Tas izklausās diezgan nejēdzīgi, jo – kā teicis klasiķis – zaglis ir zaglis, neatkarīgi no specializācijas (kabatas zaglis, dzīvokļu aplaupītājs utt.).
Rodas iespaids, ka, uzspiežot publikai jēdzienu "agresīvie populisti", elite mēģina iepotēt vēlētājos domu, ka pilnīgi bez populisma politika nav iespējama vispār.
Ka vienīgais nošķīrums ir starp "normālo" un "agresīvo" populismu. Es pagaidām neizteikšos, ko domāju par tik fatālistisku apgalvojumu, bet – ja nu mūsu gudrinieki paši savā ziņā uzprasās, tad mēģināsim saprast, kā izpaužas "parastais", "normālais" populisms. Citiem vārdiem sakot, kad runā niekus arī tie politiķi, kuri paši sevi uzskata par "atbildīgiem" un "nopietniem".
Ja "agresīvais” populisms asociējas ar neizpildāmiem solījumiem un/vai nepamatotiem uzbrukumiem politiskajiem konkurentiem, tad "parastais" populisms galvenokārt spēlējas ar valodu, ar vārdiem. Piemēram, jūs noteikti esat pamanījuši izteikumus "mēs esam izdarījuši to un to" vai "mēs izdarīsim to un to".
Lielā mērā tā ir muldēšana tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ne jau simts deputātu vai pārdesmit ministri un viņu loks panāk to, ka uzņēmumi, skolas, slimnīcas utt. vispār strādā.
Jā, šis loks dala naudu un pieņem likumus, bet – ja ik dienu tūkstošiem cilvēku no rīta nepieceltos un nedotos uz darbu, ja šie tūkstoši cilvēku nestrādātu un nemaksātu vismaz kaut kādus nodokļus, nekā, rupji sakot, nebūtu. Arī daudz piesaukto stabilitāti nodrošina nevis elite, bet tūkstoši cilvēku, kuri ir ļoti dažādi, bet kuri dara to, kas jādara – audzina bērnus, piedalās talkās, galu galā vienkārši nedara krimināli sodāmas darbības. Līdz ar to vārda "mēs" patiesais piepildījums ir nevis šaurs loks, bet visa sabiedrība. "Normālais", tik pierastais populisms šajā gadījumā izpaužas kā, kā dažkārt saka, rotāšanās ar svešām spalvām.
Tas pats, manuprāt, notiek, kad sākas vēstures piesaukšana. "Mēs nosargājām…", "latviešu tauta ir izcīnījusi…" utt. Stop. Nosargāja, izcīnīja mūsu senči vai, ja tuvāk tagadnei, vēl dzīvā vecākā paaudze. Tas ir viņu nopelns, kuru piesavināties ir bezgaumīgi. Populisms ir slēpties aiz iepriekšējo paaudžu mugurām. Tu vispirms atbildi par sevi, liec mierā vēsturi!
Tāpat populisms izpaužas, manipulējot ar tādiem vārdiem kā "attīstība", "izaugsme" u.c., ja tos nepavada precīzāki raksturojumi. Proti, žonglēšana ar šiem vārdiem atgādina sengrieķu paradoksu par Ahileju un bruņurupuci. Lai cik pašsaprotami ātrāk skrien Ahilejs, no sengrieķu matemātikas viedokļa bruņurupuci viņš vienalga nepanāks, jo tas visu sacensības laiku būs pavilcies uz priekšu vēl kaut par milimetru. Tāpat žonglēt var ar jēdzieniem "attīstība" un "izaugsme". Par ko mēs runājam? Kaut kāda attīstība būs notikusi gandrīz garantēti, melots it kā nebūs, tikai jautājums ir, vai "attīstība" ir, tēlaini izsakoties, sākot no pavirzīšanās uz priekšu par centimetru vai tomēr sākot no kilometra?
Cik nekaitīga ir šāda žonglēšana ar vārdiem, šāds "normālais populisms", man grūti spriest, tas lai paliek katra izlemšanai. Tomēr pieņemsim, ka šis nu ir tas "miermīlīgais", "ne-agresīvais" populisms. Tālāk daži citi piemēri, subjektīvi izkārtoti "agresivitātes" pieaugšanas skalā.
Kaut ko apgalvot, solīt, ignorējot to, ka Latvija nav, kā saka, vientuļa sala. Iemesli šai nejēdzībai var būt dažādi – varbūt politiķis tiešām nezina, un tad ir skaidrs, ka viņš nav kompetents, varbūt zina, bet noklusē, kas nav daudz labāk. To, ka – ja vien Latvija neizstājas no Eiropas Savienības, ja vien pasaules ekonomikā nebeidz darboties zināmi spēles noteikumi – tad no tā vien, ka kāds Latvijā kaut ko piesola, nekas nemainīsies. Valūtu kursi nav no mums atkarīgi, kredītu pieejamība un likmes arī, mēs nevaram ietekmēt to, kā uzvedīsies Tramps, kāds būs pieprasījums Vācijas vai Ķīnas tirgū, klimata ietekmētas produktu cenas utt. Precizēju – daudzos jautājumos mūsu rīcībā ir rīki, lai pieņemtu savus lēmumus, tāpat mums nav jāsēž un padevīgi jāgaida – nē, mēs varam mēģināt elastīgi reaģēt. Bet – nav godīgi sasolīt, un tad gan, ja kaut kas neizdodas, atsaukties uz ārējiem faktoriem kā iemeslu. Turklāt problēma nav tikai vēlētāju mānīšana.
Šāda divkosība rada cilvēkiem labākajā gadījumā juceklīgu priekšstatu par to, kas pasaulē notiek, kā pasaulē notiekošais mūs reāli ietekmē.
Pārmest politiskajam konkurentam to, ko pats dara. Piemēram, apvainot konkurentu "nereālu solījumu" došanā, ja paša solījumi arī ir ar baltiem diegiem šūti. Runāsim pavisam vienkārši – ja pats sarunā ar vēlētājiem atļaujies blēdīties, nu, tā ir viena situācija; bet tad vismaz nepārmet citam to pašu.
Iepriekš teiktais var radīt sajūtu, ka populisms – vienalga, "agresīvs" vai "ne-agresīvs" – politikā ir visapkārt un – tas varbūt vēl svarīgāk – ka tas ir neizbēgams. Es gluži tā nedomāju, bet – lai bez populisma iztiktu, ir jābūt pacietībai. Pacietība šajā konkrētajā kontekstā nozīmē to, ka politiķis ar vēlētāju sarunājas regulāri, nevis sākot ar dažiem mēnešiem pirms vēlēšanām. Kad nu jāķer un jāgrābj, ko var, attiecīgi skaidrot, strīdēties labā, produktīvā nozīmē, protams, vairs nav laika.
Es neticu, ka nevar jēdzīgi un izstāstīt savas domas četru gadu laikā. Pat ja sarunas biedrs vienalga nepiekritīs, vismaz būs bijis pietiekoši daudz laika godīgai sarunai.
Savukārt, ja mēģina "saraut" divos, trijos mēnešos – nu, jā, tad bez populisma neiztikt.
