Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lasīšana 21. gadsimtā. Stāsta Ilva Skulte

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kur likt nevajadzīgu lietotu apģērbu un kā stimulēt tā pārstrādi?

Māris Zanders: Šī kaitinošā mediju žēlošanās par naudas trūkumu

Māris Zanders: Šī kaitinošā mediju žēlošanās par naudas trūkumu

Latvijas plašsaziņas līdzekļu jomā apspriežamu tēmu netrūkst – diemžēl galvenokārt saistībā ar mediju finansējumu. Dažādos periodos esmu strādājis visdažādākajos medijos – drukātos, elektroniskos, tikai interneta vidē funkcionējošos. Tādēļ atļaušos izteikt dažas pārdomas. Sākšu ar “vingrinājumu”, nostājoties skeptiķu pozīcijās.

Jāizgatavo informācijas “objekts”

“Es tāpat avīzes nelasu, televīziju neskatos. Kas man nepieciešams, uzzinu internetā.”

Diezgan izplatīts viedoklis. Ja raugās no informācijas patērēšanas viedokļa, tā tiešām varētu būt, tikai es aicinātu paturēt prātā, ka informācijai tik ērti lietojamā internetā arī ir kāds avots – radio izskanējusi intervija, laikrakstā nodrukāts viedoklis, televīzijas raidījuma sižets. Respektīvi,

lai mums būtu vispār ko komentēt vai apstrīdēt, ir jābūt informācijas “objektam”, ko izgatavojis cilvēks, kuram tā ir profesija.

Labi izgatavojis, slikti – tas jau ir cits jautājums.

Mediju daudzveidība

“Tik mazā valstī kā Latvija, tik daudz mediju nevajag. Tie tāpat ziņo vairāk vai mazāk vienu un to pašu.”

Arī visai bieži sastopams viedoklis. Manuprāt, tajā mazliet kopā sajauktas dažādas problēmas. Var piekrist skeptiskām piezīmēm par satura vienveidīgumu, tomēr tas lielā mērā izriet no mediju pieticīgajām finansiālajām iespējām. Ja medijam trūkst naudas, diezgan loģiski, ka tas ietekmē to, cik plašs ir tēmu loks.

Savukārt, ja runa ir par to, ka mazā valstī “tik daudz” mediju nemaz nevajag, tad tam no aukstas loģikas viedokļa pat varētu piekrist, tomēr jāsaka, ka alternatīvu pastāvēšana ir zināma cena, kas jāmaksā par nodrošināšanos pret gadījumiem, kad viens medijs vai to grupa nonāk viena īpašnieka vai interešu grupas kontrolē. Visnotaļ raiba mediju ekosistēma pastāv arī citās no teritorijas vai iedzīvotāju skaita viedokļa nelielās valstīs, tātad acīmredzot kaut kāda loģika te ir. Rupji sakot,

kamēr ar izteikšanās brīvību valstī viss ir puslīdz kārtībā, tikmēr mediju liekas par daudz;

šo it kā nevajadzīgo skaitu mēs sākam novērtēt tad, kad informatīvajā telpā sāk “piegriezt skābekli”.

Tēmu daudzveidība

“Mediji ziņo tikai par slikto, visu tikai kritizē, dzenas tikai pēc sensācijām.”

Uz šo pārmetumu žurnālisti tradicionāli atbild divos veidos. Visdrošākā tonī – tāds esot viņu darbs un pilsoniskais pienākumus. Jau pieklusinātāk un kautrīgāk – publika šādu pozīciju pieprasa; ja nekritizēsi, teiks, ka esi pārdevies. Man gan saprotamāka ir trešā atbilde, kas skan apmēram tā: ja kāds saka, ka mediji ir dzīves nostājas “viss ir slikti” dedzīgi piekritēji, tad šis kāds vienkārši ir paslinkojis paskatīties, ko mediji piedāvā. Piemēram, Latvijas Radio piedāvā programmas par kultūru, zinātni utt.

Ja kādu šīs citas tēmas neinteresē, tad nav jāsaka, ka tās netiek apskatītas.

Tiktāl biežāk dzirdētie pārmetumi.

Situācija Latvijā - salīdzinoši jēdzīga

Neraugoties uz visai tumšām krāsām, kādās informatīvā telpa Latvijā tiek gleznota, tostarp no pašu žurnālistu puses, atļaušos teikt, ka, salīdzinot ar citām Austrumeiropas valstīm, situācija Baltijā ir salīdzinoši jēdzīga. Piemēram, mēs neesam nodzīvojušies tiktāl, ka valdošā partija ne tikai nomaina sabiedriskās televīzijas vadību, bet ka šī politiski ieceltā vadība algo tā saucamos troļļus internetā, lai slavētu sevi. Kā tas, kā liecina analītisko žurnālistu grupas nesen publiskots pētījums, notiek Polijā. Līmenis, kādā vietējā politiskā un biznesa elite kontrolē medijus Bulgārijā, Čehijā un Ungārijā, nav salīdzināms ar Latvijas situāciju.

Mēs varam ilgi un daudz runāt par mediju darba Latvijā trūkumiem, tomēr man grūti iedomāties situāciju, kurā, piemēram, opozīcijai un citādi domājošiem tiek vispār liegtas iespējas izteikties.

Ciniski izsakoties, salīdzinot ar citām postkomunistiskajām valstīm, mums vēl ir, kur krist. Tikai jautājums, vai tiešām to vajag.

Apburtie loki

Atgriežoties pie jautājuma par mediju un žurnālistu finansiālo stāvokli, es, šķiet, nebūšu īstais cilvēks, ko var pārsteigt ar sliktām ziņām. Manas profesionālās darbības laikā piecas reizes darba attiecības ar mani pārtrauktas pēkšņi, divās reizēs pat “aizmirstot” informēt, ka neesmu vairs vajadzīgs. Īsi sakot, mani grūti saraudināt. Galu galā nekur akmenī nav iecirsts, ka cilvēkam ir jāstrādā žurnālista profesijā, ja viņu ilgstoši neapmierina atalgojums. Tāpat jāpiezīmē, ka – lai gan summas, protams, atšķiras – daudz spožāk nav arī Rietumu medijos, pat tajos, kas orientēti uz izklaidi.

Tomēr man arī jāatzīst, ka mediju nestabilā situācija noved pie diviem nelāgiem apburtajiem lokiem. Pirmais. Ja žurnālists grib nodrošināt sev kaut relatīvu finansiālu neatkarību, tas nozīmē, ka viņam ir jāstrādā vismaz divās, labāk trijās vietās. Tas ietekmē viņa darba kvalitāti – spriežu pēc sevis. Tēlaini izsakoties, no desmit sacerētiem tekstiem mani pašu apmierina ne vairāk kā puse.

Otrais. Labi saprotu lasītājus, skatītājus un klausītājus, kuriem laika gaitā apnīk vienas un tās pašas “sejas” (mani ieskaitot). Šāda situācija iekapsulējas, jo nestabilitātes sanervozētie “vecie” prom neiet, savukārt “jaunos” viņu finansiālās izredzes neiepriecina. Kā saka, beigu beigās laimīgs nav neviens. Līdz ar to, lai kā man personīgi nepatiktu šī dīdīšanās ap valsts atbalsta medijiem tēmu, kaut kas jādara būs.

Lai neveidotos monopols uz informāciju

Protams, var arī nedarīt, un tādēļ debesis pār zemi nenogāzīsies. Ja atceramies okupācijas gadus, diez vai kāds tolaik nopietni uztvēra padomju presi kā pilnvērtīgu informācijas avotu, tomēr “virtuves sarunu” līmenī informācija cirkulēja. Galu galā plašsaziņas līdzekļi vispār ir salīdzinoši jauns, tikai dažus gadsimtus jauns, fenomens. Cilvēki gadsimtiem ilgi apmainījās ar informāciju pie dievnama, tirgus laukumā un gluži labi iztika bez medijiem. Mediji radās tad, kad radās pieprasījums. Pieprasījumu savukārt noteica sarežģītāku ekonomisko attiecību parādīšanās, apjausma, ka dzīvi ietekmē ne tikai gadalaiku maiņa, nerakstītas tradīcijas un svētajos rakstos teiktais.

Šodien mēs esam mazliet dīvainā situācijā, kad, no vienas puses, pieprasījums it kā samazinājies nav, mēs nojaušam, ka pasaule ir sasodīti sarežģīta un informētība par sliktu nenāk; no otras puses, mediji kā forma mums ir paguvusi dažādu iemeslu dēļ apnikt. Ikvienam ir tiesības no apnikušās formas atteikties, bet te mēs nonākam pie iesākumā minētā – labi, forma mums vairs nepatīk, bet vai mums ir skaidrs priekšstats par alternatīviem informācijas avotiem (nevis komentāriem un vērtējumiem, tādu mums sociālajos tīklos ir līdz nelabumam, bet informācijas avotiem!)? Domāju, ka šāda priekšstata mums nav.

Rezultātā ir risks, ka, apnikumā atsakoties no tā saucamajiem tradicionālajiem medijiem, mēs nonākam situācijā, kad informācija – vienalga, par terora draudiem, pandēmiju iespējām, drīzu ekonomisko krīzi – ir šauras grupas rīcībā. Esi sveicināts Džordž Orvel, kā saka. Tātad rezumējot:

mediji joprojām nodrošina – ne sevišķi labi, bet nodrošina – tādu informācijas pieejamības līmeni, lai neveidots monopols uz informāciju.

Pats medijus patērēju maz, tomēr es nerekomendētu tos nolikt vienā rindā ar petrolejas lampām vai pasta baložiem, pasakot, ka brīvais tirgus un konkurence “saliek visu savās vietās”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti