Aiz Brandenburgas vārtiem – ne visai augsts tornītis no zaļas plastmasas: uzkāpsi pa vītņu kāpnēm uz skatu laukumu, bet tur – mazas kara laika fotogrāfijas, sakārtotas aplī. Ir arī liela fotogrāfija. Lejā, stendā. Ievainotie un bezpajumtnieki guļ pie Brandenburgas vārtiem. Pilsēta drupās. Taču jau, šķiet, miers. Nosacīts. 1945.gads.
Šķiet, visa Berlīne šajās zīmēs: “1945”.
Mani plosa pretrunīgas izjūtas.
Jo vakarā Berlīnes “Deutsche Oper” - milzīgā ēkā, kas ļoti atgādina Dailes teātri – debitē Latvijas Nacionālā opera. Vēsturisks notikums.
Ja nebūtu mūsu prezidentūras ES, vai gan tas būtu pa spēkam: vienas izrādes dēļ atvest un aizvest orķestri, kori (pat divus korus: vēl arī bērnu, Doma skolas), solistus, dekorācijas galu galā?
Ja tās arī ir viesizrādes, tad nedaudz nosacītas, jo komerciālās sastāvdaļas nav vispār. Uz ko tad iet skatītājs? Uz pazīstamu nosaukumu. Uz superzvaigzni, kas smaida no afišas.
Bet Latvijas Nacionālā opera atvedusi “Valentīnu”. Pamēģināsim iedomāties anonsu ziņu vai tūrisma portālā. “Izrāde par jaunu sievieti, kas Otrajā pasaules karā zaudējusi visus savus tuviniekus, par Latviju padomju un vācu okupācijas laikā, par holokaustu”. Vēl katrā ziņā jāpiemin, ka operas varonei ir reāls prototips, izcilā teātra un kino vēsturniece Valentīna Freimane, kas tagad dzīvo Berlīnē. (Viņa mani izlabo: “Ak, es jau līdz pēdējam brīdim dzīvoju divās pilsētās. Berlīnē man ir mazs dzīvoklītis... Taču salauzu kāju un gūžu... Tagad nepabraukāsi...” Un mēs runājam vēl. Precīzāk, runā viņa. Bet es uzsūcu sevī šīs minūtes, šos vārdus, šo negaidīto dāvanu – iepazīšanos ar viņu.)
Jāpiebilst, ka komponists Arturs Maskats ir bijušais Valentīnas skolnieks un starptautiski atzīts autors. Ka režisors Viesturs Kairišs ir jau tik starptautiski pieprasīts, ka pēdējos gados Vācijā iestudē vairāk nekā mājās, bet titullomas tēlotāja, starptautiski atzītā primadonna Inga Kalna jau sen ir pārcēlusies no Rīgas uz Hamburgu.
Tas tik lielā mērā saskan ar kopējās telpas Eiropas Savienības idejām, mūsu prezidentūru Eiropas Savienībā, starptautiskajiem kultūras sakariem, skaitli “1945”, vispār visām pašlaik pastāvošajām tendencēm; tas ir tik ļoti atbilstoši šim brīdim, ka taisni jābrēc.
Neviens taču nebūs tik drosmīgs, lai anonsā rakstītu: jūs šajā izrādē raudāsiet, aiziesiet no tās ar salauztu sirdi, taču lai tā nomierinās – zālē kopā ar jums sēdēs pati Valentīna, īsta, 93 gadus veca, jā, ratiņkrēslā, toties cik skaidras ir viņas acis.
Pirms izrādes sākuma – nekā izaicinoši svinīga. Neliela, skaista, pacilāta pieņemšana. Latvijas un Vācijas ārlietu ministri – Rinkēviča un Šteinmeiera kungi, diplomātiskais korpuss, Bundestāga deputāti, abu opernamu vadība, izrādes veidotāji (viņi aizies pirmie, lai gan viss ir gatavs, viss ir vakar izdarīts mēģinājumā, un pat tērpos). Visi gaida Valentīnu, Arturs Maskats – īpaši. “Kāds garastāvoklis?” - “Šausmīgs.” Bet pēc skata pat nepateiksi. “Jo vairāk uztraucos, jo vairāk smaidu.” Smaida.
Valentīna.
Līdzīga Helēnai Bonemai Kārterei, kas nogrimēta par karalieni māti, taču neko nav varējuši izdarīt ar acīm – melnām, dzīvām, jaunām.
Viņa klausījusies pirmizrādes tiešo translāciju no Rīgas: “Bija vērts nodzīvot līdz 93 gadiem, lai kaut ko tādu piedzīvotu”. Arturs atvedis viņai disku ar ierakstu. Viņa uzskata, ka tas bijis ļoti pareizs lēmums – libretā atkāpties no burtiskas sekošanas viņas biogrāfijai, radīt māksliniecisku, nevis dokumentālu tēlu.
Pietiek arī ar to, ka viņas memuāri “Ardievu, Atlantīda!” ir dokumentāli. Tagad ir iztulkoti arī vācu valodā, izlasīti un apraudāti...
“Deutsche Oper” foajē slāpē soļus. Tas ir tik liels, ka tā arī nesapratīsi, vai ir gaidāma pilna zāle, vai nē. Ēkā, kuru 1911.gadā uzbūvēja “Deutsches Opernhaus” vajadzībām, bija 2300 krēslu. 1935.gadā pēc pārbūves to palika 2038. Tik daudz ir arī pašlaik – lai gan 1961.gadā teātris kārtējo reizi mainīja ārējo izskatu.
Fasādes lakoniskais taisnstūris un iekšējā iekārtojuma nesarežģītība jebkuram liktu domāt, ka agrākajos laikos šeit atradās Vācijas Demokratiskās Republikas galvenā muzikālā trupa. Viss ir tieši pretēji: mēs esam Rietumu pusē.
Bet, ak, Dievi, kāda akustika ir zālē. Mums pat sapņos nebija rādījies.
Pilns parteris. Pilns pirmais balkons.
Abu ministru un mūsu vēstnieces Vācijā Elitas Kuzmas runas pirms izrādes necitēšu, tās ir publicētas oficiālos avotos. Palika prātā negaidītas: “Mūzikai Latvijā vienmēr ir politiska dimensija. Latvijā pat revolūcija bija dziesmota.” Ceru, ka Šteinmeiera kungs man piedos brīvo tulkojumu.
Bet pēc tam bedrē parādījās orķestris, avanscēnā – nopietni puikas no Doma skolas, diriģents Modests Pitrēns ieņēma savu vietu pie pults, un politika šajā dienā beidzās.
Nu, gandrīz.
Nesen slavenais režisors Dmitrijs Krimovs man pastāstīja par savādu gadījumu – viņš ar saviem aktieriem un māksliniekiem kaut kur Dienvidamerikā rādījuši “Opusu Nr.7” par holokaustu pirmajā daļā un par Šostakoviču – otrajā, un viņus lieliski uzņēma, skatījās, klausījās, neelpoja, bija satriekti.. . Bet pēc tam noskaidrojās, gandrīz nejauši, ka par Šostakoviču nevienam zālē nebija ne jausmas (to ir grūti iedomāties, galu galā cilvēki ir atnākuši uz teātri, taču bija tieši tā), un par holokaustu vispār - arī.
Kāda gan laime ir meistaram – uzzināt, ka tavs darbs ir pašpietiekams un iedarbosies uz skatītāju tieši, ārpus konteksta.
Ar “Valentīnu” nekas tamlīdzīgs nevar notikt. Latvijā un Vācijā noteikti nevar. Diemžēl. Pasaule, kā izrādījās, ir ļoti trausla, un Maskats par to atgādina ar katru noti. Un arī Kairišs ir pacenties. Rīgas pirmizrāde radīja dažus jautājumus par inscenējumu – ne gluži daudz, bet tomēr. Līdz Berlīnes viesizrādēm tie bija atrisināti. Pāreja starp ainām pirmajā cēlienā kļuvusi maigāka, metaforas, tieši pretēji, ieguvušas gandrīz grafisku skaidrību. Saīsinājumi, palielinājumi, maksimāla atteikšanās no tā, kas varētu šķist pikants, novērst uzmanību, - tas viss ir nācis par labu izrādei.
Tagad tā izskatījās epohāla (bet kā gan citādi, ja personāžu daudz, bet puse no tiem parādās publikai tikai vienreiz; tā ir virkne kameo, tā ir solistu parāde – taču arī XX gadsimta 30.-40.gadu Latvijas portretu galerijas apkopojums) un vienlaikus liriska. Tās sižeta līnijas bija caurspīdīgas kā stikls. Vai kā spogulis, jo līdzās galvenajai varonei bija sievietes un meitenes tādās pašās kleitās un vēl viena Valentīna – klusējoša, stalta, sirma.
Bet, kad uz vienādajām kleitām parādījās vienādas dzeltenas zvaigznes, un arī uz zēnu melnajiem uzvalkiem un uz vīriešu melnajām frakām, kad šī bezgalīgā riņķa deja klusi piepildīja visu skatuvi un tikpat klusi pazuda, gluži kā nemaz nebūtu bijis, bet Valentīna palika, - „Deutsche Oper” pamira.
„Valentīna”, tāpat pirmizrādē Rīgā, aizkustināja līdz asarām.
Un vienkārši fantastiski skanēja.
Tā ir pavisam īpaša sajūta – lepoties ar savējiem, ar visiem un par katru uz skatuves, no bērniņiem līdz lieliskajai Kalnai.
Ovācijas beidzās, priekškars aizvērās, Valentīna Freimane, runas ne pirms, ne pēc tās neteikusi (taču tajās, protams, tika pieminēta), pēc izrādes paklanīties neiznākusi, devās pie māksliniekiem.
Politiskais un šobrīd modē esošais nobālēs cilvēciskā un mākslinieciskā priekšā, lūk, ko es jums teikšu.
Rakstu oriģinālvalodā lasiet šeit!
