Vismaz liela daļa Rietumeiropas politiķu saka, ka austrumeiropieši ir izrādījušies ksenofobi un vispār ar simpātijām pret “stingro roku”, savukārt liela daļa Austrumeiropas politiskās domas gigantu uzskata, ka “Rietumeiropa” ir deģenerējusies savā kosmopolītismā. Politiskā retorika gan precīzi neatspoguļo vēlētāju viedokli, tomēr domāju, ka līdzīgas noskaņas ir arī plašākā Rietumeiropas un Austrumeiropas publikā.
Purpināt nevienam nav liegts, tomēr visa šī, atvainojiet, ņemšanās likumsakarīgi izvirza jautājumus par to, ko tad vispār darīt ar pirms mirkļa minētajiem jēdzieniem, ja to lietotāji tik vareni atšķiras šo jēdzienu interpretācijā.
Vienkāršākais skaidrojums situācijai ir abpusēja vilšanās, laikam ejot pēc Berlīnes mūra krišanas. Aiz “dzelzs priekškara” ilgi dzīvojušajiem austrumeiropiešiem droši vien bija izveidojušies pārāk jūsmīgi priekšstati par Rietumiem, kas prognozējami saskārās ar realitāti un daudziem arī saplaka. Savukārt par sava modeļa pareizību pārliecinātie “rietumnieki” vīlās priekšstatā, ka pateicīgie “jaunākie brāļi” Austrumeiropā ir gatavi seko Rietumeiropas piemēram vienmēr un visā.
Šis ir diezgan bieži lasāms un diezgan jēdzīgs skaidrojums, tomēr mani tas īsti neapmierina, jo principā tas šodienas domstarpības reducē uz “aukstā kara” sekām. Man savukārt šķiet, ka atšķirīgums ir vēsturiski senāks.
Attīstot šo tēmu, vispirms gan jāpiezīmē, ka vērtības, ko Rietumeiropas t.s. liberālās demokrātijas uzskata par tām teju vai dabiski piemītošām, patiesībā ir noformējušās no vēstures viedokļa salīdzinoši nesen. Vēl 19. gadsimtā pilsonis Džons Stjuarts Milss, ko dažiem labpatīk uzskatīt par brīvības sludinātāju, kādā darbā rakstīja: “Nevar apšaubīt to, ka bretonim vai franču Navarras baskam ir noderīgi pieņemt augsti civilizētas tautas idejas un jūtas, kļūt par franču nācijas daļu. … Tas, protams, viņam ir noderīgāk, nekā nīkt savās klintīs kā aizgājušu laiku pusmežonīgai paliekai. To pašu var teikt par velsieti vai Skotijas kalnieti saistībā ar britu tautu”[1]. Nu, ļoti liberāli un demokrātiski šodienas izpratnē par mazākuma tiesībām Džons Stjuarts nav izteicies…
Paveramies tagad uz Austrumeiropu starpkaru periodā, respektīvi, vēl pirms visādiem Varšavas blokiem un “dzelzs aizkariem”. Polijas politiskā un intelektuālā elite arī starpkaru periodā uzskatīja, ka viņu valstij ir īpaša vieta Eiropā – dauzīšanās notika starp ambīcijām atjaunot kaut ko līdzvērtīgu Polijas–Lietuvas savienībai (t.s. “Intermarium” koncepts) un ambīcijām palīdzēt atbrīvoties no boļševisma jūga arī tautām Padomju Krievijas teritorijā (t.s. prometeisma koncepts). Viens no izteiksmīgiem darbiem par “citas” Eiropas īpatnībām ir Džozefa Rotčailda “Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem”. Citāts par Rumāniju: “Lai arī rumāņu sabiedrībā pastāvēja šīs nesaskaņas, tā bija dziļi vienota ticībā, ka ir kas īpašs. Būdama vienīgā latīņu nācija ar pareizticības tradīcijām, rumāņi vienlaikus bija gan saistīti ar saviem kaimiņiem, gan atrauti no tiem. Viņu latīņu etniskā un lingvistiskā izcelsme šķīra rumāņus no slāviem un ungāriem, piesaistot Rietumiem, bet pareizticība zināmā mērā atdalīja viņus no Rietumiem un ungāriem, piesaistot kaimiņos dzīvojošiem slāviem”[2].
Šādus vēsturiskus ekskursus var turpināt bezgalīgi, bet diez vai tas ir to vērts. Kā saka, esence ir tā, ka, jā, Centrālā un Austrumeiropa, Balkāni ir atšķirīgi no Rietumeiropas sava vēsturiskā konteksta rezultātā, bet jēdziens “atšķirīgums” nenozīmē kaut kādā ziņā atpalicību, neatbilstību kaut kādām “pareizām” normām un vērtībām. Nē, vienkārši ir atšķirīgums.
Te likumsakarīgi var rasties vēlme skumji šūpot galvu un teikt, ka tad tādas “Eiropas” vispār nav, ka tā ir konstrukcija un ne vairāk. Man šķiet, ka šādā attieksmē ir kaut kas kļūmīgs pašos pamatos. Iedomāsimies antīkās Romas laikus, ko taču, cik saprotu, uzskata par Eiropas civilizācijas vienu no stūrakmeņiem.
Ja neskaita kopīgo, vai tiešām mēs uzskatām, ka Romas impērija, teiksim, pašreizējās Lielbritānijas teritorijā bija pilnīgi identiska Romas impērijai, teiksim, pašreizējās Turcijas teritorijā? Nu, nē taču.
Par spīti kristietībai kā ļoti spēcīgam vienojošam faktoram, skaidrs, ka 13. gadsimta Īrija un 13. gadsimta Dienviditālija stipri atšķīrās. Cits piemērs, kas varbūt tīkamāks labas daiļliteratūras cienītājiem – nesen latviešu mēlē iznākušajā Kristinas Sabaļauskaites romānu cikla “Silva rerum” ceturtajā grāmatā, kas stāsta par 18. gadsimta otro pusi, Lietuvas dižkunigaitija un Londona abas ir Eiropa, bet atšķirīgas. Katrai savi, kā saka, plusi un mīnusi. Un?
Respektīvi, es īsti nesaprotu, no kurienes ir uzradusies ideja, ka ir kaut kāds viens Eiropas civilizācijas modelis, ar kuru ir jāsalīdzina reģionālie varianti, un, ja salīdzinājums īsti gluds nesanāk, jāpasludina, ka nav vispār tādas Eiropas. Lai piedod mani draugi un paziņas kristieši par šo piemēru, bet – stīvēšanās ap “īstās” Eiropas jēdzienu ir līdzvērtīgi strīdam, kuri ir “īstāki” kristieši – katoļi vai protestanti? Tas ir bezjēdzīgi. Nav “pareizās” un nav “nepareizās” Eiropas.
Es te nesludinu relatīvismu žanrā - lai katrs īsteno tādu “Eiropu”, kādu grib, un visiem pārējiem jātur mute ciet. Nosacītajiem Rietumeiropas liberāļiem ir visas tiesības pikti izrunāties par Austrumeiropas nacionālistiem un otrādi. Un vislabāk, ja paralēli savu simpātiju un antipātiju demonstrēšanai notiek kompromisu meklēšana.
Šī teksta ietvaros runa bija par to, ka no vēstures viedokļa nav korekti, ja kāda valsts, valstu grupa, politiķu grupa apgalvo, ka tieši viņi pārstāv “pareizo” Eiropu un atšķirīgi modeļi kaut kā nav īsti “pareizi”.
Ir pamats strīdiem starp liberāļiem un konservatīvajiem, kosmopolītiem un nacionālistiem – Eiropā, ASV, Indijā, Argentīnā, vienalga kur – bet nav iemesla šajos strīdos, ja tā drīkst teikt, vilkt iekšā Eiropas tradīcijas un vērtības.
----------
1. Bernards Jaks. Nacionālisms un kopienas morālā psiholoģija. Gaidara institūta izdevniecība, 2017., 335.lpp.
2. Džozefs Rotčailds. Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem. Zvaigzne ABC, 1999. 333.-334.lpp.