Maša Nasardinova: «Tanheizers» jeb kā cērt zaru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

"Bet jūs nedomājiet, ka mani draugi par mani ziņos svētajā valdošajā sinodē un man aizliegs vīraka traukus, morīšus, jo tā ir baznīcas funkcija!" Lūk, goda vārds, nemeklēju citātu gadījumam ar "Tanheizeru", vienkārši grāmata, kuru tieši tagad lasu, ir "Tikšanās ar Meierholdu" – biezs, zils 1967. gadā izdots sējums bez ievada, komentāriem un pēcvārda (lai gan jau drīkstēja): tikai atmiņas.

Meierholds uzveda Moljēra "Donu Žuanu" ar vīraka traukiem un morīšiem 1910. gadā imperatora Aleksandra teātrī. Sinodei – neziņoja.

No tūkstoš manu draugu "Facebook" cilvēku trīssimt – ne mazāk – ir teātra draugi. Tāpēc 27. martā lentē bija vieni vienīgi apsveikumi. Bet nākamajā dienā jau bija pavisam kas cits. Skandāls ap operu "Tainheizers" Novosibirskas operas un baleta teātrī, kurš, šķita, jau bija sācis mazināties, uzbangoja no jauna: Novosibirskas un Berdskas metropolīts Tihons (kurš izrādi nebija redzējis, taču bija par to sašutis), aicināja uz "lūgšanu sapulci ticīgo jūtu aizstāvībai" 29. martā visu savu ganāmpulku, – bet Novosibirskā dzīvo 1 500 000 cilvēku, – jau iepriekš nodēvējot tos, kas neieradīsies, par tādiem, kas pārdod Kristu. Tādi izrādījās 1 490 000 cilvēki, tostarp, acīmredzot, arī pats sapulces iedvesmotājs, kurš mītiņotāju vidū netika manīts.

"Vai sinode atstās katedrā metropolītu, kurš sevi ir identificējis ar tiem, kas piesita krustā Kristu? (..) Vai par pilsētas ganu var uzskatīt cilvēku, kurš tā apvainojis 99 procentus tās iedzīvotāju? Un, ja pēc virsgana gandrīz 25 gadu sprediķošanas vecajā krievu pilsētā 99 procenti tās iedzīvotāju, pēc viņa paša vērtējuma, izrādījušies tādi, kas pārdod Kristu, – vai tas nav vērtējums pašam virsganam?"  Pēc šī ieraksta "Facebook" es, pati sev neticot, pierakstījos autora, protodiakona Andreja Kurajeva sekotājos.

Tajā pašā dienā, 29.martā, svētdien, Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis atlaida Novosibirskas Operas un baleta teātra direktoru Borisu Mezdriču un viņa vietā iecēla Sanktpēterburgas Mihaila teātra ģenerāldirektoru Vladimiru Kehmanu. Viņš pazīstams ar daudz ko. Piemēram:

– ar savu savulaik veiksmīgo augļu importa biznesu (2012. gada pavasarī firma JFC bankrotēja, bet 2014. gada septembrī trīs tās vadītājiem, tostarp Kehmanam, tika noteikts apsūdzēto statuss krimināllietā par krāpniecību, kuru 2012. gada decembrī pēc "Sberbank" iesnieguma ierosināja Iekšlietu ministrijas Sankpēterburgas izmeklēšanas pārvalde);

– ar Prinča Citrona lomu baletā "Čipolīno" (video);

– un runu "Tanheizera" apspriešanā Kultūras ministrijā ("Tas, kas tika izdarīts Novosibirskas Operas teātrī, ir zaimošana. Es kā ticīgs cilvēks, kristīts, pareizticīgs, kā ebrejs, uztveru to kā apvainojumu. Tā ir iekšējā grēcīguma demonstrēšana karojošo bezdievju savienības stilā un garā.")

30. martā Kehmana kungs sāka pildīt savus jaunos pienākumus, apsolot pirmkārt, pārdēvēt viņam uzticēto iestādi par Sibīrijas Lielo teātri, bet no Kremļa paziņoja: Krievijas prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Magomedsalams Magomedovs ierosinājis noteikt obligātu valsts teātru repertuāra noskatīšanos pirms izrādīšanas, lai izvairītos no situācijas, kāda radās ar operu "Tanheizers".

Un pareizi. Citādi – kas tad notiek? "Facebook" vāc kaut kādus parakstus, parādījusies mirkļbirka #‎вотумнедоверияминкульту (neuzticības votums kultūras ministram), teātra zinātnieks Gļebs Sitkovskis raksta: "Par atbalstu Borisam Mezdričam situācijā ar "Tanheizeru" iestājušies": Ļevs Dodins, Valērijs Fokins, Marks Zaharovs, Oļegs Tabakovs, Aleksandrs Kaļagins, Jevgeņijs Mironovs, Andrejs Mogučijs, Gaļina Volčoka un vēl daudzi – grūtāk atcerēties, kurš nav iestājies. Šādos gadījumos saka "visa teātra sabiedrība".

Ja kultūras ministrs spļauj ģīmī visiem augstākminētajiem cilvēkiem, iesēdinot direktora krēslā laikus uzradušos nelieti, tad daudz pieminētajai "teātra sabiedrībai" ir steidzami jāpieprasa ministra demisija. Kultūras ministram, kas sevi pretnostatījis cilvēkiem, kuri to pašu kultūru valstī arī veido, ir pienākums aiziet", Krievijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs Aleksandrs Kaļagins saka aģentūrai TASS, ka Krievijas kultūras ministra lēmums nav bijis taisnīgs: "Cērtam zaru, uz kura paši sēžam", ja burtiski. Un ministra demisiju pieprasa arī Krievijas Kinematogrāfistu un profesionālo kinematogrāfisko organizāciju un apvienību savienība.

It kā tā, šī atkāpšanās, kaut ko mainīs. It kā kaut ko būtu mainījis tas, ka 10. martā administratīvā lieta, kas tika ierosināta pret Novosibirskas Operas un baleta teātra direktoru Borisu Mezdriču un režisoru Timofeju Kuļabinu pēc Krievijas Federācijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 56.2 panta otrās daļas (apzināta publiska reliģiskās literatūras, reliģiskās pielūgsmes priekšmetu, pasaules uzskata simbolikas zīmju vai emblēmu un atribūtikas apgānīšana vai arī to bojāšana vai iznīcināšana), tika izbeigta "pārkāpuma neesamības dēļ".

Mēs ar jums dzīvojam citā valstī, mums ir savi ministri, savas problēmas, bet, kad nesen piezvanīja Ainārs Rubiķis, kurš bija muzikālais vadītājs visiem Kuļabina "Tanheizeriem" no pirmā līdz, domājams, pēdējam, – pajautāt par to, kā iet Novosibirskā, sakautrējos. Kāpēc teātra mājaslapā parādījies paziņojums par tuvākās Bernsteina "Mesas" (kuru veidojuši Ainārs kopā ar Rēziju Kalniņu) nomaiņu pret Prokofjeva "Pelnrušķīti", nezinu un fantazēt negribu.

Es par ko citu. Par to, ka šodien pasaule ir mazāka un šaurāka nekā šķiet.

Ne tikai Ainārs un Rēzija ir atstājuši daļu dvēseles Novosibirskas operteātrī, bet arī tenors Andris Ludvigs, kurš "Tanheizerā" dziedāja vienu no četrām galvenajām partijām, un maestro Andris Vecumnieks un mākslinieki – Kristaps Skulte un Anna Heinrihsne, un horeogrāfe Ilze Zariņa. Bet "Tanheizera" režisors Timofejs Kuļabins un scenogrāfs Oļegs Golovko kādreiz strādāja mūsu Krievu teātrī.

Un šādi sakari ir neskaitāmi. Tos var, protams, pārraut, kā Alvis Hermanis pagājušajā gadā (viņa loģika ir saprotama: lielākā daļa māksliniecisko kolektīvu Krievijā ir valsts paspārnē; sadarbība ar tiem nozīmē sadarbību ar sistēmu). Vai kautrēties un neafišēt – arī tādi piemēri ir. Var saķert galvu un prasīt tiem, kuriem veikt savu darbu tajā krastā ir arvien grūtāk: "Klau, vai nav laiks pakot čemodānus?" Nē, nav laiks, man atbildēja. Nesagaidīs. Tā ir mūsu valsts. Lai gan lieliski zina, kā tas beidzās Meierholdam. Bet pirms tam – "svētajai valdošajai" sinodei.

Ja gadījums ar „Tanheizeru” ir jauns spirāles loks, neviens nav apskaužamā situācijā – ne viņi, ne mēs. Bet - ko tad, ja 5. aprīlī Ļeņina (oho!) laukumā operteātra priekšā, mītiņā "Novosibirska par daiļrades brīvību" sapulcēsies kaut vai 100 un viens cilvēks?

Bloga ieraksts oriģinālvalodā publicēts rus.lsm.lv. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti