Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Nākamais ES daudzgadu budžets - naudas kļūs mazāk, vajadzību - vairāk

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Sniega bumbas efekts - kas britu izdevējus saista latviešu literatūrā

“Nu, cik var?!” Piezīmes par t.s. integrāciju Latvijā. Māra Zandera komentārs

Māris Zanders: «Nu, cik var?!» Piezīmes par t.s. integrāciju Latvijā

Pieļauju, ka daudziem no mums gadās situācijas, kad mēs sakām – vai tiešām vēl šodien, vairāk nekā divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas, ir jārunā, kaut kas jāpierāda tādos jautājumos kā latviešu valodas vieta Latvijā un līdzīgos? Kā tas var būt?!

Visbiežāk iemesli tiek saistīti ar to, ka daļa Latvijas sabiedrības dzīvo atšķirīgā informatīvajā telpā. Tā tiešām varētu būt, bet – ir jābūt kaut kādai motivācijai dzīvot šajā atšķirīgajā informatīvajā telpā, it sevišķi, ja ir pietiekošas valodas zināšanas, lai tā nedarītu.

Tātad es vēlētos izvirzīt dažas tēzes, kuras, iespējams, nav Latvijas situāciju izskaidrojošas, bet kuras var palīdzēt konteksta iezīmēšanā.

Uzreiz atvainojos tiem, kurus kaitina jēdziena “kopiena” lietojums. Man nav problēmu lietot etniskos apzīmējumus, bet atgādināšu, ka jēdziens “kopiena” nav nekas pazeminošs.

Pirmā tēze ir tā, ka domstarpības starp kopienām, lietojot ikdienas žargonu, uzsūcas ļoti, ļoti lēni.

Šogad aprit 20 gadi kopš Belfāstas vienošanās, kurai vajadzēja izbeigt konfliktus starp, nosacīti sakot, īriem – katoļiem - un britiem – protestantiem - Ziemeļīrijā. Te jāatgādina, ka, lai gan konflikts bija ilgs un prasīja cilvēku dzīvības abās pusēs, kopumā tā melnais nospiedums nebija tik liels kā okupācija Latvijā. Turklāt vienošanās arī nozīmēja, ka politiskie spēlētāji centīsies vecās rētas nekairināt. Īsi sakot, priekšnoteikumi izlīgumam Ziemeļīrijā objektīvi bija un ir, iespējams, labāki nekā Latvijā.

Ko mēs redzam dzīvē? To, ka Ziemeļīrijā kopienas turpina dzīvot savu, norobežotu dzīvi. Piemēram, laika posmā no 2000.gada bērnu īpatsvars, kuri mācās t.s. integrētajās skolās, ir palielinājies minimāli – pamatskolās no 3 līdz 5,8%, vidusskolās no 5,6% līdz 8,6%. Abu kopienu pārstāvji turpina dzīvot nošķirti arī no dzīves vietas viedokļa [1]. Īsi sakot, divdesmit gadu laikā – par spīti Londonas un Dublinas pūliņiem, par spīti reģionā iepludinātajiem lielajiem naudas resursiem – katoļi un protestanti Ziemeļīrijā dzīvo acīmredzot ne visai sirsnīgās attiecībās. Ir samērā mierīga līdzāspastāvēšana, bet arī ne vairāk.

Jāpiebilst, ka es saprotu iebildumu, ka salīdzinājums nav īsti korekts, jo Latvijas situācija ir veidojusies citādi, galu galā bija Latvijas valsts, kas tika okupēta utt. Protams, bet konkrētajā kontekstā ir runa tikai par to, ka arī ļoti labos apstākļos, kad nav, starp citu, intensīvas kūdīšanas “no malas”, neuzticēšanās saglabājas gadu desmitiem ilgi.

Otrā tēze saistīta ar diezgan bieži dzirdēto, ka kopienu nošķirtība mazināsies kaut vai tādēļ, ka dzimst paaudzes, kurām vēsture nav viņu personīgā pieredze, attiecīgi viņi neredz jēgu vecāko paaudžu strīdus turpināt.

Runāsim jau nu, kā ir – visbiežāk šādas cerības tiek saistītas tieši ar cittautiešu jauno paaudzi, kas taču dzimusi jau neatkarīgā Latvijā, kura labāk pazīst Rietumus (salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm) utt.

Mana tēze ir tā, ka šāds pieņēmums ir kļūdains.

Un te nav runa par gados jaunu cilvēku aktīvu darbošanos, teiksim, 9.maijā Pārdaugavā. Runa ir par to, ka idejas, priekšstati nekur “nepazūd”, tie atgriežas desmitiem gadu vēlāk, un turklāt nevis kā dekoratīvs šovs, bet kā pārliecība.

Pirms desmit gadiem Itālijā izveidojās organizācija CasaPound Italia (CPI). Visbiežāk tā tiek raksturota kā partija ar fašistisku orientāciju [2]. Šī nav īstā reize pārspriest, ko nozīmēja fašisms Itālijā starpkaru periodā; svarīgi ir tas, ka pusgadsimtu vēlāk jauni cilvēki atrod atbildes saviem šodienas jautājumiem uzskatu sistēmā, tradīcijā, kas it kā taču galīgi vairs nav aktuāla.

Ja šis piemērs likās pārāk ekstravagants, atgādināšu par jaunatnes organizācijām, teiksim, Polijā, kuras katoļu tradīciju turpināšanu galīgi neuzskata par kaut ko “aizvēsturisku”.

Īsi sakot, paaudžu nomaiņa nenozīmē pasaules redzējuma nomaiņu.

Trešā tēze ir tāda, ka valsts struktūras a priori nespēj īstenot jēdzīgu integrāciju (novazāts vārds, bet lai nu būtu...). Tam savukārt ir vairāki iemesli.

Atcerēsimies, cik bieži latvieši paši skeptiski izturas pret politiķiem, valsts iestādēm utt. Kādi būtu iemesli, lai cittautiešu attieksme būtu labāka? Līdz ar to, ja amatpersona kaut ko saka – kaut vai pilnīgi pamatoti – par, vienalga, valodu lietojumu, ārpolitiku utt., cittautiešu attieksmi pret amatpersonas teikto veido ne tikai tas, ka amatpersona, pieņemsim, ir latvietis; klāt nāk arī aizdomīgums pret amatpersonu kā tādu. Es to nevaru pierādīt, bet, manuprāt, daudz lielākas iespējas dialogam ir tad, ja tas notiek starp diviem indivīdiem – kaimiņiem, darba biedriem  utt. Pilnīgi iespējams, ka paaugstināti toņi vienalga būs, tomēr grūti savā kaimiņā vai darba biedrā vēl papildus redzēt varas pārstāvi.

Cits iemesls varētu būt tas, ka valsts struktūru rīcībā objektīvi nav instrumentu jēdzīgai sarunai. Iedomāsimies, piemēram, mūsu oficiālo, kā šodien smalki saka, diskursu par notikumiem Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Nekā nepareiza jau šajā oficiālajā diskursā nav, bet tas nenostājas uzrunātā cittautieša situācijā. Savukārt nostāties otra situācijā, manuprāt, nozīmētu pārrunāt to, cik daudzi miljoni krievu, baltkrievu, ukraiņu cilvēki palika Vācijas okupētajās teritorijās, kaut kā centās dzīvot, attiecīgi es jautātu šim iedomātajam sarunu biedram – vai tu viņus arī turi aizdomās par simpātijām nacistiem? Un ko tu saki par tūkstošiem vāciešu gūstā nonākušo? Vai darbos uz Vāciju aizsūtīto, kurus vēlāk PSRS represēja? Es jautātu – vai tavā dzimtā vai paziņu lokā nav neviena, kurš cietis, piemēram, Staļina laika represijās? Ir? Nu, tad parunāsim par to, un tu varbūt labāk sapratīsi mani. Problēma ir tā, ka šāda līmeņa sarunas (turklāt par jebkuru tēmu!) valsts un pilsonis uzturēt nevar. Tāpēc, ka nevar. Sarunā starp valsti un indivīdu nav iespējams nesteidzīgums, pauzes, intimitāte.

Līdz ar to es domāju, ka valsts struktūru īstenota cittautiešu integrācija vienmēr būs diezgan formāla un attiecīgi neefektīva. Līdz ar to ne visai komfortablais secinājums – atgriežoties pie teksta sākuma – jā, nāksies vien joprojām mums, Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, runāt, strīdēties par it kā pašsaprotamām lietām. Ja mēs to nedarīsim, uzskatot, ka tas jādara valsts struktūrām, politiķiem, - būs vēl sliktāk.

Turklāt šeit ir vēl cits, varbūt dīvaini skanošs, aspekts. Gadiem ejot, valsts pārstāvju atbildes saprotamu iemeslu dēļ kļūst lakoniskas – to un to nosaka tāds un tāds likums, viss. Savukārt indivīds, saskaroties ar pretējās puses pretenzijām, pārpratumiem, var saniknoties, izjust izmisumu - “nu, cik var joprojām par vienu un to pašu?!” - bet tā vismaz ir emocionāla, dzīva reakcija, kurai – pat ja tas prasa nervus – ir lielākas izredzes kaut ko izskaidrot un pārliecināt.

  1. The Economist, 2018.gada 31.marts, 21.lpp.
  2. https://en.wikipedia.org/wiki/CasaPound
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti