Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lasīšanas vēsture. Gustava Strengas esejas "Meklējot lasītājus vai klausītājus" fragmenti

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ieslodzīto resocializācija: daudzi mācās un strādā, bet iespēju mazāk nekā vēlmju

Māris Zanders. Veroties rudenīgajās debesīs…

Māris Zanders: Par debesķermeņiem Latvijas politiskajās debesīs

Gribētu sākt ar kādu smieklīgu, bet patiesu atgadījumu zinātnes vēsturē, kas parāda, cik viegli veidojas pārpratumi, cik maz viens otru saprot ļaudis, kuriem principā vajadzētu būt nojausmai par to, ar ko kolēģi nodarbojas.

Tātad 1970. gadā astrofiziķis Vilems Leijtens lūdza ASV valdībai finansiālu atbalstu zinātniskas konferences sarīkošanai Skotijā. Plānotās konferences tēma bija objekti, ko astronomijā sauc par “baltajiem punduriem”. Drīz pēc lūguma nosūtīšanas Leijtens saņēma vēstuli no ASV Galvenā ķirurga biroja, kurā tika jautāts, vai konferences ietvaros iecerēts veikt eksperimentus ar cilvēkiem, kā arī tika atgādināts, ka ASV budžets neatbalsta konferences, kas veicina segregāciju pēc ādas krāsas, dzimuma utt. Īsi sakot, augsti kvalificēti mediķi izrādījās pilnīgi nezinoši par jaunumiem astronomijā (un droši vien otrādi…).

Un līdzīgi ir politikā, lai gan var šķist, ka “visi politiķi vienādi”, ka “visas partijas vienādas”. Līdz ar to, ja mēs mēģinām saprast Latvijas valdošajā koalīcijā notiekošo, mums jāņem vērā, ka runa ir par vienībām ar atšķirīgu iekšējo loģiku, domāšanas veidu, varētu pat teikt, temperamentu. Respektīvi, domāju, ka

daudziem ir iespaids, ka šī koalīcija neizceļas ar stabilitāti, savukārt mana tēze ir tā, ka citādi arī nevar būt, ņemot vērā partiju atšķirīgumu.

Piemēram, tiem, kuri nebalsoja par Jauno konservatīvo partiju (JKP) vai nav šīs partijas atbalstītāji, JKP retorika var likties grūti izskaidrojama vai kaitinoša. Tā kļūst saprotamāka, ja kaut vai hipotēzes līmenī pieņemam, ka JKP joprojām uzskata, ka tieši tai pienācās vadīt valdību un kas tas nenotika citu partiju pretdarbības rezultātā. Pavisam tieši runājot, JKP glabā rūgtumu par viņiem, kā viņiem liekas, izmānīto zelta medaļu.

Tāpat jāņem vērā, ka JKP visnotaļ pamatoti var cerēt uz savas ietekmes palielināšanos, daļai "KPV LV" deputātu Saeimā tuvinoties tieši JKP. Tas koalīcijas partneriem var patikt, var nepatikt, bet JKP neredz nepieciešamību piekāpties, un no JKP viedokļa to var saprast. Visbeidzot, pieminēšanas vērts ir tas, ka, manuprāt, JKP psiholoģiskais tips paredz - jo vairāk partijai un tās pārstāvjiem uzbrūk, jo vairāk viņi nostiprinās pārliecībā, ka rīkojas pareizi.

Zināmā mērā JKP pretpols domāšanas veidā ir "Attīstībai/Par!" (AP), kas uzsver racionalitāti kā labu īpašību un ar aizdomām izturas pret emocijām politikā. Var šādam skatījumam simpatizēt, bet tas sevī ietver arī riskus. Piemēram, lielai daļai vēlētāju racionalitāte nozīmē dīlošanu, t.s. tradicionālo politiku, un tas savukārt izraisa nepatiku. Līdzīgi ir ar liberāļiem raksturīgajām pretenzijām uz “mūsdienīgumu”. Šķiet, nav jāpierāda, ka lielai daļai sabiedrības “mūsdienīgums” ne ar ko diži labu neasociējas. Līdz ar to AP lielais jautājums ir neskaidrība par elektorāta, ar ko liberāļi var rēķināties, reālajiem apmēriem.

Atļaušos apgalvot, ka vēl pirms gada AP prognozēja, ka iegūs arī pa visām vīlēm tobrīd šķīstošās "Jaunās Vienotības" (JV) balsis. Nu izrādās, ka ziņas par JV politisko nāvi ir bijušas nedaudz priekšlaicīgas. Attiecīgi AP saskaras ar problēmu: palikt liberāļu tradicionālajā elektorātā atbalsta robežās, proti, 5 – 10%, vai arī tomēr mēģināt to palielināt uz JV rēķina. Vienlaicīgi “nenogāžot” valdību.

Respektīvi, divām no koalīcijas partijām objektīvi nav dižas intereses, lai premjers un premjera partija sabiedrības vērtējumā izskatītos labi.

Turpinot astronomisko salīdzinājumu modeli, Nacionālo apvienību (NA) varētu apzīmēt par “brūno punduri”. Par tādiem sauc debesu ķermeņus, kuru masa ir mazāka nekā zvaigznēm, tomēr lielāka nekā planētām, un vispār tiem nav precīzas definīcijas. Savukārt "KPV LV" līdzinās iesākumā minētajiem “baltajiem punduriem”. Tādi rodas, kad zvaigzne ir iztērējusi degvielu, mirst… Tiesa, kodols saglabājas. JV droši vien gribētu redzēt sevi kā “sarkano milzi”, kuram ir blīvs kodols un liels, retināts apvalks, tomēr neesmu pārliecināts, vai tā ir.

Te vietā būtu aicinājums beigt muļķoties un labāk mēģināt prognozēt, ar ko tas viss beigsies. Nezinu, bet, iespējams, ka jautājumu vajadzētu formulēt citādi. Mani, atklāti sakot, neinteresē konkrētu partiju reitingi un labsajūta.

Toties ir divi nepārprotami faktori, kas prasa saprātīgu un aktīvu valdības darbu. Pirmkārt, ārējā ekonomiskā konjunktūra neizskatās labi – jau visiem viegli apnikušais "Brexit", ekonomikas “atdzišana” Vācijā utt. Otrkārt, debates par Eiropas Savienības budžetu nākamajā plānošanas periodā būs negantākas, un Austrumeiropai, tātad arī mums, jārēķinās ar, kā saka, kaulaināku aci no “veco” dalībvalstu puses. “Eiropas naudas” var būt stipri mazāk, un mazāk vairāku gadu garumā. Atsevišķs, Latvijai ļoti interesants jautājums ir plānotais Eiropas Nākotnes fonds ar apmēram 100 miljardiem eiro, ko plāno izveidot inovāciju un zinātnes stimulēšanai. Tie visi ir burtiski tuvākā pusgada jautājumi. Turklāt neatkarīgi no tā, kas būs koalīcijā – baltie, sarkanie punduri vai pulsāri. Kaut citplanētieši.

Respektīvi, ja Kariņa valdība kritīs, vieni dusmosies, citi priecāsies, tas ir politiskās gaumes jautājums, bet, kā saka, īstais brīdis tas nebūs jebkurā gadījumā.

Te, protams, var iebilst, ka valdības nekad īsti nav mācējušas aizstāvēt Latvijas intereses, vienmēr piekāpušās utt. Šāds pārmetums nebūtu korekts, tomēr jebkurā gadījumā nevar paļauties uz to, ka sarunu smagumu Briselē pilnībā izturēs nozaru ministriju augstākā ierēdniecība. Tādēļ neatkarīgi no politiskajām simpātijām derētu līdz nākamā gada pavasarim izvairīties no pārāk krāšņas uguņošanas Latvijas politiskajās debesīs.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti