, es ļoti novērtētu šādu sarunu.
Marta: Marks man neatbild, tāpēc pēc pāris nedēļām mēģinu viņu sazvanīt.
[Zvans]
Marta: Nu, varbūt nevar runāt, piezvanīšu vēlāk.
Laura: 19.gada jūnijā uzrakstīju Edgaram Mažim. Sveiks, vai ir iespēja aizsūtīt Jums stundu garu video un saņemt atsauksmi. Un Edgars atbildēja:
Liza: Sūti.
Laura: Aizsūtīju video ar nosaukumu "Why I Changed my Mind on Homosexuality" un Edgars atbildēja.
Liza: Kādu atsauksmi tu vēlies, manas domas par filmu vai homoseskualitāti?
Laura: Es uzrakstīju: par abiem. Es cerēju, ka viņš atbildēs un es vismaz zināšu viņa viedokli, jo gāju uz baznīcu, kurā viņš sludina. Bet es nomierinājos pēc tā. Un es biju mazliet priecīga, ka viņš neatbild un ir varbūt aizmirsis vispār, ka darbadienas vidū viņam uzraksta, jo es negribēju atkal iet prom no kādas draudzes.
Marta: Lauras un Lizas piemērs ļoti labi parāda to nedrošību, kādā mēs esam - no vienas puses mēs gribam zināt, ko mūsu mācītāji domā par mums un par mūsu attiecībām, bet no otras puses - mēs neesam gatavi to dzirdēt.
Es vairākas reizes Lauru un Lizu mēģināju pierunāt satikties ar mācītāju Edgaru Maži. Viņas atteicās. Un tāpēc tikšanos ar mācītāju vajadzēja sarunāt man pašai. Mazliet jūtos kā klusajos telefonos.
Edgars Mažis: Es tiešām neatceros, kad tas ir bijis un man uzreiz ir jāsaka, ka viņas nav manas draudzes locekles, tā ka es varētu teikt uzreiz, ok, es atceros. Tā ka man grūti komentēt šo.
Marta: Bet ja viņas jautātu, ko Tu domā par mūsu attiecībām, ko Tu viņām atbildētu?
Mažis: Jā… tas ir tas lielais jautājums ir, cik svarīgi viņām ir to zināt? Es vēlos cienīt visus cilvēkus, neatkarīgi ne no viņu rases vai orientācijas. Bet tai pašā laikā personīgi es stāvu uz šo Bībeles modeli gan par laulību, gan par ģimeni. Mans uzdevums nav tiesāt un nosodīt, bet es arī neatraidu šos cilvēkus, ka viņas nevarētu nākt šeit baznīcā.
Edgars Mažis: Šis ir jautājums par kuru nav ērti runāt un par kuru tāpēc arī mēs nerunājam, ja.
Marta: Kas varētu izraisīt šo runāšanu?
Mažis: Varbūt mēs kļūsim žēlsirdīgāki. Varbūt. Šobrīd šī žēlsirdība pietrūkst draudzēs un arī sabiedrībā.
Marta: Mēģinu vēlreiz sazvanīt savu mācītāju Marku.
[Zvans]
Marta: Uzrakstīšu viņam ziņu. Hey Mark. It was me Marta calling you. I was wondering if you got my e-mail. Maybe you missed it. Anyways, I would really like to have a chat. If you feel like you want to talk to me, please call me back. Bye!
Čau, Mark. Te zvanīja Marta. Vai tu saņēmi manu e-pastu, varbūt palaidi to garām. Es tiešām gribētu parunāt. Ja tu jūties tā, ka tu gribētu parunāt, lūdzu, uzzvani. Atā!
Mums tomēr neizdevās satikties.
Jānis: Esmu ceļā uz tikšanos, vispirms vienu un tad arī ar Kasparu.
Marta: Jānis runā par Kasparu Šternu. Viņš ir Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps.
Jānis: Sajūtas ir tādas diezgan savādas.
Jānis: Jo saprotu, ka tā nebūs tikšanās, kur mēs nonāksim pie viena kopsaucēja, bet tas vairāk ir ar mērķi būt pirmajam, kas pastāsta, ko mēs darīsim. Varbūt tādā veidā mēs varam līdzās pastāvēt kaut kā mierīgāk. Jā, ir stresiņš. Galvenais - domāju teikt to, ka ka tā jau būs normāla draudze. Draudze, kurā galvenais mērķis ir vest sevi, vest pārējos tuvāk Dievam, arī tos, kuriem citās draudzēs īsti nav vietas.
Marta: Ja kāds veido jaunu draudzi un vēlas būt Baptistu savienībā, tad jāsatiekas ar bīskapu, tāpēc Jānis dodas viņu satikt.
Jānis: Jā, karoče, aizgāju, sākumā tāds catching up, sen nebija satikts. Viņš ļoti acīmredzami saprata, kādi ir mani uzskati un iespējams, ka jau nojauta, uz ko tas vilks, tā kā. Viņš tur arī paprasīja kā tur tai praida dievkalpojumā gāja un vai tur bija cilvēki. Tā nu, jā, protams, runājām par to, ka baptistu savienībā tā draudze nebūs. Palikām katrs pie saviem uzskatiem. Man liekas, ļoti tāda cieņpilna tā saruna bija.
Marta: Es arī nolēmu satikties ar bīskapu Kasparu Šternu, lai saprastu, kāda tad ir baptistu kopīgā nostāja.
Kaspars Šterns: Protams, ir tādi cilvēki, ir pat man zināmi cilvēki, kas ir arī mūsu baptistu draudzēs, kas atzīst to, ka viņiem ir cita seksuālā orientācija. Jauniešos sāk parādīties kaut kādas šāda tendence. Jautājums par manu seksualitāti, dzimuma identitāti un tā. Ja godīgi, mūsu draudzēs nav daudz par to runājuši, domājuši tikai tāpēc, ka tā, šķiet, nav bijusi līdz šim aktuāla tēma. Mēs kā Baptistu savienība vispār esam autonomas draudzes, un mēs pat nevarētu pateikt kārtību, kā jums jārunā, kas jums jādara, ja. Mēs varam pateikt par garīdzniekiem, jo, ja tu esi ordinēts garīdznieks un ja tu pārkāpi mūsu kāds nolikuma principus, mūsu ticības kredo, tad tu tiec atstādināts, vai uz pārbaudes laiku tiec paņemts projām.Šis es domāju ir tāds pilnīgi jauns izaicinājums, pārbaudījums priekš mums. Un, protams, tas izaicinājums tajā ir, nu kur ir tā robeža, ja. Kā pieņemt to cilvēku. Tajā pašā laikā joprojām tev nav pieņemams tas viņa dzīvesveids. Un es domāju, ka, pasakot cilvēkam, ka tas ir grēks, tas nenozīmē, ka mēs šo cilvēku gribam nomētāt akmeņiem. Evaņģēlijs sastāv no grēka apziņas, atzīšanos jeb atgriešanos no grēkiem, ja un tas vienmēr ir sāpīgi, bet es domāju tā, ka mēs varam nu paust to, kas ir grēks, mums it kā tas ir jāsludina - grēks ir grēks, - bet es domāju, ka par grēku var pārliecināt tikai un vienīgi Dievs.
Marta: Grēks nozīmē, ka tu neesi kopā ar Dievu, ka tu dari kaut ko, kas Dievam ir nepatīkams. Tāpēc ir tā grēku nožēla, kurā tu pasaki, ka tev ir ļoti žēl, tu atzīsties šajā grēkā, vienlaikus tu apņemies lūgšanā, ka tu to vairs nedarīsi. Baznīca no manis sagaida to, ka es nožēlošu to, ka es mīlu savu sievu un es lūgšu, lai Dievs mani atbrīvo no šīs mīlestības.
Kaspars Šterns: Es domāju, ja cilvēks ir pieņēmis šo dzīvesveidu un saka, nu tāds es esmu, es neko mainīties negribu. Viennozīmīgi es neredzu, kā viņš var atrasties tajā draudzē, kas uzskata, ka nē, tas dzīvesveids man nav pieņemams, ja. Bet, ja viņš saka, man ir jautājums, es nesaprotu, kas tas ir. Es domāju, ir ļoti svarīgi, ka mēs radām to iespēju, ka vismaz viņš jūtas uzklausīts. Tas var būt kā daļa no tā, kas tam cilvēkam var palīdzēt.
Liza: Es gribētu lai ir tā, ka mēs varam justies brīvi, ērti, tāpat kā jebkurš cilvēks, kas ir heteroseksuālās attiecībās - neviens neapšauba tavas attiecības, neviens neapšauba tevi kā kristieti, neviens tevi nenosoda, neuzskata, ka tevi ir jāglābj un tev kaut kā jāpalīdz tavu attiecību dēļ. Gribētu just to brīvību iepazīties ar cilvēkiem, brīvi runāt par savām attiecībām un vienkārši būt parastais garlaicīgais vienkāršais sabiedrības un draudzes loceklis, neuztraukties par katru kustību, ko es izdaru.
Marta: Katrs no mums ir atradis kādu risinājumu - es aizgāju no baznīcas, un nezinu, vai atgriezīšos. Ralfs pārstāja iet uz jauniešu vakariem, jo nejutās tur gaidīts. Emīls savukārt katru svētdienu dodas uz to baznīcu, kur gars viņu vada un vairāk iesaistās kopienas dzīvē ārpus baznīcas.
Emīls: Šis ir pirmais gads, kad es īstenībā iesaistos Praida aktivitātēs. Es īsti nezinu, kas ir nospēlējis šo te svarīgo lomu man, bet vakardienas Openly Queer Mic ļāva sadzirdēt šos jaunos cilvēkus, šīs pieredzes, es domāju, ka es arī noteikti kādreiz par savu reliģisko pieredzi un savu LGBT pieredzi gribēšu dalīties, jo jūtu, ka man ir jābūt šeit, man ir jābūt ar savu klātbūtni, jo tas nav tik daudz par mani, tas ir par citiem, kas būs pēc manis.
[Jānis dzied]
Marta: Jānis veido jaunu baznīcu. Tai pievienojušās arī Laura un Liza. Viņas plāno nākamgad arī apprecēties. Un šī ir baznīca, kurā viņas salaulās.
Laura: Bildināju uz terases mūsu mīļākajā bāriņā, biju uzrakstījusi vēstuli, jo zināju, ka neko nevarēšu pateikt. Tad bija jā un es jau biju izdomājusi ļoti skaisti, es lūdzu viņas tēta un mammas roku, abas rokas, visas rokas. Jā un es bildināju tajā pašā gadā oktobrī...
Marta: Es tagad darīšu kaut ko ļoti jocīgu, es gribētu noslēgt šo podkāstu ar lūgšanu. Tā mēs kristieši darām, mēs lūdzam. Dažreiz mēs lūdzam, lai pateiktu kaut ko Dievam, bet dažreiz mēs lūdzam, lai pateiktu kaut ko viens otram. Es neesmu lūgusi skaļi diezgan sen, bet es tomēr pamēģināšu, ja. "Mīļais tēvs, es pasakos tev par to, ka tava mīlestība ir pārāka par visām mūsu nepilnībām. Piedod, ka mēs neesam pietiekami mīlējuši. Es ceru, ka caur visu to, cik nepilnīgi mēs lietas darām, cilvēki sajuta tavu mīlestību. Kristus vārdā, āmen."
Šī bija podkāsta "Miers ar tevi" pēdējā epizode. Podkāstu veidoja redaktore Justīne Savitska, ar tekstiem strādāja Linda Zemberga, Annija Zeihmane, Katrīna Berga, skaņu režisors Jānis Raitums, vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa, stāstu veidoju es Marta Herca.
Liels paldies Emīlam, Ralfam, Jānim un Kaivai, Laurai un Lizai - paldies Jums, ka Jūs piekritāt piedalīties, man tas bija brīnišķīgs ceļums ar Jums kopā, ceru, ka jums arī!
Podkāsts nu ir galā. Paldies, ka klausījies. Miers ar tevi!