Mārīte Balode: Kā tapa filma par Andri Vilku un raidījums par Gunāru Birkertu

Man vasara bija tik jauka, ka gribējās, lai tā kaut karsta turpinās ilgāk. Tik ļoti negribējās iekļauties darba dunā un spriedzē. Nu jau aiz muguras mans pirmais lielais šīs sezonas darbs pie videofilmas par Latvijas Nacionālās bilbiotēkas (LNB) direktoru Andri Vilku, piedalīšanās bibliotēkas atklāšanā un Birkertu "medības" raidījumam "Personība" par izcilo arhitektu Gunāru Birkertu. Pāgājušas tikai pāris nedēļas un tāda intensitāte, ka "korķus" var izsist!!! Bet ar savu 42 gadus garo pieredzi (kur palika gadi?) pa īstam saprotu, ka joprojām esmu laimīga. Kāpēc?

Vēl varu noķert tās sākotnējās emocijas, kad  piemeklē uztraukums "būs - nebūs" un kad ar pozitīvo stresu saprotu, ka esmu pateicīga liktenim, kas man dod iespēju kopā ar raidījuma varoņiem būt iekšā atklājumā. Man joprojām patīk neparedzamība, ko sniedz pati dzīve ar visām tās krāsām. Avantūriste, jā, mazliet vai pat daudzliet, jo tajā, ja esi gatavs lēcienam, vienmēr ir atklāsmes. Pārsteigumi ieraksta laikā, personīgā katarse un vajadzība to atdot skatītājam. Un ja vēl kaut daļēji izdodas, vai tad to nesauc par laimes sajūtu? Saprotu, ka manām emocijām un teorijai vajag reālus piemērus. Un to ir tik daudz īsā laikā.

Vispirms jau Andris Vilks, kurš kaut vēlīgs televīzijai, nav tā harismātiskākā un atraktīvākā personība, kuram tikai "jādod parunāt". Nē, viņam bija jādod iespēja ceļot gan pa savu reto grāmatu glabātuvēm pavasarī bibliotēkas pāriešanas laikā, gan mazā ceļojumā uz Latvijas ziemeļpusi. Nu jau videofilmā redzamie kadri ir vēsture, kuru nekad un neviens vairs nereanimēs. Tās daudzās neiegājušās epizodes un kadri ar Andra stāstījumu ir vērtība, kas man tika dota un piedzīvota. Tik aizņemts un arī ne labākajā veselības formā, direktors pieņēma manu lūgumu izbraukt ārpus Rīgas, jo, cik tad var līst pazemē pie grāmatu vērtībām bez saules.

Domājot par filmas koptēlu un arī jauno bibliotēku, man ziemeļvidzemnieka Ausekļa "Gaismas pils" atradās Burtnieku ezerā. Un tad nāca pārsteigums, jo izrādījās, ka tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur retumnieks Vilks nav bijis. Tajā bija kāds vilinājums, ko, man vīrišķīgās emocijas slēpjot, viņš pieņēma. Mēs stāvējām stāvkrastā un pārdesmit minūšu laikā ezers mainījās vismaz piecas reizes. Meklējot vispārinātāku kadru kopā ar operatoru Aivaru Cānu, lūdzām viņam klusējot varbūt "burties" (Burtnieks - sakne burt, arī  burts). To es nekad neuzzināšu, kas tika teiks ezeram un vai tika teikts, bet man šķiet, ka mūsu atrašanās tur  teikām un leģendām apvītā mistiskā ezera krastā bija lūgums gudrības varai.

Lai pils tiešām ceļas augšā mums visiem! Vai tā celsies, rādīs laiks. Tur arī Andris Vilks man izteica domu, ko nevēlējās iekļaut videofilmā, par sava dēla nāvi, pēc kuras viņa dzīvē bija cits atskaites punkts darbam un varēšanai veikt savu dzīves uzdevumu. Viņš to negrib saukt par misiju , to sauc citi un to varēju piedzīvot bibliotēkas inaugurācijas ceremonijā. Viņa uznācienam uz skatuves, publikai pieceļoties kājās, tika veltīti vairāku minūšu aplausi. Savaldīgais un diplomātiskais Vilks arī to pārdzīvoja un piedzīvoja un uz mūžu!

Kāpēc vēl atgriežos pie mūsu brauciena uz Rubeni, Rūjienu, Mazsalacu? Tādēļ, ka biju laimīga uzzināt par šīm vietām un grāmatnieku ceļiem, par pirmajiem mācītājiem un brāļu draudžu latviešu censoņiem, kuriem vēl nav piemiņas plāksnīšu kopējā ceļā uz Grāmatu un Bibliotēku. Nu tās zinu un arī varu vadīt ekskursiju. Filmā jau maz  "iegāja", jo stāsts jau nav par viņiem. Kāds labums tika arī Andrim, kurš grāmatnieku tīkla lielpilsētā Rūjienā, pateicoties īstai pilsētas vēstures zinātājai Līgai Siliņai, uzzināja retam zināmā  grāmatnieka Kristapa Kaktiņa ģimenes saites ar gleznotāja Ādama Alkšņa tēva un grāmattirgotāja Jāņa Alkšņa radiniekiem. Apmeklējot nu jau apmeklētājiem slēgto Alkšņa muzeju, devām solījumu kopīgi pacīnīties par tā reanimāciju (to gan Andris gribēja izskanam filmā). Lūk, kāds informācijas un emociju blīvums procesā un ceļā, arī personīgā...

Taču ar to mana bibliotēkas atvēršanas artava nebija galā. Jādabū Gunārs Birkerts un viņa ģimene raidījumā "Personība"! Man patīk, kaut arī daudz neko nezinu par viņa dzimtu un ģimeni. Viss jau var notikt, ja tikai cienījamais pasaules arhitekts atvēlētu mums lielāku laiku savā īsajā apmeklējuma laikā, kurā viņš grib būt kopā ar ģimeni (cik saprotami, bet ne mums par labu). Kā nekā viņš visiem bērniem un mazbērniem izmaksājis ceļu, lai redz, ko uzcēlis savā Dzimtenē, priekš viņiem vēl tālā un nepazīstamā Latvijā, vectētiņš. Jā, protams, atteikumi jebkādai publicitātei un viņu laika kavēšanai.

Un tomēr, pateicoties arhitektam Jānim Dripem, tiek nosūtīta vēstule ar lūgumu runāt ne tikai par arhitektūru un būvniecības grūtībām, bet arī par un ar ģimeni. Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai tiek dota ekskluzīva iespēja. Te ir tā rietumu attieksme pret žurnālistiem - nekādi ekspromti un tūlīt pēc notikuma iešanas klāt un emociju ķeršanas, bet strikti nolikta stunda sestdien no rīta. Esmu patiesi uztraukusies, vai tomēr VIŅŠ būs (kā nekā janvārī 90 gadi), cik atvērti un vēlīgi būs bērni (vecākajam Svenam 63 gadi, ievērojams ASV rakstnieks, izdevējs). Tomēr viss notiek - kopīgi citam caur citu runājot, kaut ne tekošā latviešu valodā, toties ar labu humoru. Ir viegli sarunāties. Tādu ģimenes patriarhu neesmu nekad redzējusi, vismaz mūsu medijos. Asu prātu, ar vēlīgu un koncentrētu atbildi, pat ar emocijām, atbildot arī uz tik kutelīgu jautājumu par tēvu, kuru viņš nekad nav saticis.

Man žēl montēt mūsu vieglo sarunu par ne tik viegliem jautājumiem, taču profesija un 39 minūšu hronometrāža  liek darīt savu. Tas, kas aiz kadra, paliek man. Man šķiet, ka ir pamats sevi saukt par laimīgu.

 Raidījums "Personība" Latvijas Televīzijas pirmā kanāla ēterā 9.septembrī plkst. 19.15.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt