Matīss Vecvagaris: Kilometru devalvācija

Reizēm gadās, ka lielais top mazs un neiespējamais kļūst sasniedzams, kā "plaukstas lieluma pavasaris".

Kad pirms divām vasarām ar draugu Laimoni Skadiņu aizskrējām no Brīvības pieminekļa līdz mūzikas festivālam Salacgrīvas Zveinieku alejā, tad daudzi mūs nodēvēja par trakajiem ar piebildi, ka tādiem piederot pasaule. Kādam britu aģentam ar pasauli nepietiek.

Ir pagājuši 20 mēneši, un runātāji paši spēj vienā naktī pieveikt 107 kilometrus.

Vai viņi ir traki? Vai viņiem pieder pasaule? Nebūt nē! Viņi ir normāli, un tiem pieder tik vien kā sajūtas, kādas ir tikai skrējējiem, kas klauvē Valmierā pie Sīmaņa baznīcas durvīm, lai nodotu sveicienus no Mildas.

Precīzi pussimts skrējēju kādā naktī nostājās pie Brīvības pieminekļa, lai skrietu tumsā pretim rītam un Valmierai. Pagājis mēnesis, bet emocijas vēl nav rimušās.

Pirms diviem gadiem 105km Rīga-Salacgrīva divatā, tagad 107km Rīga-Valmiera starp piecdesmit normālajiem. Kā tas ir iespējams? Kur slēpjas knifs? Kas divos gados ir mainījies latviešu skrējējā?

Līdzīga distance ir asfalta 100km skrējiens Latvijas čempionāta godā, kas pēdējos gados aiz savas neapmeklētības bija pārcēlies uz Lietuvu. Pirms gadiem trim atminos ziņas no kūrpilsētas Nidas Kuršu kāpā, kad no pieciem mūsējiem finišu sasniedza četri. Gadu vēlāk, dienā, kad ar Laimoni skrējām uz "Positivus" ballīti savus 105 kilometrus, Viļņas oficiālajā Baltijas kausā nekas ievērojams nebija mainījies. Dalībnieku skaits tikpat niecīgs kā citkārt, un vajadzības pēc Latvijas čempionāta norises mājās nekādas.

Kilometri tiek devalvēti. Maratona 42 kilometri ar astīti reiz bija sasniegums, šodien  dažam tās ir kārtējās trīsstundu sacensības teju desmit reizes gadā.

Brīvdienu treniņos vairs nepārsteigsi ar 50 vai 70 kilometriem ziemas apstākļos. Jābūt oriģinālam, un skrējēji tādi ir. Viens skrien apkārt Ķīšezeram, citi bariņā ap Liepājas ezeru. Kāds 18.novembrī pieveic Rīgas apvedceļu ar valsts dzimšanas dienai atbilstošu kilometru skaitu, citi skrien no Rīgas uz Tērveti vai izvēlas Ogri caur Ķegumu.

Šosejas A2 posmā līdz Siguldai savu psiholoģisko noturību 50 kilometros trenējis ne viens vien. Viņiem patīk sevi pārbaudīt.

Kad pirms dažiem mēnešiem ar Laimoni atkal divatā gandrīz pašā Vecgada vakarā skrējām uz Tallinu no tās pašas Salacgrīvas, tad galvā bija tikai viena doma: “Kurš otroks – žirgs vai mošina?!” Zaudējām, četrdesmitvietīgais autobuss pilns ar skrējējiem Tallinu sasniedza ātrāk, kaut arī startēja diennakti pēc mums.

Bariņam latviešu sagaidīt gadu miju 12 stundu sacensību trasē citkārt tukšā Igaunijas pludmalē šķiet normāli.

Par normālu skrējēju sevi dēvē arī Marta Zumberga, kura Lieldienās ar brāli devās mājās. Viss būtu ierasts tiktāl, ja mājas nebūtu 150 kilometrus tālu no Brīvības pieminekļa un par transporta līdzeklis netiktu izvēlētas pašu kājas. Septembra nogalē viņa plāno kopā ar Latvijas komandu izaicināt savas spējas un finišēt Spartatlona sacensībās Grieķijā.

Neviens no Latvijas šī 246 kilometru garā ultramaratona tuvumā nav rādījies pēdējos 17 gadus.

Pirms pāris gadiem latvieši Feidipīda vārdu pieminēja, runājot tikai par maratonu. Lielajam kļūstot mazam, 2014. gadā sengrieķu varoņa veikums tiks pārspēts viņa paša dzimtenē. Latvieši šo distanci noskries ātrāk par teiksmainajām 36 stundām.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti