Maša Nasardinova: Pie visa vainīgas sievietes

 Vispirms nedaudz vēstures - lai gan no tās nemācās, bet tomēr.

Kristofers Išervuds mācīja angļu valodu Vācijā trīs gadus, no 1930. līdz 1933.gadam, un 1939.gadā par šo savas dzīves periodu uzrakstīja autobiogrāfisku grāmatu "Atvadas no Berlīnes". Tā sākas ar vārdiem: "Esmu kamera ar atvērtu objektīvu, pilnīgi pasīva, nedomājoša - tikai fotografējoša." Grāmata laba, iesaku.

1951.gadā komēdijdrāma "Es - kamera" parādās Brodvejā. Režisors un inscenetājs Džons van Drutens saņem ļoti daudz komplimentu, aktrises Džūlija Harisa un Mariona Vintersa - katra "Tony" balvu. Uzvedums pārceļas uz Londonu, tam atkal ir panākumi, un 1955.gadā to ekranizē. Džūlija Harisa, tāpat kā līdz šim, spēlē galveno sieviešu lomu (nominācija BAFTA balvai), Išervuds un van Drutens ir titros, bet scenāriju raksta cits cilvēks - Džons Koljers.

Paiet desmit gadi, un "Ardievas Berlīnei" atgriežas Ņujorkā ar pilnīgi jaunu Džona Kandera un Freda Eba mūziklu. Astoņi "Tony". 1165 izpārdotas izrādes divos gados un tradicionālais lēciens pāri Atlantijai (viss, kas Brodvejā nes slavu un naudu, atbalsojas Vestendā, un otrādi). Londonā 1968.gadā uzvedums top ar Džūdiju Denču galvenajā lomā.

Pēc idejas, tam visam bija jābeidzas 1972.gadā, kad Bobs Foss uzņēma dižo filmu "Kabarē" ar Laizu Minelli. Taču - ne gluži!

Trādirīdis ap 19 gadus veco dziedātāju Salliju Boulsu turpinās vēl līdz šim, turklāt visdažādākajās vietās, un tagad arī mūsu Nacionālajā teātrī.

Lai dabūtu Kandera un Eba "Kabarē", ir jānopērk licence un jāseko instrukcijām. Tāpēc Latvijas "Kabarē" ilgums ir tāds, kā noteikts - divas stundas 40 minūtes, tiek demonstrēts dzīvs orķestrītis uz skatuves un pilns muzikālo numuru komplekts. Pats par sevi saprotams, dialogi atbilst oriģinālam par visiem simts procentiem. Un tomēr tas nepavisam nav tāds "Kabarē", kādu varēja gaidīt publika. Īpaši tā publikas daļa, kas atceras filmu.

Sāksim ar to, ka Sallija šeit ir diezgan viduvēja dziedātāja. (Režisorei Indrai Rogai ir divi izpildītāju sastāvi. Neko neteikšu par Agnesi Cīruli - neesmu redzējusi, bet Rūta Dišlere ar visu savu vokālu atgādina: Boulsas jaunkundze ir soliste nevis "Staatsoper Unter den Linden", bet iestādījumā ar nosaukumu "Kit Kat Club"). Ne īpaši lielais talants, kas bija indulgence Sallijai, kura palika brūno kreklu un ebreju grautiņu Berlīnē, lai katru vakaru izietu uz skatuves, - tas nav svarīgi šeit, Rīgas Sallijai. Šeit viss ir viņai par sliktu, pat mīlestības līnija - filmā to aptumšoja Kliforda divkāršā krāpšana un homoseksuālās noslieces (Išervuds neslēpa savu orientāciju, taču mūziklā par to nebija ne vārda, un arī Foss nesaņemas padarīt varoņus vienkārši par draugiem, kā tas bija grāmatā), bet izrādē tā ir diezgan romantiska.

Un būtu labi, ja Sallija "Kabarē" tāda būtu viena. Nē, katra, kas brunčos, izcēlās. Gan brīnišķīgā, omulīgā Šneidera jaunkundze (Marija Bērziņa): atrada sieviete savu laimi - augļu tirgotāju Šulcu, gatavojās precēties, taču tā arī neapprecējās - bija kļuvis bīstami saistīties ar citticīgo, bet dzīve aiz muguras tāda, ka kārtējo reizi visu zaudēt spēciņu būs par maz.

Un Kosta jaunkundze, lēta ielene, kas pie jaunā režīma bez jebkādām pūlēm kļuvusi par augstākās rases cilvēku.

Un ar visu apmierinātais puskailais "Kit Kat Club" kordebalets. Un pat plānprātīgā ebreju meitenīte, kura piedzied kungiem, kas jau priecājas par gaidāmo pasaules kundzību - "Rītdiena pieder man"...

Dīvaina lieta ir šis Indras "Kabarē". Skaties, priecājies par Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju, ievēro aktierus - tur ir spožais Mārtiņš Brūveris - Konferansjē, bezgalīgi aizkustinošais Egils Melnbārdis - Šulcs, ļoti jaukais Uldis Siliņš - Klifords, bet vērot Rūtu Dišleri ir tīrā bauda, aug lieliska aktrise, par Mariju Bērziņu pat nerunājot - ne jau velti viņu "Spēlmaņu naktij" nominēja. Attiecībā uz muzikālo pusi ir jautājumi - bet tas arī ir saprotams: nav jau Brodveja, galu galā, nav Vestenda, nav Holivuda...

Īsi sakot, skaties izrādi, bet paiet dienas un nedēļas, un tā kaut kur tur, iekšā, nomet savu mūzikla apvalku un sāk atsaukties katrā ziņā, kas nāk no televizora radio vai datora.

Ne ar scenogrāfiju, mūziku, lomām atsaukties, bet šo te, lūk, sieviešu stāstiem, kuras stingri sargāja savu ierasto pasaulīti un palaida garām brīdi, kad visa pasaule aizslīdēja bezdibenī.

Norakstīt to visu tikai uz Išervuda homoseksualitāti neizdodas. Lai gan, jā, ir viņam grāmatā "Atvadas no Berlīnes" zīmīga frāze: "Prot gan tie velna sievišķi izvilkt visu dvēseli no vīrieša!" No sievietes, izrādās, arī prot.

 

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti