ĪSUMĀ:
- Tūrisma nozares kraham pilsētās 2020. gadā varēja sagatavoties jau vairākus gadus iepriekš.
- Apkaimju reģionālisms ir viens no veidiem, kā izkliedēt cilvēkus, veicināt ekonomiku un iespējas pilsētās sarežģītajā distancēšanās laikā.
- Tūrisma nozare Rīgā jau gadiem izteikti un neveselīgi koncentrēta tikai “varas un bagātības” punktos, kuru sabrukums bija laika jautājums.
- Gidu Rīgā ir daudz un ar lielu pieredzi, bet to spējas strādāt ārpus Vecrīgas ir bijušas bieži pašu ierobežotas.
- Jaunu tūrisma apkaimju vai kopienu veidošanās Rīgā ir ne vien vitāli nepieciešamas, bet arī izdevīgas un drošas.
- Galamērķiem visā pasaulē izteikti pietrūkst plānveida domāšanas par neplānotiem notikumiem un kā tos apiet vai mīkstināt.
- Atvērtība, pielāgotiesspēja un cieņa pret vietējo auditoriju 2020. gadā ir bijusi veiksmes atslēga tūrismā.
Turpretī 2017. gadā nevienam lēmuma pieņēmējam nozarē Rīgā neinteresēja mans apkaimju reģionālisma koncepts, lai veicinātu ārpuscentra aktivitātes pilsētā. “Live Riga” jauno saistošo noteikumu dēļ man nācās iziet neizprotamus gidu kursus, kuru saturs nesniedzās tālāk par Bulvāru loku. Lai arī radās Rīgas Apkaimju alianse, tai piedāvātais "Ziemeļsaimju" jeb Rīgas Ziemeļu priekšpilsētu tūrisma klāsteris vairs nelikās interesants, kā arī nekas netika mainīts, kad izstrādāju “landmark rose” metodi, lai norādītu uz Vecrīgas dominanci pār citiem tūrisma objektiem visā Rīgā. Visbeidzot, pats Ekonomikas ministrijas (atbild par tūrisma nozari Latvijā) valsts sekretāra vietnieks tautsaimniecības attīstības, uzņēmējdarbības konkurētspējas un inovācijas jautājumos noignorēja manis izstrādāto konceptu stratēģijai “TOURISMtoB”, lai dinamiski risinātu nozares sarežģījumus ārkārtas situācijās nākotnē.
Un tad pienāca 2020. gads
Pirms nonākam pie stāsta morāles, neliels iztirzājums. Pēdējās 365 dienas ir bijis izaicinājums tūrisma industrijai visā pasaulē, taču tās izteikti ietekmēja pilsētas. Ja runājam par ceļošanu – precīzāk to vēsturiskos centrus. Gluži vienkārši tāpēc, ka vecpilsētas vienmēr bijušas vietas, kur novērojama daudz lielāka, pārsvarā neveselīgāka tūristu koncentrācija (varbūt izņemot rindas uz Lielā Ķīnas mūra vai slavenas ainavas Lielajā kanjonā). Turpretī 2020. gadā liela cilvēku koncentrācija bija bīstami, tabu, slikti, fui, pē un aizliegtais auglis.
Neskaitāmās pilsētās, ja runājam vismaz par tūrisma nozari, tas viss varēja notikt daudz mazākos apmēros, dodot iespējas izdzīvot neskaitāmiem uzņēmumiem un komersantiem, un urbānajiem centriem būt atvērtiem ilgāk. Ja pavērojam pilsēttūrisma attīstību (lasīt – stagnāciju) retrospektīvā, manas ievadā iniciētās aktivitātes, ja uzsāktas kaut vai pirms 3 gadiem, dotu kaut nelielu, bet tomēr ieguldījumu tūrisma nozares pielāgotiesspējā (“resilience”) Rīgā – izkliedētāka tauta, neuzpūsta konkurence starp komersantiem mazā, ierobežotā teritorijā, jaunas biznesa un pieredzējuma iespējas citās apkaimēs, sakoptāka infrastruktūra, nebankrotējuši uzņēmumi, virtuozāki gidi.
Lai arī mūsu kultūrā joprojām valda nacionālais patoss, ka “jānomēra septiņas reizes, bet jāgriež vienreiz”, īstenībā noteicējs ir “ne mana cūka, ne mana druva”.
2020. gads strauji pierādīja, ka vīrusam vienalga, un mūsu izpratne par pielāgotiesspēju teju visās nozarēs ir gaužām sīka. Tāpēc nolēmu atgriezties nu jau tik tālajā 2017. gadā un vēlreiz atsaukt atmiņā manus konceptus kā brīdinājumus tam, kas likumsakarīgi norisinājās pērn.
Apkaimju reģionālisms
Ir vairāki spēcīgi atgadījumi, kas 2020. gadā norezonēja Rīgā saistībā ar apkaimju reģionālisma politikas nepieciešamību tūrisma plānošanā. Viens bija Tērbatas vasaras iela, kur mēneša laikā dzirdēju daudz vairāk ārzemnieku (pārsvarā somu) nekā pašā Vecrīgā, kad tur iegriezos vien profesionālas intereses, ne vajadzības pēc. Otrs bija pārpildītās #RotāRīgu gaismas takas, kuras uzreiz pēc atvēršanas gada izskaņā īslaicīgi vajadzēja slēgt, jo neplānotā cilvēku daudzuma dēļ nebija iespējams nodrošināt drošu distancēšanos. Trešais varētu tikt apvienojams zem kultūrplānošanas un vietrades zvaigznāja, kad ārpus pierastajiem fokālajiem punktiem Rīgā kā sēnes teju vienlaicīgi uzauga gan RIBOCA Andrejsalā, gan “Točka” un “Sintēze” Sarkandaugavā, kā arī atkal norisinājās viens no retajiem 2020. gada festivāliem “Komēta” Daugavgrīvas cietoksnī un plaši pilsētā izpletās Tēlniecības kvadriennāle. Visbeidzot popularitāti ieguva skatlogu izstādes un pat virtuālās tūres.
Apkaimju reģionālisma plānošanas metode būtībā fokusējas tieši uz ārpuscentru vai degradēto teritoriju attīstību, nodrošinot to ekonomisko, politisko, sociālo un kulturālo attīstību, izceļot arī vēsturiskās, bieži nepamanītās vērtības. Apkaimju reģionālisma mērķis tūrisma prizmā ir padarīt apkaimes neatkarīgākas no varas un bagātības apsēstajiem centriem, kuru robežās parasti paliek arī populārā tūrisma nozare (šeit – Vecrīga un Alberta ielas kvartāls, pēcāk arī Ķīpsalas promenāde).
Būtībā šīs metodes uzdevums ir nojaukt barjeru starp pilsētplānošanu un tūrismu kā divām atsevišķām nozarēm, jo galu galā mūsdienās viena otru vitāli papildina, lieto, ietekmē vai norok jau šūnu līmenī.
Kā pierādījies pēdējo gadu laikā, tad vietrade vai radošie kvartāli ir viens no vitāli svarīgākajiem un reizē arī veiksmīgākajiem veidiem, kā sasniegt apkaimju reģionālisma mērķus vai, kā pierādījās 2020. gadā, pavisam vienkārši dot iespēju apmeklēt jaunus pieredzējuma punktus, ievērojot drošu distancēšanos. Diemžēl tādas ārpuscentra vietas, kas laika gaitā naudas vai politikas dēļ nezaudēja vai, tieši otrādi, ieguva publisko nozīmi (Piena kvartāls, Tallinas ielas kvartāls, Daugavgrīvas cietoksnis u.c.) līdz šim gadam īsti neparādījās “Live Riga” izstrādātajās brošūrās, ieteikumos, sižetos. Arī jau gadiem zināmais Kalnciema ielas kvartāls rekomendēts vien pēdējos gados, kamēr “Točkai”, Boļševičkai, RIBOCAI (Andrejsalā) vai Āgenskalna tirgum un citām priekšpilsētu vietām tik pārsteidzoši subkulturālā pilsētā kā Rīga uz savu vietu tūrisma biroju rekomendācijās vēl ilgi cerēt. Ja vien pēc kovida.
Viens iemesls, kāpēc šādas vietas ieguva nepieredzētu atzinību un popularitāti no sabiedrības puses 2020. gadā, bija visu gadu klātesošais emocionāla pieredzējuma vakuums. Bet varbūt tas bija kārtējais pierādījums tieši vietējas sabiedrības briedumam izkāpt no izsmeltajiem tūrisma zonējumiem vai alkām pēc kā jauna, nepieradināta, varbūt pat diskusiju veicinoša. Paredzu, ka tuvākā gada laikā Rīgas ievērojamāko vietu karte kļūs daudz plašāka tieši apkaimēs un tieši vietējiem, un ceru, ka Nordeķu muiža ar parku būs tikpat nozīmīga vieta, kur pavadīt laiku, cik Lucavsala vai Ziedoņdārzs.
Nenosakiet, kas ir vērtīgs apmeklētājam, vērojiet to, kā tiem pietrūkst, piemēram, dažādības un autentiskuma.
Otrs iemesls šo vietu popularitātei noteikti ir saistīts ar intensīvo pārcelšanos uz dažādām vēsturiskajām priekšpilsētām pēdējās desmitgades laikā, kurās sāka dzīvot ne vien lietotāji, bet arī radītāji un viņu bieži jaundibinātās ģimenes. Avoti, Āgenskalns, Brasa, Čiekurkalns, Grīziņkalns, Sarkandaugava, Skanste, Teika, pat it kā daudziem atpazīstamā Ķīpsala, Mežaparks vai Vecāķi un citas apkaimes laika gaitā pildījās ar cilvēkiem, kas izauga vai nobrieda kā aktīvisti, plānotāji, velobraucēji, vietējie tūristi, “zeroveisteri”, kultūras procesos ierautie un jaunuzņēmumu sagūstītie. Atrodoties šādā vidē ilgāku laiku, nokrīt zvīņas no acīm un kļūst redzams visu Rīgas apkaimju potenciāls būt par apmeklējuma galapunktu it sevišķi vietējiem.
“Landmark rose”
Lai izceltu problēmu, kas saistās ar Vecrīgas dominanci tūrisma politikā un pozitīva apkaimju reģionālisma nepieciešamību nozares un arī plānošanas attīstībā, jau 2016. gadā radīju diezgan vieglu metodi. Veicot eksperimentu ar citām pilsētām Eiropā, es apskatīju katra galamērķa brošūrās piedāvāto TOP 7, 10, 20 utml. izlasi ar, galamērķaprāt, neatvairāmākajiem objektiem pilsētā. Tad savienoju visus tālākos punktus, lai izveidotu zonu uz kartes, ko teorētiski var apskatīt vai pamanīt, ja ir interese apmeklēt katru no norādītajiem TOP dārgumiem. Tā kā saskatīju līdzību ar meteoroloģijā lietoto vēju diagrammu jeb “vēja rozi”, strādājot pie sava maģistra darba angļu valodā, nosaucu šo tūrisma diagrammu par “landmark rose” (brīva vieta jūsu tulkojumiem!).
Ko parādīja mans eksperiments? Viena no vislabāk “izkaisītajām” pilsētām Eiropā bija Parīze, kuras TOP 7 izlases vietas nodrošināja iespēju apskatīt aptuveni 30–35 % no pilsētas pamatteritorijas. Lai arī nekas no piedāvātā nebija īsti laikmetīgs, visdrīzāk klasisks un pat triviāls, tomēr distance starp objektiem pavēra daudz iespēju katram atrast to, ko sirds kāro.
Kurā pilsētā bija vissliktāk izvēlētie objekti? Rīgā.
Apstaigājot 2016. gadā pieejamās TOP 20 izlases punktus, varēja iepazīt vien 3 % no pilsētas. Pārējie 97 %, acīmredzot, nav pietiekami vērtīgi, nozīmīgi, cienījami, konkurētspējīgi, saistoši, popsīgi utml. kāda izpratnē. Trīs gadus vēlāk pēdējā kartes metienā ievērojamāko vietu sarakstā bija jau 21 objekts. Teritorija, ko tie noklāj, – diemžēl identiska un nemainīta.
Laikam nav grūti secināt, kāpēc pirmā, kas burtiski kļuva par spoku pilsētu, bija Vecrīga. Ja tūrisma plānotāji šo gadu laikā nav spējuši izprast alternatīvu nozīmi 21. gadsimtā, kamēr pilsētas plānotāji nav izpratuši, kāpēc cilvēku plūsma būtu jāizkliedē un viendabīgi jāceļ apkaimju starpdisciplinārā nozīmē, tad… Nav brīnums, kāpēc mirklī, kad Rīgā piestāja prāmis ar somiem, tie iecienīja daudz “vietējnieciskāko” Tērbatas ielu un centru, kamēr Vecrīgā pat diezgan brīvajā vasarā elpu vilka gan gidi, gan restorāni.
Pavisam vienkārši – vecpilsēta un paši pakalpojumu sniedzēji gadu laikā bija notrulināti kā īslaicīgo tūristu perēklis un to apsaimniekotāji.
Līdz ar to neviens vietējais, kas 2020. gadā pēkšņi kļuva par galveno klientūru, tur nerādīja degunu, jo apkaimēs bija gan daudz interesantākas, gan autentiskākas, ekonomiski draudzīgākas un distancē drošākas vietas. Apkaimēs dzīvo un strādā paši vietējie. Bāri, kafejnīcas un kultūrtelpas atrodas pāris stāvus zemāk vai ap stūri, turpretī daudzas kultūrtelpas vai objekti atrodas pietiekami tālu un nepieradinātās vietās, lai došanās turp kļūtu par atsevišķu pieredzējumu (būsim godīgi – viens no galvenajiem tūrisma objektiem pilsētās ir cilvēki).
Gids sprukās
Visbeidzot, kāpēc gan vietējam vai laikmetīgam tūristam būtu interese gida pavadībā blenzt uz vieniem un tiem pašiem Vecrīgas namiem, ja paveras iespējas doties dažādās neiepazītu autentisku apkaimju (piemēram, Āgenskalns, Sarkandaugava, Bolderāja) tūrēs vai gida pavadībā nodoties nekad nedzirdētu maršrutu (Mangaļsalas bunkuri, Hapaka grāvis) mērošanā. Tāpēc 2017. gadā, turpinot sadarbību ar Rīgas Pilsētas arhitekta biroju, papildināju bezmaksas seminārus gidiem ar tēmām, kas sniedzās tālāk par Vecrīgas mūriem vai jūgendstilu – mums bija lektori no priekšpilsētām vai pasniedza citu, bieži pēdējā gadsimta arhitektūras vēsturi. Turpretī semināru apslēptais mērķis bija nodrošināt gidus ar nepieciešamajām stundām, lai atjaunotu sertifikāciju, kas noteikti nodrošināja arī to lielo apmeklētību. Šis process jau kopš 2014. gada bija padarīts daudz sarežģītāks gan tiem, kas profesijā strādājuši jau desmitus gadu, gan tiem, kas tikai tagad sākuši. Stāsts par saistošo noteikumu kritiku no gidu asociāciju puses prasītu vēl vienu atsevišķu rakstu, tāpēc to neplānoju iztirzāt šeit.
Taču viens gan jāsecina – daudzi neapmierinātie gan toreiz, gan vēlāk turpināja strādāt tai pašā Vecrīgā, un ir maz ticams, ka ņēma vēra mūsu gidu semināros pasniegto un teikto. Priekšpilsētās, uz velosipēdiem, radošajos kvartālos strādāja vien pāris desmitu gidu no tobrīd Rīgā reģistrētajiem aptuveni 500 gidiem. Tiešām žēl, ka daudzi neiedomājami strauji pēc ārkārtas situācijas uzsākšanās pilnībā palika bez darba.
Taču – kurš manī klausījās pirms trīs gadiem, kad ar karotīti tiem barojām jaunas apkaimes un tēmas, kam teorētiski vajadzēja pārvērsties jaunos, pielāgotiesspējīgākos maršrutos, kas daudz vairāk interesētu vietējos?
"Ziemeļsaimes"
Mirklī, kad domāju par apkaimju reģionālisma stratēģiju un “landmark rose” metodi, sevi ļoti veiksmīgi pieteikušas bija vairākas apkaimes un to biedrības Rīgas ziemeļos. Gan no potenciāla, gan realizācijas viedokļa Sarkandaugava, Čiekurkalns un Brasa jau bija labi piemēri, lai pierādītu apkaimju reģionālisma stratēģijas iespējamību – jau tad tās bija sabiedriski aktīvas apkaimes, pašpietiekamas, pilnas ar vēsturisko un laicīgo, tuvas viena otrai, bet ar pavisam dažādiem raksturiem. Galvenais – autentiskas, kam pievienojās sevi jau vismaz tūrisma kartēs pierādījušais Mežaparks, kā arī daudziem nezināmā Kundziņsala.
Pašā 2017. gada sākumā, tiekoties ar apkaimju biedrību pārstāvjiem, kas interesējās par savas darbības nākamajiem soļiem, radās ideja par vienota tūrisma galamērķa veidošanu Rīgā – "Ziemeļsaimēm". Apvienojot šīs piecas Ziemeļrīgas apkaimes vienā, tiktu radīta alternatīva Vecrīgas un Alberta ielas korporācijai, kas mainītu paradigmas par vietējo tūrisma piedāvājumu, lokalitāti, industrijas, arhitektūras, sabiedrības, turības, darba un dabas vēsturi un tagadni.
Šāda pudura izveidošana izstieptu gan “landmark rose” noklāto teritoriju, gan attīstītu ekonomisko, kulturālo, infrastrukturālo klimatu apkaimēs un virzienā uz vai no tām (piemēram, velojoslas, labāki sabiedriskā transporta savienojumi).
Tomēr pavisam drīz ideja tika nolikta malā, jo apkaimju aktīvistiem daudz interesantāka par tūrismu likās tiešās politikas veidošana, un "Ziemeļsaimju" koncepts pārvērtās Rīgas Apkaimju aliansē, kas tobrīd bija pat labāk un nozīmīgāk kaut vai saistībā ar Rīgas izsaimniekošanu, apkaimju politikas neesamību, ''kapu tramvaju'' un citām likstām, kas traucēja dzīvot visiem, nevis tikai ārvalstu tūristiem. Īsti vairs neatceros, vai ideju par "Ziemeļsaimēm" prezentēju tālāk tūrisma nozarē, taču 2020. gads atkal pierādīja, ka, ja šis puduris būtu veidots jau pirms trīs gadiem, tiktu atrisināti tik daudzi starpnozaru izaicinājumi – vajadzība pēc jaunām, radošām, saistošām vietām it sevišķi vietējiem, apskates objekti, kas nodrošina pietiekamu distanci, atrašanās daudz tuvāk dabai, droša un ērta veloinfrastruktūra vai ēstuves un kultūrtelpas, kas ieredz un ciena vietējo klientūru.
“Live Riga” atjēdzās vien 2020. gada izskaņā, kad decembrī norisinājās fokusgrupas diskusijas par “Rīgas tūrisma produktu attīstīšana un veicināšana 2021–2023” projekta izstrādi. Nebija pārsteigums par to, cik šauri pati nozare, ieskaitot gidus un citus pakalpojumu sniedzējus, bija novērtējusi Rīgas piedāvājumu. Atkal pierādījās tas, ka 30 brīvvalsts gados nozare joprojām mitinās septiņdesmito gadu tūrisma brošūrās.
Tomēr iepriecināja, ka fokusgrupas darbs tiešām koncentrējās uz jaunu Rīgas apkaimju iekļaušanu pilsētas tūrisma produkta veicināšanā. Ar priecīgu sirdi varēja redzēt, kā pat bez ierunām par pašsaprotamām, konkurētspējīgām un vietējā tēla veidošanai un rādīšanai vitāli nepieciešamām tūrismā tiek pieņemtas gan "Ziemeļsaimes", gan Avotu/Grīziņkalna apkaimes, gan tā saucamā Rīgas delta (Mangaļsala, Daugavgrīva, Bolderāja), nemaz nerunājot jau par produktu veidošanas plānā esošo Ķīpsalu un Āgenskalnu.
Žēl vienīgi, ka šogad vajadzēja nokrist uz ceļiem, lai pieņemtu šādu lēmumu ņemt vērā apkaimju piedāvājumu un vietējo pieprasījumu.
"TOURISMtoB"
Taču to, ka nāksies krist uz ceļiem, es jau novēroju 2017. gadā, kad, uzsākot darbu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamentā, Ekonomikas ministrijas (kas atbild par tūrisma nozari Latvijā) valsts sekretāra vietniekam tautsaimniecības attīstības, uzņēmējdarbības konkurētspējas un inovācijas jautājumos Raimondam Aleksejenko ieminējos par vajadzību izstrādāt plānu – ko darīt, ja nozare “saiet sviestā”. Lai arī tūrisms Latvijā tobrīd plauka un zēla, varēja pamanīt dažādus globālus notikumus, kas saistīti ar ceļojumu nozari un kur procesi notiek diezgan haotiski un nekontrolēti. Kādā brīdī tie varētu piemeklēt arī mūs.
Viens no tuvākajiem piemēriem bija Viļņas lidostas slēgšana uz vairāk nekā mēnesi pašā vasaras zenītā, lai nomainītu skrejceļu segumus. Rezultātā aptuveni 3100 reisu un vismaz 300 000 pasažieru tika pārcelti uz Kauņas lidostu (nelieki pieminēt, ka Kauņā ierastā lidojumu kapacitāte šajā laikā parasti bija vien 460 reisi un 75 000 cilvēku).
Risinājums? Tāda īsti nebija. Atskatoties uz publicēto vietējo ziņu portālā, pati industrija par šādu pavērsienu uzzināja salīdzinoši neilgi pirms būvdarbu uzsākšanas, kamēr #GoVilnius steidzīgi publicēja video, kas teorētiski izcēla to, ka Viļņa varētu būt ļoti patīkams atpūtas galamērķis, jo pilsētā nebūs ierastās tūristu burzmas, ironiski salīdzinot sevi ar Rīgu, kur fiziski čum un mudž no cilvēkiem.
Tuvāko pāris nedēļu laikā lietuviešu “algotņi” pozēja dažādās Rīgas vietās ar plakātiem, aicinot apmeklēt Viļņu, kur līdz ar lidostas slēgšanu samazinātos naktsmītņu cenas un tādējādi palikšana būtu pievilcīgāka kaimiņvalstu tūristiem. Tomēr video bija radīts ļoti neprofesionāli un maniere pat nedaudz jēla, dažādos komentāros, tieši pretēji, bija lasāms, cik Rīga, nevis Viļņa ir “lovely”. Video sasniedza vājus rezultātus un bija acīmredzams, ka pilsētas galamērķa organizācijai nekādas rezerves stratēģijas pat nav bijis. Finālā, kamēr Latvijā primāro valstu (Vācija, Krievija, Baltija, Skandināvija) statistika 2017. gadā pieauga no 2,7-87,4%, Lietuvā tā kāpa vien par 0,3-18,5%.
Taču Viļņas piemērs ir vien ziediņi, ja salīdzinām ar visas Eiropas tūrisma nozares kritienu aizā 2010. gadā pēc Eijafjatlajokutla izvirduma, Japānas nozares iesaldēšanu pēc 2011. gada Fukušimas atomelektrostacijas avārijas, regulārajām viesuļvētrām Karību jūrā, pēdējo padsmit gadu ievērojamākajām gripu, ebolu un nu jau arī Covid-19 epidēmijām, Arābu pavasariem, Krimas aneksijām vai savvaļas ugunsgrēkiem Austrālijā, kur dabas resursi ir vieni no nozīmīgākajiem tūrisma stūrakmeņiem.
Tā visa ietekmē 2017. gadā sagatavoju konceptpiezīmes ar nosaukumu “TOURISMtoB”, kas amizanti rotaļājās ar divām nozīmēm – “tūrismam būt” un “no tūrisma (miegainās nozares) uz plānu B (kad nozare sabrūk)”.
Koncepta pamatā bija neskaitāmu pasaules kataklizmu gadījumu izpēte, to ietekme uz industriju, iespējamie risinājumi un vai tie tika veiksmīgi vai neveiksmīgi ieviesti.
Diemžēl Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietniekam tautsaimniecības attīstības, uzņēmējdarbības konkurētspējas un inovācijas jautājumos tas jau pavisam drīz nelikās saistoši, kamēr līdz pašai Ekonomikas ministrijai izskatīšanā "TOURISMtoB", visticamāk, pat nenonāca. Varbūt vairāk nekā 8% lielais tūrisma netiešais ieguldījums valsts kopprodukta veidošanā joprojām nelikās pārliecinošs, varbūt visas līknes un grafiki gāja tikai uz augšu un jūra bija līdz ceļiem.
Un tad pienāca 2020. gads
Tagad mēs jau visu zinām paši. Vēl 2019. gada izskaņā, pirms atvadījos no LIAA Tūrisma departamenta, atstāju novēlējumu nozarei izpētīt savas pielāgotiesspējas – nevis nodrošināt biznesa turpinātību, bet gan spēt fleksibli turpināt elpot (piemēram, ja vairs nav, ko zvejot, varbūt zvejas kuģus var pārveidot atpūtas braucieniem). Tajā pašā gadā LIAA ietvaros vēl organizējām tūrisma misijas Latvijas mazpilsētās, lai tuvāk savestu ceļojumu nozari ar radošajām industrijām. Viena no galvenajām mācībām tieši pilsētvides rakursā jau gadu iepriekš bija – kas notiek pilsētā, kad tā aiziet gulēt?
Tīri metaforiski 2020. gadā gulēt aizgāja teju visa tūrisma industrija, un uzvarēja tie galamērķi, kas spēja piedāvāt apskates objektus neatkarīgus no gadalaika, sezonas, dienasgaismas, cilvēku daudzuma, telpas ierobežojumiem (labs piemērs ir Alūksnes parki un salas, kurus jebkurā dienas laikā rotā takas, arhitektoniski, skulpturālie, dabas, gaismas un pat audiālie elementi).
Rīgas kontekstā gulēt bija aizgājusi Vecrīga, kamēr dzīvība kūsāja tur, kur dzīvo arī pats pilsētnieks, – priekšpilsētās.
Runājot par dzīvību, viens no lieliskākajiem lēmumiem 2020. gadā Rīgā bija atvieglotie nosacījumi terašu izvietošanai, kas bija kā nektārs gan ēdinātajiem un kultūrtelpām, gan pilsētplānotājiem. Ne velti pilsētu dzīvību mēra nevis pēc tā, cik daudz cilvēku paiet garām novērotājam noteiktā laika sprīdī, bet gan pēc tā, cik cilvēku šajā laika sprīdī piestāj. Tas padarīja Rīgu gan siltāku, gan deva iespēju komersantiem turpināt strādāt, ievērojot distancēšanās prasības.
Stāsta morāle
2017. gada sākumā Kopenhāgena izsludināja savu jauno četrgades stratēģiju “The end of Tourism as we know it”. Viens no tās punktiem bija “Localhood for everyone” (to varētu tulkot kā “vietējnieciskums katram”), uzsverot nepieciešamību katru ceļotāju uztvert kā īslaicīgu vietējo un katru vietējo – kā ceļotāju, kā arī izceļot vajadzību pēc ģeogrāfiskas izplatības. Vēl nav īsti skaidrs, kādus augļus nesusi šī stratēģija, taču saprotams ir viens –
vietējās auditorijas un apkaimju ignorēšana tūrisma sektorā kalpoja vien par laika degli implozijai Rīgā, kas sevī iesūca gidus, ēstuves, kultūrtelpas, viesnīcas, hosteļus un galamērķa organizācijas.
2021. gads būs izaicinājumiem pilns, taču mums ir iespēja izmantot gan vietējo klientūru, gan apkaimes, gan mūsu īpašās subkultūras kā izejmateriālu izpausmēm un pieredzējumam, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztu Rīgu Eiropas iekārojamāko galamērķu topā. Šoreiz vairs ne ar 3%, bet cerams jau vismaz 30% no tā, ko mēs saucam par savu pilsētu.
