Iespēja strīdēties
Nesen, 28.novembrī, vēstures zinātņu doktors Toms Ķikuts publiskajā lekcijā “Latvijas valsts dibinātāji, viņu pieredze un savstarpējie kontakti” atgādināja sevi par partijām saucošo grupu skaitu, kas pirms simt gadiem izveidoja Tautas padomi. Mēs starp tām redzam ne tikai labāk zināmos Latviešu zemnieku savienību un sociāldemokrātus, bet arī Latvijas Demokrātisko partiju, Latvijas Radikāldemokrātisko partiju, Latviešu nacionāldemokrātu partiju, Latvju republikāņu partiju, Latvju neatkarības partiju, Latvijas Revolucionāro sociālistu partiju.
Tāpat nav noslēpums, ka starp politiskajiem grupējumiem, piemēram, starp Latviešu pagaidu nacionālo padomi un Rīgas Demokrātisko bloku bija politiskās greizsirdības epizodes, atšķirīgi redzējumi utt.
Un tomēr pirms simt gadiem politiķi vienojās. Jautājums: kādēļ tik grūti kompromisus atrast šodien?
Teikšu uzreiz, ka nepiekrītu viedoklim, ka tolaik politiķi bijuši kaut kā gudrāki, izglītotāki, godprātīgāki. Tā ir atsevišķa tēma, bet vēstures fakti šo viedokli neapstiprina.
Mana versija ir tā, ka tolaik, 1918.gadā (arī 1919., 1920.gadā…), politiķi saprata, ka palaist garām iespēju nedrīkst, ka otras tādas iespējas izveidot valsti nebūs, savukārt mūsdienās šāda labā nozīmē spiediena nav. Valsts ir, dalība starptautiskās organizācijās ir, parlaments ir, valdība – tehniska vai sauciet, kā gribat, – ir un vajadzības gadījumā lēmumus pieņems. Var atļauties garākus strīdus. Par šo situāciju pat nevar īsti dusmoties, jo
tas, ka politiķi var strīdēties, bet dzīve valstī tāpēc neapstājas, ir liels ieguvums.
Tajā pašā laikā pašsaprotamība, ar kādu mēs uztveram šo valsti, nedaudz biedē, jo, ja valdības veidošanas gadījumā pamata stresam tiešām nav, citās situācijās tāda relaksētība neder.
Pielaide - mūsu politiķu pašu problēma
Savukārt, ja runājam par to, kas ir bīstamāk “šeit un tagad”, tad, manuprāt, tā ir manipulēšana ar pielaidi valsts noslēpumam. Te jāformulē precīzi, lai nebūtu pārpratumu. Nav šaubu, ka šis jautājums ir svarīgs. Risks toties ir tāds – ja pielaides iegūšana vai neiegūšana tiek visu laiku piesaukta kā teju vai vienīgais iemesls, kādēļ nevar sastādīt valdību, tad daļā sabiedrības var cilvēciski saprotami rasties zināms īgnums pret šīm pielaidēm un to izsniedzējiem. Citiem vārdiem sakot,
politiķi, manuprāt, rīkojas negodīgi, ja nerunā par reālajām domstarpībām, atbildību faktiski uzgrūžot specdienestiem.
Un šādas rīcības rezultātā cilvēkiem var rasties iespaids, ka drošības jautājumi šajā valstī ir tikai iegansts, kaut kāds instruments politiķu savstarpējās intrigās. Lūk, šāda iespaida veidošanās gan būtu bīstama. Tikpat bīstams un aplams būtu priekšstats, ka, lūk, ar specdienestu rokām mūsu iekšpolitikā jaucas partneri NATO un Eiropas Savienība (ES).
Gribu uzsvērt, ka partneri respektē iekšpolitiskos procesos dalībvalstīs, un varu to vienkārši pierādīt. Čehijā, Slovākijā un Ungārijā pie varas ir politiķi, kurus ir zināms pamats uzskatīt par simpatizējošiem Krievijai. Vai NATO ir mēģinājusi novērst viņu nākšanu pie varas, piedraudot ar sliktākām attiecībām? Nav. Divas ietekmīgas NATO valstis, ASV un Turcija, vēl nesen bija teju vai uz ekonomisko sankciju kara sliekšņa. Vai tas nozīmē, ka amerikāņi nerespektē Turcijas vēlētāju izvēli? Nenozīmē. Mums pašiem ir jāatbild par sevi, no mums to tieši sagaida, un nav ko māt sabiedroto virzienā. Citiem vārdiem sakot, ja kādam no nākamās valdības locekļiem radīsies problēmas ar pielaidi, tā ir mūsu politiķu pašu problēma.
Kad manipulēšanas fakts vairs nav noslēpjams
Vai ieilgušajā valdības veidošanas procesā ir arī kādi ieguvumi? Domāju, ka ir. Lielākā daļa vēlētāju jau bija pieraduši pie domas, ka visam priekšvēlēšanu kampaņās solītajam ticēt nav prāta darbs. Tomēr ātrums un apmēri, kādos atkāpšanās no solītā notiek šoreiz, pēc 13.Saeimas vēlēšanām, ir tik apstulbinoši, ka varētu būt pamācoši arī tai elektorāta daļai, kas parasti sliecas labticīgi atdot savas balsis par skaļākajiem solītājiem. Protams, ir risks, ka vilšanās būs tik liela, ka tā nozīmēs mazāku dalību vēlēšanās turpmāk, tomēr tikpat labi rezultāts var būt labākas iemaņas citreiz, kā žargonā saka, nepavilkties uz pareizi skanošām frāzēm.
Tāpat pozitīva ietekme varētu būt tam, ka priekšvēlēšanu laikā viens otru tā gānījušie politiķi nu ir gatavi strādāt kopā. Es neironizēju, varbūt tikai mazliet. Atcerēsimies, cik negantas priekšvēlēšanu periodā bija diskusijas – ja tās var saukt par diskusijām – sociālajos tīklos starp dažādu partiju piekritējiem. Likās, ka ir reāls pamats runāt par sašķeltu sabiedrību.
Redzot, kāds tas viss lielākoties ir bijis teātris, vēlētājiem nav vairs iemesla ar putām uz lūpām uzbrukt oponentiem. – dārgie līderi taču to vairs nedara, vai ne? Jā, jāatzīst, ka daļa no mums tā visa rezultātā nu jūtas piemānīti, un tas nav nekas labs, tomēr, ja tāda ir cena par normālām, bez histērijas attiecībām starp vēlētājiem, tad to ir vērts maksāt.
Priekšvēlēšanu periodā politiķi manipulēja ar cilvēku sarūgtinājumu, bailēm salīdzinoši nepieredzētā līmenī. Savukārt
tagad, kad manipulēšanas fakts vairs nav noslēpjams, ir iespēja apzināties, ka vēlēšanās ir jāpiedalās, par politiku ir vērts interesēties,
bet nekad NAV vērts pašiem kļūt par manipulācijas mehānismu sastāvdaļu, nekad NAV vērts politikas vārdā kaut verbālā līmenī uzbrukt saviem līdzcilvēkiem.
