Tālākajā tekstā es nevēlētos apspriest lēmuma par Rīgas domes atlaišanu juridiskos aspektus. Bet mani interesē, ko ārkārtas vēlēšanas varētu mainīt galvaspilsētā.
Kritika un bļaušana
No vienas puses, priekšvēlēšanu kampaņas, ja tādas būs, protams, ir līdz nelabumam prognozējamas. Pašreizējā opozīcija teiks, ka Rīga ir novesta līdz kliņķim, un minēs tam pierādījumus. Pozīcija teiks, ka opozīcija smagi pārspīlē, un minēs tam pierādījumus.
No otras puses, pastāv iespēja, ka kampaņu tematika varētu būt vairāk saistīta ar pilsētas reālajām vajadzībām. Iemesls? Ja opozīcijas partijas Rīgā savas kampaņas ierasti būvēs uz kritiku, cenšoties izvairīties no konkrētiem priekšlikumiem, tad tas viss izvērtīsies par bļaušanu, kurš vairāk piemānījis vēlētājus.
Tā nu ir sagadījies, ka šajā ziņā arī opozīcijai Rīgā, kas toties ir pie varas nacionālajā līmenī, nav ar ko lepoties. Citiem vārdiem sakot, ja “Jaunā Vienotība”, Jaunā konservatīvā partija, “Attīstībai/Par!” un Nacionālā apvienība negrib pašas uzprasīties uz atgādinājumiem par mediķu algām utt., labāk nepiedāvāt sevi Rīgā kā “baltos un pūkainos”. Lai gan budžeta finansējuma palielināšana partijām un skandāli Rīgas “saimniecībā” ir atšķirīgas tēmas, puslīdz droši var teikt, ka priekšvēlēšanu strīdos tās tiks, ja tā var teikt, saliktas kopā.
Ko es saprotu ar pilsētas reālajām vajadzībām?
Ja mēs pieņemam kā realitāti to, ka 2020.-2021. gads pašvaldības budžetam nebūs tie labākie gadi, ir jāzina, kādi partijām ir konkrēti priekšlikumi par izdevumu samazināšanu. Ja kāds teiks, ka izdevumus pārskatīt nevajadzēs, jo pilnīgi pietiks ar pašreizējās domes vadības un tās ielikteņu padzīšanu, tad tā nebūs taisnība.
“Uzpūsto” atalgojumu un darba vietas samazināt vajag, bet ar šādi iegūto naudu nepietiks.
Jo pašreizējā pilsētas vadība pati runā par nepieciešamo samazinājumu apmēram 19 miljonu eiro apmērā. Tātad – konkrēti priekšlikumi par pilsētas budžetu.
Tas pats attiecas uz apšaubāmu slavu ieguvušajām pašvaldības kapitālsabiedrībām. Priekšlikumi par kārtējiem auditiem, pārbaudēm kā labāko līdzekli pašvaldības uzņēmumu sakārtošanā, manuprāt, vairs neder. Mēs taču redzam, ka pat kadru nomaiņa šajos uzņēmumos, Valsts kontroles prasības, preses aurošana saknē neko nemaina. Kā senajā anekdotē par PSRS rūpniecības modernizācijas iespējām – ražo, ko un kā gribi, beigās vienalga sanāk Kalašņikova automāts.
Es sagaidītu konkrētus priekšlikumus par to, kādus no šiem pašvaldības uzņēmumiem, piemēram, vajadzētu vispār likvidēt. Ir nepieciešams skaidrs redzējums par to, ar ko pašvaldībai ir jānodarbojas un ko pareizāk uzticēt nevalstiskajam sektoram vai privātbiznesam.
Tāpat būtu interesanti dzirdēt, kas tuvākajos gados Rīgā notiks ar tiem investīciju projektiem, kurus izstrādājot, pilsēta rēķinājās ar Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējumu pierastā proporcijā. Proti, ir viedoklis, ka nākamajā ES budžeta plānošanas periodā ir jārēķinās ar Kohēzijas fondu samazinājumu – jautājums ir tikai par samazinājuma apmēriem. Ja paturam prātā, ka runa ir par, piemēram, satiksmes infrastruktūru pilsētā, šī ir arī ierindas pilsētniekus skaroša tēma. Starp citu, šajā jautājumu lokā var gandrīz vispār iztikt bez politiķu savstarpējas aplamāšanās – vienkārši katra partija pasaka savas prioritātes, tostarp gadījumā, kad jāiztiek bez Eiropas naudas.
Ņemot vērā cilvēku ikdienas migrēšanu starp Rīgu un Pierīgas pašvaldībām, būtiski ir jautājumi par attiecībām starp Rīgu un Pierīgu. Atgādināšu, piemēram, kašķi starp pašvaldībām par iedzīvotāju deklarēšanās vietu – šīs attiecības varētu būt konstruktīvākas. Bet, lai tās tādas būtu, ir nepieciešamas jēdzīgas idejas.
Īsi sakot, ir daudz jautājumu, kuros partijas varētu sacensties, iztiekot bez prastas apsaukāšanās.
Cik ticama ir šāda iespēja?
Paskatīsimies saskaitāmos
Latvijas Reģionu apvienība un Zaļo un Zemnieku savienība, kas startēs ar vienotu sarakstu, prognozējami izmantos to, ka nav pie varas nedz Rīgā, nedz nacionālajā līmenī – attiecīgi piedāvās sevi kā, tēlaini izsakoties, trešo ceļu. Te pilnīgi pietiek ar visu citu dūšīgu kritizēšanu, tas ir šādas apvienības, kā saka, trumpis. Attiecīgi šim sarakstam būs liels kārdinājums nemaz nemocīt sevi par augstāk pieminētajiem un citiem jautājumiem.
Pamatotas šaubas ir arī par “Saskaņu”, jo no “Saskaņas” viedokļa loģiskāk ir mobilizēt savus vēlētājus, uzsverot, cik netaisnīga vispār ir domes atlaišana un ka tā visa ir viena liela “latviešu partiju” vēršanās pret cittautiešiem. Jo mazāk “Saskaņas” atbalstītājs lauzīs galvu par to, ko nozīmēja daļas “Saskaņas” deputātu domē izslēgšana no partijas un kas vispār “Saskaņas” iekšienē notiek, jo tas “Saskaņai” labāk. “Mūsējos sit!” – visdrošākais sauklis.
Zināmā mērā vissliktākajā situācijā ir mēra partija “Gods kalpot Rīgai”. Tandēmā ar “Saskaņu” partija “Gods kalpot Rīgai” bija izdevīgi pozicionēt sevi kā pragmatiķus, kuri nejaucas “Saskaņas” strīdos ar tā saucamajām latviešu partijām. Savukārt “Saskaņai” partija “Gods kalpot Rīgai” nodrošināja papildu balsis citās pilsētnieku grupās. Startējot atsevišķi, ar šādu līdzšinējo tēlu “Gods kalpot Rīgai” būs stipri par maz, un tad savukārt rodas jautājumus, ko gatavi darīt partijas simboliskie tēvi aizkulisēs, lai nepieļautu, ka partija ārkārtas vēlēšanās smagi izgāžas. Ja “Gods kalpot Rīgai” aizbildņi izlems, ka mērs Oļegs Burovs “maču neizvilks” un aplaimos viņu ar “harismātiķiem”, tad mums būs vēl viena populistu grupa.
Kas attiecas uz “Jauno Vienotību”, Jauno konservatīvo partiju, Nacionālo apvienību un “KPV LV” kopīgo sarakstu, tāpat arī uz atsevišķi startēt gatavo “Attīstībai/Par!”, tad
daudz kas atkarīgs no tā, vai un kādā apmērā kāds no šiem sarakstiem iekļaus nevalstisko organizāciju pārstāvjus.
Piemēram, tos, kas apvienojušies “Rīgas līgā”. Neesmu nekritisks nevalstisko iniciatīvu apjūsmotājs, tomēr, manuprāt, šie Rīgas apkaimju aktīvisti ir mazāk tendēti uz jebkura jautājuma “aizvilkšanu” līdz strīdiem par to, kā kurš balsojis Saeimā vai Rīgas domē. Ar partijām nesaistītie aktīvisti droši vien arī ir, kā saka, ar saviem tarakāniem galvās, bet viņu priekšrocība ir tā, ka viņiem nav jārēķinās ar savām partijām un šo partiju interesēm ārpus Rīgas tematikas. Ja tā saucamās latviešu partijas uzskatīs, ka var iztikt bez nevalstisko aktīvistu iesaistīšanas, jo “paši gudri”, tad būs parastā retorika.
Pieļauju, ka var rasties jautājums, kādēļ valdošās koalīcijas partijas grasās startēt divos, nevis vienā sarakstā. Lai cik nezūdošs būtu sentiments par vienoto sarakstu, domāju, ka šāda izvēle tomēr ir loģiska, jo pārāk atšķirīgi ir, piemēram, Nacionālās apvienības un “Attīstībai/Par!” vēlētāji.
Nu, nevajag visus mēģināt padzīt zem viena “jumta”, jo tas var beigties ar to, ka vienas vai otras partijas atbalstītāji vienkārši neaiziet balsot,
jo uzskata, ka tik lielu krupi norīt nav gatavi.
Rezumējot: būtu pilnīgs neprāts mēģināt prognozēt, kāds varētu būt ārkārtas vēlēšanu iznākums; pastāv neliela, tomēr iespēja, ka priekšvēlēšanu kampaņas nebūs “vecas zupas uzsildīšana”.
