VIDEO: Olga Dreģe ciklā „Spēlmaņu cilts” 1998. gada martā
Viņa man pārdomāti un būtiski runājusi Dailes teātra vēstures ciklā.
Man šķita, ka zinu, uz ko profesionāli jābūt gatavai. Un tomēr - tik daudz kas mani pārsteidza un lika arī pārdomāt mūžīgo mīklu par aktiera mainīgo dabu.
Dokumentālā filma. «Olga Dreģe. Mirkļu pieskārieni»
1.martā Olga Dreģe svin 80.gadskārtu. Dreģe ir leģendārā Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa principu – Skaidrība, Kaislība, Vienkāršība - absolūtā aktrise.
Filmas veidotāja Mārīte Balode, kura mākslinieci pazīst jau daudzus gadus.
Filmas pirmizrāde 1.martā plkst. 21.30 LTV1 un replay.lv.
Kāpēc? Žēlo taču sevi... bet nē! „Es nesmādēju nevienu skatītāju. Viņi grib mani redzēt”, atsaka Olga, bet desmitgadīgais, ļoti attapīgais
mazdēls Justs teiks, ka viņš ir slavenība klasē, jo ome spēlē kārtējā seriālā, ko skatās visa klase. Tā šī paaudze atcerēsies mums zināmo leģendārā Smiļģa leģendāro aktrisi.
Es uzdrošinos teikt, ka Olga ir pēdējā liesma vai dzīvā elpa no Meistara. Arī filmā un atkārtoti privāti Olga man apgalvoja, ka, ja Smiļģis nebūtu jau mūža norietā, uzņemot trešo Dailes studiju - Olgas studiju, viņas skatuves mūžs būtu bijis citāds. Pārdomājot jāpiekrīt, jo aktrises radošajā biogrāfijā nav Džuljetas, Spīdolas, Zanes, Arkadinas un citu klasisko varoņu. Viņas jaunībā modē nāca t.s. ”domājošais aktieris”, kad Smiļģa patētika, objektīvi skatoties, arī neizturēja laika spiedienu
Dejās un dziesmās izpaudās Olgas piesātinātais temperaments, jo viņa nekad nepadodas un citus nevaino, bet pati no sevis kā no citrona izspiež pēdējo pilienu. Cik tas ir patiesi teikts, bez uzspēles vai patētikas, kas bieži stereotipos dzirdams par Olgu, es sapratu, kad mēs iegājām nu jau slēgtajā Jaunajā Rīgas teātrī jeb bijušajā Dailes teātrī. Ar kādu spēku šīs atmiņas līst no Olgas!!! To vajag redzēt.
Filmējot Olgu nesamēģinātās un provokatīvās dzīves situācijās viņas skolā Sarkaņos un Madonā vai Mākslas muzejā, Olgai vienmēr bija, ko teikt un labi pateikt, un patiesi vai organiski iekļauties dotajos apstākļos. Es minēju šo mīklu, kā var sagatavoties tam, kam nevar sagatavoties? Līdz meita Zane intervijā pateica, ka viņai mamma vienmēr teikusi: ” Ja tu ej cilvēku priekšā, tev vienmēr jāzina, ko pateikt un kā sevi pasniegt”. Tas ir treniņš mūža garumā, kas prasa zināt ne tikai teātra dzīvi, bet arī interesēties par sabiedrībā notiekošo.
Olga ir no tām aktrisēm, kuru var redzēt arī citu teātru pirmizrādēs. Viņa pārdzīvo sabiedrībā notiekošo, bet viņa arī zina, ka spēj skatītājiem iedot spēku un uzmundrināt, atjaunot ticību katra spējām un arī valstij. Olga arī apzinās, ka viņas skatītājs viņu mīl. No tā viņa dzīvo un tam pilnībā atdodas. Dieva dotā enerģija pateicībā Viņam atjaunojas dodot. Jā, izklausās pēc frāzēm. Kāpēc? Šodienas negāciju pasaulē, ja cilvēkam nav savas vērtību prioritātes, tā var šķist. Diemžēl aizvien mazāk teātra izrādes, kuras šodien top neiedomājamā ātrumā, apmierina skatītāju alkas pēc vertikālajām vērtībām. Tā vertikāle, nākdama no zemes, no kājām, bieži iestrēgst jostas vietas līmenī vai pat zemāk. Skaistums neglītajā vai atklāsmes nepatīkamajā, nekomforta joslā ir vairāk, nekā cerība un aicinājums dzīvot pilnvērtīgi un skatīties pāri horizontam. Aizvien vairāk skatītāju aiziet no izrādēm, līdz galam tās nenoskatījušies. Problēma aktuāla!
Es ceru, ka Olga manis veidotajā filmā iedos skatītājiem tik vajadzīgo spēku. Es viņu apbrīnoju gan par ārējo, gan iekšējo skaistumu. Melnos plankumus vienmēr var atrast pat saulei, bet runa taču ir par lielām lietām.
Viņa ir absolūtā aktrise un punkts.
Gribēju - neatkarīgi no Olgas spilgtuma - filmā runāt vai ļaut saskatīt un pārdomāt Laika vērtību mainīgo un nemainīgo dabu.