Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Polijā 2019. gads būs aktīvs vēlēšanu laiks

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Uldis Kresliņš. VDK un represīvā psihiatrija Latvijā

Māris Zanders. Viens liels jautājums Eiropai

Māris Zanders: Viens liels jautājums Eiropai

Saistībā ar Eiropas parlamenta (EP) maijā gaidāmajām vēlēšanām biežāk dzirdēsim apgalvojumu, ka Eiropas Savienības (ES) tēmas Latvijai ir nevis ārpolitiski, bet iekšpolitiski jautājumi. Citiem vārdiem sakot, kaut kas mūs tieši skarošs un attiecīgi nozīmīgs. Visvairāk šo apgalvojumu lietos EP deputātu amata kandidāti, šādi cenšoties gan pamatot savu kandidēšanu, gan cenšoties palielināt vēlētāju aktivitāti. Tomēr, neatkarīgi no šiem polittehnoloģiskajiem paņēmieniem, apgalvojums vienalga ir aktuāls un interesants. Tātad ES notiekošais ir Latvijas iekšpolitika?

Gan jā, gan nē. Pareizāk sakot, mēs varam tiešām atbildēt apstiprinoši, ja vienlaicīgi arī godīgi atzīstam, ka lielākā daļa no ES jautājumiem mums svarīgi ir mūsu valsts interešu, ja vēlaties, savtīgo interešu vārdā. Piemēram, ja neskaita tos Latvijas iedzīvotājus, kuri aizraujas ar Balkānu kultūru vai kuru profesionālo interešu lokā ir šis reģions, nedomāju, ka mēs, kā saka, liekot roku uz sirds, varam teikt, ka esam norūpējušies, kā atrisināsies Serbijas un Kosovas robežu jautājums, vai teritoriju apmaiņa nebeigsies ar jauniem konfliktiem un kā tas viss galu galā ietekmēs Serbijas kļūšanu par ES dalībvalsti [1].

Jautājums patiešām ir ļoti sarežģīts, un tā risinājumiem var būt tālejošas sekas, bet, ja esam godīgi, tad primāri Latvijai tas ir jautājums par to, kas notiek un notiks reģionā, kas ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ ir viens no galvenajiem ceļiem nelegālajai imigrācijai.

Neviens pie pilna prāta esošs eiropietis, to skaitā Latvijā, nevēlas, lai serbi un albāņi naidojas, tāpat kā neviens normāls cilvēks nevar būt kara atbalstītājs, tomēr paralēli šādiem vispārcilvēciskiem atzinumiem mums ir svarīgi, lai reģionā būtu puslīdz efektīvas, puslīdz nekorumpētas varas struktūras, kas spēj kontrolēt savu teritoriju. Skaidrs, ka mums Latvijā interesē, kādi politiķi un partijas ir pie varas Ungārijā vai Čehijā, bet atkal – ja neliekuļojam, tad vispirms mūs tas interesē saistībā ar Kremļa politikas atbalstītājiem Eiropā, ar to, cik daudzas no ES dalībvalstīm saprot Baltijas nostāju attiecībās ar Krieviju. Es ļoti skeptiski izturētos pret politiķi vai ekspertu, kurš apgalvotu, ka "Brexit" mums ir būtisks nevis tāpēc, ka runa ir par ES budžetu, mūsu eksportu un NATO efektivitāti, bet tādēļ, ka mēs esam trakoti norūpējušies par to, kā tālāk dzīvos Lielbritānija.

Te nav iemesla sakaunēties – tieši tāpat, no savu interešu viedokļa, skatās uz Latviju. Vai mūsu bankas pārāk neaizraujas ar apšaubāmas izcelsmes naudas apkalpošanu, vai mēs stāvam paši uz savām kājām, vai arī nepieciešams, lai citi stutē, cik ilgi būs jāstutē un cik tas citiem maksās utt.

Var iebilst: bet kā tad ar Eiropas kopējām vērtībām?

Pirmkārt, man nav īsti skaidrs, kādēļ kādas jēdzīgas vērtības tiek piedēvētas tieši Eiropai vai Rietumiem plašā nozīmē. Iecietīgi cilvēki ir visās pasaules malās, un neiecietīgu cilvēku netrūkst arī Eiropā. Jā, virkne vērtību, piemēram, uzskatu un izteikšanās brīvība, Eiropā ir labāk nostiprinātas likumdošanā un ir vairāk respektētas no varas puses nekā citur. Savukārt, ja runājam par iecietību kā vērtību tieši indivīdu līmenī – te vēl varētu pastrīdēties. Otrkārt, nevajag, manuprāt, jaukt vērtības ar paradumiem, situācijām, kuru pamatā ir tas, ka Eiropa ir salīdzinoši turīga. Dzīves līmenis nav vērtības. Tas, ka Eiropa var kaut ko objektīvi atļauties – būt dāsna pret dažādām grupām, piemēram, – nav vērtība.

Bet tas nenozīmē, ka par vērtībām Eiropas kontekstā vispār nav vērts runāt, ka tā ir tāda abstrakta runāšana par neko.

Pirms dažiem gadiem procesu Rietumos un Krievijā novērtējumos sāka parādīties salīdzinājums ar t.s. Veimāras republiku Vācijā. Šī formāta ietvaros, protams, nevar pagājušā gadsimta divdesmito gadu Vāciju jēdzīgi iztirzāt, bet salīdzinājuma pamatā ir tas, ka demokrātiskā iekārta Vācija kaut kā ļoti nelāgi beidzās 1933. gadā ar nacistu nākšanu pie varas. Īsi sakot, daļai Rietumu liberāļu viņiem nepieņemamas tendences šodien likās pamatoti saistīt ar Eiropas (ne tikai Vācijas) eksperimentiem ar autoritārismu starpkaru periodā.

Mani šāda veida vēsturiskas analoģijas sevišķi neaizrauj, tomēr viens aspekts liekas uzmanības vērts. Proti, Veimāras republikā tiesību ekspertu un filozofu vidū – to skaitā tādu, kuri pozicionējās kā cilvēki ar konservatīviem uzskatiem, – diezgan ātri parādījās jautājums, kas notiek situācijās, kad demokrātiskas valsts instrumentus izmanto politiskas grupas, kas pret demokrātiju ir noskaņotas naidīgi [2]?

Vienkāršoti izsakoties, ko darīt, ja vēlēšanu ceļā pie varas nonāk cilvēki, kuri ir pret pilsoniskajām tiesībām, to skaitā tiesībām balsot?  Kādas ir iespējas demokrātijai aizsargāt sevi, paliekot demokrātijai? Tas bija aktuāli Eiropā starpkaru periodā un diemžēl aktuāli ir atkal, un man diemžēl nav nācies dzirdēt labas atbildes.

Piemēram, lai gan man Eiropas kreiso un arī labējo radikāļu nepatika pret ASV bieži liekas pašvaka no pamatojuma viedokļa, manuprāt, demokrātiskā Eiropā ikvienam ir tiesības lamāt amerikāņus pēc sirds patikas. Jautājums ir, kas notiek, ja pretsvars Vašingtonai tiek meklēts Maskavā [3]? Tāpat es neredzu lielu nelaimi, ja dažādas interešu grupas ar putām uz lūpām aizstāv savu skatījumu un tiesības, bet kas notiek, kad demokrātiskā ceļā iegūtu varu kāda no grupām izmanto citu apklusināšanai? Skatījumi uz to, kas ir “Eiropa” ir dažādi, bet šo visnotaļ seno jautājumu gan nevajadzētu aizmirst.

 

[1] http://neweasterneurope.eu/2019/01/28/a-blueprint-solution-for-kosovo-what-is-at-stake%ef%bb%bf/

[2] https://www.nlobooks.ru/magazines/neprikosnovennyy_zapas/122_nz_6_2018/article/20553/ 

[3] http://neweasterneurope.eu/2019/02/04/the-british-lefts-affinity-for-russian-imperial-lies/

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti