Būsim reāli, Kanādas, Čehijas un Zviedrijas izlases nav mums pa zobam ar šādu izlases sastāvu, kāds pašlaik cīnās uz Prāgas ledus. Tomēr, visu cieņu puišiem par pašatdevi un vēlmi spēlēt izlasē, jo ir daži, kuri palika Rīgā, pat nepamēģinot uzkāpt uz ledus kopā ar pārējiem. Tas par savas nostājas un attieksmes paušanu.
Pēc Soču olimpiskā starta un lieliskā rezultāta daudziem atskaites punkts ir tieši šis 2014.gada sākuma izlases modelis. Ja sāktu uzskaitīt uzvārdus, kuru iztrūkst pasaules čempionātā Čehijā, sanāktu divarpus ļoti labu aizsargu pāru un divi uzbrukuma trijnieki.
Tomēr nevajag žēloties par to, kā mums nav. Jāpriecājas un jājūt līdzi tiem, kuri spēlē.
Prieks, ka 32 gadu vecumā savas prasmes izlasē var apliecināt Maksims Širokovs. Aizsargs ar Latvijas hokejā reto labās rokas nūjas satvērienu, vijīgu slidojumu un labu laukuma izjūtu. Iepriekš viņš allaž bijis 8./9.aizsargs kandidātu sarakstā, bet šoreiz citu traumas pavēra ceļu braucienam uz Prāgu. Protams, Maksims sevi pierādīja arī treniņos.
Pēc sezonas Bolcāno bažījos par Gunta Galviņa gatavību pasaules čempionāta līmenim. Pēc četriem mačiem nākas atzīt, ka Guņa (tāda ir Gunta iesauka komandā) ir izlases stabilākais un nosvērtākais aizsargs laukumā. Ja jāizceļ personības uzbrukumā, tad, viennozīmīgi, tie ir komandas kapteinis un viņa palīgs – Kaspars Daugaviņš un Lauris Dārziņš. Klubu sezonas abiem bija ar atšķirīgām sekmēm, tomēr Prāgā abi „D” rāda klasi. Laura „mīkstās rokas” un izcilā laukuma pārredzēšana kopā ar Kaspara azartu, meistarību un precizitāti metienos – izcili!
Prieks par to, ka Kaspars, šķiet, beidzot izaudzis no bravūrīgi ekstravagantā huligāna tēla un tagad lieliski apvieno meistarību, piemēru laukumā ar kapteiņa pienākumiem ģērbtuvē. Atcerēsimies viņa salīdzinoši neveiksmīgo mēģinājumu uzņemties līdera lomu Rīgas „Dinamo” ģērbtuvēs komandai tik pretrunu pilnajā 5.sezonā. Tad daudzi neesot Kaspara centienus uztvēruši nopietni. Sak’, ko tad Daugava (tā, savukārt, ir Kaspara iesauka) tur atkal…Kopā Lauris un Kaspars „pavelk uz augšu” arī Andri Džeriņu, kurš ne „Dinamo”, ne izlasē nav bijis pirmās vijoles virtuozs. Ja vēl Andris efektīvāk izmantotu savas iespējas (pret Šveici varēja būt arī „cepures triks” jeb trīs gūti vārti)!
Tiesa gan, lai situācija neliktos vien kā medus muca, jāiepilina arī kāda darvas karote. Ja par personālijām, tad joprojām neapmierinoša izskatās Jāņa Sprukta fiziskā forma un gatavība spēļu režīmam.
Tas izraisa ķēdes reakciju un arī laukumā pieņemtie lēmumi (piespēles aiz muguras) neiet cauri. Šajā čempionātā neredzam arī ierasto mazākuma speciālistu Spruktu. Jo, lai veiksmīgi spēlētu mazākumā, nepieciešama ļoti laba fiziskā forma.
Tas, ko vēl redzēju komandas izpildījumā, īpaši spēlē pret zviedriem, ka daļa tās dalībnieku it kā padevās un ļāva pretiniekiem brīvi sevi apspēlēt. Tas, kad jau rezultāta starpība bija nepieklājīgi liela. Pat gadījumos, kad pretinieks par tevi ir acīmredzami pārāks, jāspēlē līdz galam. Prieks, ka Šveices spēlē nekas tāds uz ledus vairs nebija redzams.
Ak, jā. Vārtsargi. Pēc mača ar Šveici Edgars Masaļskis nopelnīja vēl krietnu devu līdzjutēju un visas pārējās sabiedrības cieņu. Arī apbrīnu. Tikai novēlu šo cieņu un apbrīnu atkal neaizmirst pēc, iespējams, neizteiksmīgas klubu sezonas.
Atgādināšu to, ko allaž uzsveru: Edgars ir īso turnīru vārtsargs, kuram reti padodas laba klubu regulārā čempionāta sezona. Taču izlases spēlēs viņš pratis saņemties un nospēlēt labi vienmēr. 2009.gadā pēc incidenta Vecrīgā un atlaišanas no "Dinamo" Edgaram bija sarežģīts dzīves posms. Trauma, lauzts līgums, apkārtējo nopēlums. Tomēr viņš vēl negatavs aizbrauca uz Duisburgu un sāka spēlēt. Ar domu, ka pavasarī būs jāpalīdz izlasei. 35 gados spēlējot savā 14.pasaules čempionātā Masaļskis ir neapšaubāms izlases pirmais numurs un vēl vismaz pāris gadus tāds arī paliks. Lai ko arī spriestu un teiktu citi.
Par statistiku, kas, Laura Dārziņa vārdiem - sportā nemelo un izsaka gandrīz visu. Latvija šajā čempionātā ir otra garākā komanda, tāpat esam vieni no vecākajiem. Pēc spēles ar zviedriem treneris Aleksandrs Beļavskis sacīja, ka jau mača sākumā redzējis puišu „smagās kājas”. Tas dara bažīgu, jo šodien spēlējam ar Vāciju, bet pēc aptuveni 16 stundām jau jātiekas ar Austriju. Un šīs abas spēles būtu vēlams uzvarēt pamatlaikā.
Šajā čempionātā izdarām ļoti maz metienu pa vārtiem. Četrās spēlēs tikai 68 reizes esam traucējuši pretinieku vārtsargus. Mazāk metienu (65) ir tikai Austrijai, bet tas trijos mačos. Tāpat esam sliktākā komanda mazākuma neitralizācijā ar 66,67%, kā arī trešā rupjākā ar 61 soda minūti.
Ja Latvijas izlase būtu jāsalīdzina ar skolēnu, tad tā būtu tāds pamatskolas huligāns. Var sadot kādam pa degunu un aizlaisties, bet līdz šim mācību gadā vairāk pats dabūjis „pa tauri” no vecāko klašu skolēniem.
Vecākās klases „zviedri” mūs gan noslānīja, gan pazemoja. Beigās vēl paši labprātīgi atdevām savu pusdienu naudu. Tad direktors Beļavskis un viņa palīgs Zirnis izauca pie sevis uz kabinetu. Palīdzēja. Bet arī paši daudz ko sapratām. Tomēr nesenākajā starpbrīža cīņā gaitenī izdevās „nomizot” Šveici no paralēlklases. Kaut gāja grūti.
Tagad tādā pašā garā jāturpina. Jo tagad vairs atlicis „atņemt pusdienu naudu” Vācijai no paralēlklases, sākumskolas jaunāko klašu Austrijai un tad vēl Francijai. Tas pēdējais pretinieks nesen pie pašu mājas stūra mūs divreiz nolika uz lāpstiņām, bet šoreiz neizdosies!
