Vairāk nekā 10 gadus esmu strādājis ārzemju uzņēmumā un ikdienā ticies ar cilvēkiem no “Rietumu pasaules”, un esmu secinājis, ka mēs, cilvēki, esam gan ņēmēji, gan devēji. Jo cilvēks ir garīgi attīstītāks, jo viņā spēcīgāka ir devēja daba. Un otrādi – jo garīgi nabadzīgāks, jo vairāk viņā ir sajūta, ka viņam pienākas.
Kādreiz mani smīdināja ārzemju latviešu - uzņēmēju un draudžu - vēlme palīdzēt saviem tautiešiem. Mēs pieņēmām viņu palīdzību ar pateicību, taču arī ar neslēptu pārākuma sajūtu. Jau 12 gadus aktīvi darbojoties draudzē, esmu iepazinis došanas prieku. Došanas prieks ir pacilājošs, patiess un iedvesmojošs. Tas padara mūs garīgi bagātākus un drosmīgākus. Patiešām drosmīgākus, jo ir vajadzīga drosme atmest savu lepnumu un pasniegt roku tam, kurš to lūdz.
Domāju, ka mēs kā nācija vēl neesam devēji, mūsos dominē ņēmēja daba. Sabiedrībā valda uzskats, ka mums pienākas saņemt no Eiropas, taču mums nav pienākuma kaut ko dot pretī. Mēs esam cietuši no nežēlīgiem režīmiem, un mums pienākas saņemt vismaz gandarījumu. Mums pienākas labāka dzīve - lai valdība izdomā, kā to panākt. Nav mūsu daļa, ka kādam jāpamet mājas un jālūdz palīdzība - lai palīdz bagātās valstis!
Mums neesot jāuzņem bēgļi, jo islāms iznīcinās Eiropas vērtības, kuras būvējusi kristīgā kultūra. Katram, kurš sauc sevi par kristieti un iestājas pret bēgļiem, būtu vēlreiz jāpārlasa Mateja evaņģēlija 25. nodaļa:
Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši.
Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.
/Mt 25:41-45/
Mēs varēsim saukt sevi par eiropiešiem tikai tad, kad uzvarēsim savu ņēmēja dabu. To izdarīt ir gaužām viegli – trenējoties dot, nevis ņemt. Atsakoties no “man pienākas” un aizvietojot ar “tas ir mans pienākums”. Katram no mums jau šodien ir iespēja trenēties būt devējam, praktiski palīdzot vienam no vismazākajiem. Ja neesat gatavi palīdzēt bēglim, palīdziet bērnam, piemēram, piedaloties akcijā “Austrumu zvaigzne” vai sarūpējot dāvanu vienam vientuļajam, kurš Ziemassvētku vakaru pavadīs slimnīcā. Un jūs redzēsiet - nākamajā dienā jutīsiet sevī tādu spēku, kurš liks ņemt rokā slotu un pārstāt gaidīt “Laimes lāci”.
